Gājienā no Latvijas Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim lielākoties devās vecāka gadagājuma cilvēki, taču daļa no viņiem bija kopā ar bērniem. Tāpat gājienā piedalījās Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (VL-TB/LNNK) ar meitu, vairāki ministri un Saeimas deputāti.
Gājienam dodoties cauri Vecrīgai, tam pievienojās vēl vairāk cilvēku.
Pie Brīvības pieminekļa gājiena dalībniekus sagaidīja Valsts prezidents Raimonds Vējonis, Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS), citi valdības ministri, vairāki desmiti ārvalstu vēstnieku, valsts augstākās militārās amatpersonas.
Pēc svinīgās goda sardzes maiņas Valsts prezidents teica uzrunu. Viņš uzsvēra, ka, pateicoties iepriekšējo paaudžu liecībām, iespējams atrast spēku, lai arī šodien valsts spētu izšķirošās situācijās pieņemt lēmumus.
"Mēs varam mācīties, ko nozīmē piederēt Latvijai. Vienmēr nest sirdī Latvijas ideju, svešumā sargāt un kopt savu valodu un kultūru, svinēt savus svētkus, kā arī nodot nākamajām paaudzēm savas tradīcijas. Tāpēc godināsim Latvijas brīvību, atceroties 42 322 mūsu līdzcilvēkus, tautiešus, vecākus un vecvecākus, bērnus un kaimiņus," teica Vējonis.
Prezidents pēc ziedu nolikšanas kopā ar Rīgas politiski represēto biedrības priekšsēdētāju Jāni Lapiņu devās aprunāties ar sirmgalvjiem, kuri apmeklēja pasākumu. Sarunu laikā seniori prezidentam pauda sašutumu par piemiņas gājiena noslēgumu, kad aiz tā nostājas policijas darbinieki, liedzot pievienoties ziedu nolikšanai kopā ar citiem cilvēkiem, kuri piedalījās gājienā no paša sākuma. Vējonis Lapiņam sacīja, ka nākamgad šo problēmu pasākuma rīkotājiem nepieciešams atrisināt.
Kā ziņots, svētdien visā Latvijā tiek pieminēti 1949.gada komunistiskā režīma politisko represiju un deportāciju upuri.
Vēsturnieki uzskata, ka 1949.gadā no 25. līdz 29.martam veiktā latviešu zemnieku izsūtīšana uz Sibīriju ir viena no traģiskākajām dienām Latvijas jaunāko laiku vēsturē.
Šajās dienās bez tiesas un bez jebkādiem apsūdzības aktiem uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti 42 125 nevainīgi cilvēki, viņu vidū 10 000 bērnu un jauniešu, mātes ar zīdaiņiem uz rokām, veci un slimi, pat no nāves gultas izcelti cilvēki.
Daudzi no izsūtītajiem nomira ceļā, citi pavadīja garus un grūtus gadus Krievijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos cīnoties par savu un bērnu dzīvību.
Ešeloni ar deportētajiem no Latvijas piestāja lielākās vai mazākās stacijās starp Urāliem un Kluso okeānu - Sibīrijā. Izsēdināti ar savu trūcīgo līdzpaņemto iedzīvi un pārtiku, deportētie turpināja ceļu buļļu, traktoru un auto vezumos. Viņi tika aizvesti un nometināti trūcīgos kolhozos un sovhozos.
Tiem, kam pēc daudziem gadiem izdevās atgriezties mājās, bija sabojāta veselība, pazaudēts īpašums un ierobežotas iespējas veidot normālu dzīvi. Daudzi no šiem cilvēkiem bija morāli un fiziski sagrauti. Padomju režīms pret viņiem izturējās ar aizdomām, radot šķēršļus viņu tālākai karjerai, traucējot iegūt izglītību, pat izvēlēties profesiju un dzīvesvietu.
1949. gada 25. marta deportācijas skāra apmēram 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Kopumā izsūtāmo sarakstā tika iekļauti 9000 ģimeņu. Saraksts tika sagatavots jau 1949. gada 17. martā. 1956. gadā Latvijā no gandrīz 43 000 izsūtīto atgriezās tikai 31 600 cilvēki.
