Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

"Pats to nezinādams, viņš bija atklājis svarīgu cilvēku rīcības likumu – proti, lai liktu kādam vīram vai zēnam kādu lietu ļoti iekārot, nepieciešams, lai tā būtu grūti sasniedzama," – tā šo fenomenu aprakstīja Marks Tvens, likdams pamatus idejai par brīvprātīgā darba izmantošanu savtīgos nolūkos.

"Atvaļinātais mākslinieks atsēdās turpat blakus paēnā uz mucas, šūpoja kājas, šmakstinādams ēda ābolu un gudroja, kā vēl pievārēt citus vientiešus." Līdzīgi kā Toms Sojers mēdz rīkoties arī negodīgi darba devēji, noziedznieki, jo – kāpēc gan maksāt naudu, ja cilvēkam var iestāstīt, ka pats darbs ir viņa alga?

Latvijā joprojām tiek vervēti jauni cilvēki dažādām labdarības programmām ārzemēs, piemēram, palīdzības sniegšanai Āfrikas iedzīvotājiem, bet realitātē viņi maksā par iestāšanos programmā, nelegāli un par velti strādā smagus darbus dažādās Eiropas valstīs, un ar Āfriku tam tik vien saistības, ka šīs shēmas izveidotājs Mogens Amdi Petersens tur slēpjas no Dānijas policijas un Interpola.

Starptautisks labdarības "zirneklis"
"Tvind", "The Traveling Folk School", "DHR Movement", "Humana People to people", "One World Center" – tie visi ir viena tīkla dažādi atzari. Publiskās naudas apguve dažādos Eiropas Savienības projektos, alternatīvas izglītības sistēmas darbināšana – ziedojumu un pašvaldību maksājumu piesaistei, lauksaimniecības plantācijas Dienvidamerikā un grandioza vēriena lietoto drēbju bizness. Un katra struktūrvienība šai tīklā juridiski ir pilnīgi neatkarīga.

Tāpēc lietoto lupatu bodēm, kas Rīgā ir uz katra stūra, un biedrībai, kas jauniešiem Latvijas skolās māca apģērba otrreizējo pārstrādi un dzimumu lomu izpratni, ir viens un tas pats simbols – zemeslode ar centrālās organizācijas nosaukumu virsū – "Humana People to people".

Pēc saitēm uz dāņa Petersena būvēto impēriju brīvprātīgā darba meklētājam tālu nav jātaustās. Apsolījums piedalīties Āfrikas glābšanā atrodams pat Latvijas Universitātes Karjeras centra mājaslapā. Taču pieredze liecina, ka uz to nevajag pieteikties. Par labdarību maskētai alkatībai nav robežu.

Iekšlietu ministrija nesen prezentēja paveikto cilvēktirdzniecības apkarošanas jomā un turpmākos rīcības plānus. Viens no šā nozieguma paveidiem ir darba verdzība – līdzās seksuālai izmantošanai, fiktīvām laulībām un piespiešanai uz nozieguma izdarīšanu.

Statistika neliecina, ka šī mūsu valstī būtu nozīmīga problēma. Policija pērn atklāja divus darba verdzības gadījumus, par vēl trim ziņo sabiedriskās organizācijas, kas nodarbojas ar cilvēktirdzniecības upuru rehabilitāciju. Tomēr reālā situācija, visticamāk, ir daudz sliktāka, nekā uzrāda skaitļi. Tikai problēma tāda, ka darba verdzība ir visgrūtāk pierādāmais cilvēktirdzniecības veids.

Darba verdzības paveidi
Analītiskās žurnālistikas darbnīcai "6K" bija iespēja aprunāties ar izmeklētāju, kurš specializējas tieši cilvēktirdzniecības noziegumu apkarošanā, augsta līmeņa analītiķi. Viņš stāsta, ka dažādu valstu tiesībsargājošo iestāžu izpratne par darba verdzību atšķiras un ir patiešām grūti novilkt robežu, kurā gadījumā cilvēkam vienkārši maksā netaisnīgi mazu algu un kurā viņš tiek paverdzināts.

Bagātajās valstīs cīņa pret darba verdzību tiek izmantota arī kā tirgus aizsardzības līdzeklis. Citādi iebraucēji no austrumvalstīm, Latviju ieskaitot, dempingo algas. Turklāt paši darba vergi bieži vien neapzinās, cik nožēlojamā stāvoklī atrodas. Viņi bezgalīgi cer, ka situācija uzlabosies – ka darbs kļūs vieglāks, ka naudu beidzot samaksās, ka vergturis atmaigs. Taču dzīvē tā nenotiek. Un ekspluatatori ne velti ekspluatē tādas cilvēku grupas, kas nemāk par savām tiesībām pastāvēt.

"Terminu "naudas pirktspējas indekss" ne katrs māk izrunāt, kur nu vēl saprast. Cilvēks aizbrauc uz Īriju par pusotru tūkstoti eiro mēnesī sēnes lasīt, ēd tikai čipsus un dzīvo vagoniņā. Neviens īrs tādu darbu nedarītu par mazāk nekā 3000 eiro, jo ar mazāku algu šajā valstī cilvēka cienīgu dzīvi nav iespējams dzīvot," spriež izmeklētājs.

Viņa pieredzē ir konkrēts gadījums, kad upuris nepārprotami tika ekspluatēts, pārkāpjot darba likumdošanu, bet finālā atteicās pat no valsts kompensācijas rehabilitācijai. Sākotnēji tika izmeklēts fiktīvu laulību gadījums. Tad atklājās, ka sieviete arī strādā drausmīgos apstākļos kādā gaļas pārstrādes uzņēmumā – desmit vienpadsmit stundas dienā saldētavā. Bet nekāda paraugprāva nesanāca. No viltus laulībām finālā izveidojās īsta ģimene, bet pret darba devēju viņa nevēlējās vērsties, jo naudu jau viņai maksājot. Bet ir arī tādi gadījumi, kad nemaksā, un darba ņēmējs pat neprasa maksāt.

500 eiro, un esi murgā
Negodīgi darba devēji mēdz izmantot faktu, ka līdz pirmajai algai mēnesis jānostrādā, bet pēc tam nesamaksā. Sak, pārbaudes laiku neizturēji – sveiki! – un paņem citu strādnieku. Taču, kā atzīst "6K" uzrunātais policijas eksperts, vēl rafinētāk cilvēki tiek ekspluatēti brīvprātīgā darba aizsegā. Viņiem vienkārši iestāsta, ka visa alga un visas viņu darba tiesības tiek ziedotas kādam augstākam mērķim un pats darbs ir balva, par ko pašiem jāmaksā.

Te mēs atgriežamies pie organizācijas "Humana People to People" – lupatu bodēm, skolām, kurās nekas netiek mācīts, un darba verdzības Āfrikas vārdā. Tas ir personiskas pieredzes stāsts. "Skola" Dānijas pilsētā Holstedā bija lokāls apmešanās centrs brīvprātīgajiem no dažādām valstīm. Turpat mitinājās vairāki vietējās izcelsmes bērni invalīdi, par kuriem maksāja viņu vecāki un arī pašvaldība. Šādas skolas ir arī citās Dānijas pilsētās un ne tikai Dānijā. Pārdod mašīnu, samaksā 500 eiro, nopērc biļeti un esi programmā.

Pārsteigums sākas nākamajā rītā pēc ierašanās, jo ideja, ka nauda ceļam uz Āfriku jānopelna pašam, realitātē nozīmē, ka tiec nelegāli nodarbināts. Alternatīva ir ziedojumu vākšana, bet dāņi pret "Humana" biznesu diez cik laipnas jūtas nelolo. Toties labprāt ekspluatē ārzemniekus.

Tātad darbs. Konkrētajā gadījumā tā bija puķu stādīšana. Tādus podiņus mūsu lielveikalos arī pārdod. Seši sīpoli podiņā, 12 podiņi paplātē, astoņas paplātes konteinerā. Un tā stundas desmit. Neapkurināta siltumnīca, gaismas nav, piemērotu drēbju nav. Pusdienas dotas netiek. Īsa pauze savu sviestmaižu apēšanai. Jāstrādā līdz vēlai tumsai. Bet pašu galveno – naudu – par šo darbu uzņēmējs samaksā pa tiešo "skolas" vadībai. Nekādu līgumu, nekādu nodokļu, nekādas atbildības. Jo viss taču brīvprātīgi. Un "skolas" vadības uzdevums ir maksimāli ilgi nostrādināt cilvēku.

Brīdī, kad pacietības mērs ir pilns, viņš aizbrauc pats vai arī kaut kādu iemeslu dēļ tiek izslēgts no programmas. Piemēram, par formālu iekšējās kārtības noteikumu pārkāpšanu. Protams, mīts, ka kādi citi no kādām citām grupām un skolām brauc uz Āfriku, tiek rūpīgi kopts, jo pretējā gadījumā nevarētu rekrutēt jaunus brīvprātīgos.

Tikai bizness
Latvijā ir divas organizācijas, kas strādā zem "Humana People to People" izkārtnes. Viena ir lietoto drēbju veikalu ķēde, 32 veikali. SIA "Humana Latvia", kas pieder Lietuvas kompānijai "People to People Eastern Holding". Drēbes tiek ievāktas Rietumeiropā, Skandināvijā. Cilvēki domā, ka tās ziedo palīdzībai ļaudīm Āfrikā, liek kabatās arī naudu. Bet jau bez naudas tās nonāk tirdzniecībā austrumeiropiešu lupatu bodēs. Uzņēmuma mājaslapā nav ne vārda par kaut kādu labdarību vai sociālo filosofiju. Tīrs bizness. 2016. gada apgrozījums – 7,47 miljoni.

Otra organizācija ir biedrība "Humana People to People in Latvia". Šī gan darbojas tieši sociālajā un izglītības laukā – īsteno dažādus projektus jauniešiem, apgūstot Eiropas Savienības "Erasmus" programmas līdzekļus un mācot dzimumu lomu izpratni, vides ilgtspēju, globālo identitāti un citus mūslaiku sociālos konstruktus. Skeptiķiem varētu likties, ka šo vēstījumu zemteksts ir radināt jauno paaudzi pie domas par brīvprātīgu darbu un iepirkšanos "Humanas" veikalos.

Biedrības pārstāve Rūta Kronberga gan apgalvo, ka organizācija ar veikaliem nesadarbojas. Arī ar darbaspēka rekrutēšanu sūtīšanai uz Dāniju vai Āfriku nenodarbojas: "Kad sāku strādāt "Humanā", par to neko nezināju. Kad uzzināju, veidoju citādāku Latvijas "Humanu". Forši ir tas, ka valde pret to neiebilda, līdz ar to "Humanai" Latvijā ir bijis cits stāsts."

Katra "Humanas" organizācija esot neatkarīga tajā, uz ko fokusējas. Latvijas gadījumā tie esot Eiropas Savienības projekti. Tomēr apdrukātā zemeslode zīmolā ir viena un tā pati, un arī amatpersonu reģistrs liecina, ka viens un tas pats dānis, kas no 2005. gada kūrējis veikalu tīkla attīstību, tagad ir biedrības valdē. Un brīvprātīgā darba verdzībā cilvēki no Latvijas devās un, iespējams, arī pašlaik dodas, cerot, ka dos labumu pasaulei, nevis kriminālai biznesa impērijai, kas radījusi pati savu kultu. (Plašāk par tās uzbūvi, noziegumiem un cilvēku ekspluatācijas metodēm var lasīt vietnē www.tvindalert.com). Labdarība ir aizsegs grandioziem īpašumiem: plantācijām, villām, luksusa apartamentiem, jahtām. Par to visu ir samaksājuši brīvprātīgie no visas pasaules, Latviju ieskaitot.

Vai arī mūsu pašu mājās brīvprātīgā darba ideja tiek ļaunprātīgi izmantota? Ints Teterovskis, kurš Nodarbinātības valsts aģentūrā ir atbildīgs par šīs kustības popularizēšanu, teic, ka ar ļaunprātīgiem gadījumiem nav sastapies. Ja nu vienīgi kāds pārpratums gadījies, kad potenciālais darba devējs nav sapratis brīvprātīgā darba jēgu. Bet jēga ir veltīt savu brīvo laiku un pūles sabiedrības labā.

Brīvprātīgais darbs nav tāds, ar ko aizvieto parastu algotu darbu, lai kādam nemaksātu. Pretējā gadījumā tā ir darba verdzība, plašākā izpratnē – cilvēktirdzniecība. To der atcerēties katram, kurš piestaigā uz "Humanas" impērijas lupatu bodēm pakaļ lētām brendu drēbītēm.