Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tā bijusi pieejama ļoti šauram lasītāju lokam un šobrīd publiski atrodama tikai Suntažu vidusskolas muzejā. Toreiz rakstītajos B. Trasūnes ievadvārdos ir arī šādas rindiņas: "Rakstīt ir ātrāk un vieglāk nekā dzīvot..."

Atmiņās minētās "Kaltiņu" mājas, kur tagad atrodas observatorija, joprojām ir dzimtas īpašumā – tagad tajās saimnieko Alberta Karlova brāļa mazdēls Arnis.

"Agri no rīta mani iztraucēja skaļas balsis mūsu "Kaltiņu" mājās. Visapkārt valdīja satraukums un nepatīkama kņada, sievietes raudāja, un bailēs pievienojāmies arī mēs, bērni.

Sveši, skarbi vīri savādos apģērbos pavēlēja "Kaltiņu" ļaudīm dažu minūšu laikā sakravāt mantas un pamest māju. Mūs vedīšot prom no Latvijas... Uz kurieni? Kāpēc!? Atbilde nesekoja.

Mūsu tēvu Albertu Karlovu Suntažu vilcienu stacijā atšķīra no ģimenes. Vagonā palika māte Velta Karlova, vecaistēvs Jānis Karlovs, vecāmāte Trīne Karlova un četri bērni: Dainis, Inta, Jānis un Māris.

Mārim, kurš tobrīd bija tikai nepilnu gadu vecs, pēkšņi piemetās drudzis. Mazais bērns bija jāglābj! Izdevās viņu slepus pa vagona logu nodot radiem, kuri dzīvoja "Silbalšu" mājās. "Kaltiņu" vecaistēvs kā svētību uzlika mazdēlam savu pulksteņķēdi... Tā Mārim ir saglabājusies vēl šodien.

Tālā Sibīrija
Mūs izmitināja Krasnojarskas apgabala Makrušas sādžā. Vietējiem kolhozniekiem lika atbrīvot vienu mājas galu mums, izsūtītajiem. Dzīvojām seši cilvēki vienā istabā. Vēlāk arī vistas turējām nožogojumā turpat istabā. Ziemā mūsu saimei pievienojās mazs jēriņš, kurš kļuva par mūsu labāko rotaļbiedru, iemācījās badīties, lēca mūsu no dēļiem sanaglotajā gultā, gāja laukā paskrieties pa sniegu un tad atkal iekšā, siltumā.

Vakaros visi trīs bērni un mamma gulējām savā platajā gultā. Katrs no mums vēlējās piespiesties tuvāk mammītei, sajust viņas siltumu un paklausīties pasakas...

Mamma strādāja kolhoza lauku darbos, ganīja govis. Sādžā valdīja liela nabadzība un nepietika pārtikas, tādēļ vietējie, apstākļu spiesti, naktīs gāja uz kolhoza lauku zagt kartupeļus, kāpostus un graudus. Arī latvietēm, kuras par garajām, smagajām darba stundām nesaņēma nekādu atalgojumu, nācās iztiku gādāt šādā ceļā. Bērniem gribējās ēst!

Pēc nakts gaitām sievietes pusčukstus pārrunāja notikumus. Reiz kolhoza brigadieris zirgā esot ķēris nakts zagļus tīrumā, un sievietes bailēs pieplakušas zemei turpat grāvmalā. Sirdis satraukumā situšās tik spēcīgi, ka to puksti atbalsojušies deniņos, bet, kad jātnieks pazudis skatienam, mēness gaismā pa šauro laipiņu pāri grāvim viņas rāpojušas uz mājām, dārgo kāpostmaisu neizlaižot no rokām.

Sibīrijā pavadītās ziemas iespiedušās atmiņā ar neciešamo aukstumu, kad gaisa temperatūra brīžiem noslīdēja zemāk par mīnus četrdesmit grādiem. Taču pat stiprais sals nespēja bērnus atturēt no ziemas priekiem, un vecāmāte uz brīdi izlaida mūs pavizināties ar ragaviņām. Vienā brīdī pamanīju, ka lielais kaimiņu zostēviņš kādu tā mīca pa kupenu, ka sacēlies vesels sniega virpulis. Atskanēja apspiesta īdēšana, un izrādījās, ka negantnieka upuris ir mūsu brālītis Jānītis. Tad gan metāmies viņu glābt.

Ziemassvētki
Visi latviešu bērni un pieaugušie esam sanākuši vienkopus kādā mājiņā, kur pustumsā, petrolejas gaismā, istabas vidū ir redzama maza eglīte. Zentas tante, pārģērbusies par Ziemassvētku vecīti, liek mums skaitīt dzejolīšus... Ir jau vēla, zvaigžņota nakts, kad, satītus segā, mamma mūs visus trīs ragaviņās ved no svinībām mājup. Sniegs čirkst zem ragavu sliecēm, bet man ir bailes paskatīties atpakaļ, jo liekas, ka mums seko Ziemsvētku vecītis ar žagaru bunti.

Mans vecaistēvs Jānis Karlovs
Ar ziemas salu saistās arī manas atmiņas par vecātēva bērēm.

Latvijā, savās "Kaltiņu" mājās, vecaistēvs bija izveidojis ķieģeļu cepli un prasmīgi vadīja savu saimniecību. Arī Sibīrijā viņa darbīgās rokas lieti noderēja, maizīti pelnot. Sādžas sievas nesa viņam savus vecos, cauros katlus un bļodas, ko vecaistēvs atjaunoja. Labojot skolas ēkas jumtu, viņš nelaimīgi krita, gūstot smagas traumas, no kurām tā arī vairs neatveseļojās.

Pēc vietējām tradīcijām, bērēs sanāca viss ciems. Es raudāju, bija žēl vecātēva, jo man šķita, ka viņam ļoti salst... Vēlākajos gados bieži redzēju viņu sapņos.

Kanska
Kāda pēkšņa pavēle "no augšas" sadalīja sādžas latviešus divās grupās. Vienus aizsūtīja darbos uz Tālajiem Ziemeļiem, bet otrus, lai papildinātu darbaspēku lielā kokapstrādes rūpnīcā "Ļesozavod", – uz Krasnojarskas apgabala Kanskas pilsētu.

Turp mūs vairākas dienas veda zirgu pajūgos. Un atkal sals. Neciešams un nepielūdzams sals.

Tikām izmitināti barakās, kur vienā istabā dzīvojām astoņi cilvēki – pieci bērni un trīs pieaugušie. Mūsu ģimenei pievienojās Zenta Grīnberga ar dēliem Jāni un Uldi no Kastrānes pagasta "Sautiņiem".

Blakus barakās mitinājās Lūcija Tobis ar dēliem Gunāru un Arni no Vidrižiem, Baložu ģimene ar bērniem Juri un Mārīti no Rīgas un vēl vairākas latviešu ģimenes.

Šis posms, šķiet, bija drūmākais un bezcerīgākais mūsu Sibīrijas dzīvē. Ja, atrodoties Makrušā, bijām kaut cik paēduši, tad Kanskā sākās visīstākais bads.
Mamma un citas sievietes strādāja kokapstrādes rūpnīcā, ar lieliem ķekšiem vilka no Kanas upes laukā baļķus un krāva tos uz slīdošiem transportieriem, no kuriem tie vēlāk nonāca rūpnīcas cehos apstrādei. Par smago fizisko darbu, kas bija sievietēm pilnīgi nepiemērots, viņas algā saņēma zupas burciņu dienā. Vakaros mēs, bērni, to izēdām, nenojaušot, ka mamma to atrāvusi no savas mutes. No kā gan pārtika viņa?!

Pat sapņos rādījās bads, maize, maize...
Reiz kādā drēbju kastītē nejauši uzgāju sakaltušu maizes gabaliņu. Apēdu to ar gardu muti, lai gan labi sapratu, ka kāds cits to bija paslēpis sev.

Vecāmāte Trīne Karlova vasarās no balandām vārīja zupu. Plikā zupa bez aizdara nemaz negaršoja, tomēr mēs to ēdām. Tajā vasarā, bada izvārdzināta, vecāmāte saslima ar dizentēriju un nomira. Viņas pīšļi atdusas kādā no kapsētām Kanas upes krastā.

Dzīvojot pastāvīgā izsalkumā, bērni kļuva vārgi un uzņēmīgi pret dažādām slimībām. Trīsgadīgais brālis Jānis vairs nevarēja paiet, teica, ka sāpot kājiņas un neesot spēka. Es saslimu ar difteriju, un slimnīcas ārsti nedeva nekādas cerības manai atlabšanai.

Gulējām uz ātru roku sanaglotās dēļu gultās – "topčakos", kas bija pilni ar blaktīm. Sevišķi nikni blaktis koda naktīs. Vasarā glābiņu meklējām ārā un pārcēlāmies nakšņot uz malkas šķūnīti. Vakaros pirms gulētiešanas mūsu mamma un Zentas tante atutoja bērnu drēbes. Viņas sēdēja pie mazas, blāvas elektriskās spuldzītes un rūpīgi pārbaudīja katru apģērba vīlīti. Nomocījāmies arī ar kašķi un augoņiem.

Bērni bez uzraudzības
Kamēr mātes strādāja rūpnīcā, neviens mūs nepieskatīja, bijām atstāti pilnīgi savā vaļā. Gājām uz upi peldēties un lēkājām pa peldošajiem baļķiem. Kanas upe bija baļķu noklāta no viena krasta līdz otram. Skrējām tiem pāri, brīžiem pazūdot zem ūdens ar visu prāvo koka gabalu, bet ārā tik viegli vis netikt, jo blīvie baļķu "griesti" virs galvas... Ne velti ir teikts, ka bērnus pats Dieviņš sargā.

Garajos ziemas vakaros izklaidējāmies, spēlējot dažādas spēles, no malkas atgriezumiem cēlām pilis, bet no lupatu gabaliņiem šuvām lelles.

Tie tik bija prieki, kad Arnis un Gunārs Tobji no kaimiņu barakas uzaicināja mūs uz "teātra izrādi" savā mājā! Atceros, cik gardi smējām par "Trīs resniem vāciešiem", kuri mūs uzjautrināja ar savām sarkanajām sejām, pārvērstajām balsīm un zem krekliem pabāztiem spilveniem. Pēc daudziem gadiem Arni Tobi redzēju uz Dailes teātra skatuves Akmentiņa lomā Blaumaņa lugā "Ugunī"..."