27.08.2012 09:07

No sludinājuma līdz precībām: Garkalnē piemin Jaunsudrabiņa 135. gadadienu

Autors  Rasma Rudzāte
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas istabas veidotājas Garkalnē, kluba ”Pīlādzītis” dāmas pie akmens, kas atrodas pretim mājai Vidzemes šosejā 2, no kurienes Jānis un Natālija Jaunsudrabiņi devās bēgļu gaitās. Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas istabas veidotājas Garkalnē, kluba ”Pīlādzītis” dāmas pie akmens, kas atrodas pretim mājai Vidzemes šosejā 2, no kurienes Jānis un Natālija Jaunsudrabiņi devās bēgļu gaitās. Ineta Korole

Jaunsudrabiņš uz Ropažiem, tagadējo Garkalnes novadu, pārcēlies dzīvot pēc avīzē izlasīta sludinājuma.

"Tolaik viņš dzīvoja Mežaparkā. Sieviete, kurai bija nomiris vīrs, meklēja cilvēku, kurš varētu palīdzēt viņai grūtā brīdī un pabeigt māju, kas palikusi pusuzcelta. Jaunsudrabiņš sacījis, ka tā varot rakstīt tikai kāds patiešām dzīves saņurcīts cilvēks, un nospriedis, ka pats, juzdamies līdzīgi, laikam saderot kopā ar šo sievieti," stāsta Garkalnes novada Jāņa Jaunsudrabiņa istabas veidotāja Brigita Taučkele.


Viņa zina stāstīt, ka sieviete vārdā Frīda bijusi ļoti pārsteigta, ieraugot, ka pa viņas namdurvīm ienāk slavens un visiem pazīstams rakstnieks.

Jaunsudrabiņš tolaik strādāja pie Benjamiņiem "Jaunākajās Ziņās", viņam bija alga, honorāri, un viņi ar Frīdu nolēma palīdzēt viens otram. Vēlāk "Jaunsudrabiņš apprecēja sievieti, pārcēlās ar visām savām latviskajām mēbelēm uz Garkalni un pabeidza pusuzcelto māju. Rakstnieks ļoti rūpējās par Frīdu, un viņa ļoti gribēja rūpēties par vīru, bet to izdarīt kļuva arvien grūtāk, jo viņai strauji zuda spēki un atklājās, ka viņa bija slima ar tuberkulozi. Rakstnieks atkal palika viens," par Garkalnē pavadīto laiku stāsta viņa istabas veidotāja.

Uzticēdams savas pārdomas papīram, viņš rakstīja, ka neprot dzīvot vienatnē un viņam ir vajadzīga saimniece, kura rūpējas un apkopj māju.

"Draugi viņu iepazīstināja ar vietējā saimnieka Valdmaņa māsu Natāliju. Viņa esot bijusi ļoti solīda kundze ar klusu, mierīgu raksturu, un viņa prata palīdzēt Jaunsudrabiņam, pati it kā palikdama otrā plānā. Pie Jaunsudrabiņiem nāca un brauca daudz draugu, un likās, ka rakstnieka ģimene bija nolēmusi palikt Garkalnē. Jaunsudrabiņš ļoti patika vietējiem iedzīvotājiem, jo bija jauks, vienmēr smaidīgs, draudzīgs un labi sapratās gan ar pieaugušajiem, gan bērniem," skaidro B. Taučkele.

Kara dēļ pamet Garkalni

Taču 1944. gadā novadā sākās karš. Vācieši gāja prom, bet padomju armija nāca iekšā, un vācieši visiem iedzīvotājiem lika divu stundu laikā atstāt Garkalni, jo tur būšot kaujas. "Jaunsudrabiņa mājā vāciešiem jau bija iekārtota sakaru centrāle, bet dārzā viņi bija aplauzuši jaunās ābelītes, lai nomaskētu tankus vai ko citu," vēstures notikumus novadā pārstāsta B. Taučkele.

Viņa zina teikt, ka Jaunsudrabiņiem zirga nebija, tāpēc kaimiņi aizdeva mazus, tā saucamos tamborratus, lai vismaz ir kur ielikt koferi ar visnepieciešamākajām lietām un pāris gleznu.

Rakstnieks pats iejūdzās ilksīs, Natālija no aizmugures stūma ratus, un tā viņi 1944. gada 3. oktobrī devās uz Rīgu. Vēlāk viņi aizbrauca uz Vāciju, kur dzīvoja Jaunsudrabiņa vienīgā meita Līvija. Viņa bija precējusies ar vācu literātu Vili Šepleru, kuram, tāpat kā visiem Vācijas pavalstniekiem, vajadzēja repatriēties jau 1939. gadā.

"Meita ar znotu palīdzēja Jaunsudrabiņiem iekārtoties Ostermaņa vasarnīcā, kas atradās Kērbekā, Mēnes ezera krastā. Tur Jaunsudrabiņš ar sievu Natāliju dzīvoja līdz 1962. gada 28. augustam, kad aizgāja mūžībā," stāsta vēstures speciāliste.

Garkalnē pēc tam, kad vācieši aizgāja, ienāca padomju armija, kas sadedzināja visas Jaunsudrabiņa grāmatas, sasita virtuves piederumus un izpostīja visu māju, jo, ja jau saimnieks aizbēdzis, tātad ienaidnieks.

Kad Padomju Savienība sabruka, šo māju atguva mantinieki, bet tagad tā ir privātīpašums. Tā ir pārbūvēta, un patīkami redzēt, ka vide ap māju sakopta un ziedos, bet ierīkot piemiņas istabu Jānim Jaunsudrabiņam tajā neizdevās.

Tāpēc pāri ceļam tieši pretim Jaunsudrabiņu mājai Vidzemes šosejā 2 1991. gada 21. jūnijā atklājām piemiņas akmeni, kurā ir iegravēts: "Šeit 1944. gada 3. oktobrī sākās Jaunsudrabiņa trimdinieka ceļš," un viņa paša vārdi: "Man žēl Gaujas, jauno ābelīšu, meža un mākoņu virs tā."

Tāpēc arī Jānim Jaunsudrabiņam veltīto 135. dzimšanas dienas atceres pasākumu sākām pie šī piemiņas akmens. Tad devāmies nolikt ziedus pie Jāņa Jaunsudrabiņa mātes Ievas Jaunsudrabiņas kapa Garkalnes kapsētā. Pēc tam aicinājām viesus apskatīt Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas istabu, kas iekārtota "Garkalnes komunālservisa" telpā Vidzemes šosejā 1."

Piemiņas vietas Vācijā

Rakstniekam veltītajā atmiņu pasākumā Garkalnē piedalījās arī literatūrzinātnieki Līvija Volkova un Ilgonis Bērsons.

"Latviešu centrā Minsterē līdzās citiem Jaunsudrabiņa mīlētājiem ir jāizceļ turienes bibliotekāre – arhīva vadītāja, skolotāja, muzeja ierīkotāja Austra Rudzīte jeb Rudzīšu kundze, kā visi viņu dēvē. Divas istabiņas, kas iekārtotas Vācijā, ir viņas mīlestības darbs. 

Tas nebūtu noticis tik plašā mērogā, ja Rudzīšu kundzei nebūtu bijusi ciešā saikne ar Jaunsudrabiņa ģimeni, kamēr viņi vēl bija dzīvi un dzīvoja Kērbekā, apmēram 100 kilometrus no Minsteres un ko rakstnieks apraksta savā darbā "Es stāstu savai sievai", pastāstīja Līvija Volkova.

Rudzīšu kundze bija tā, kura darīja visu, lai Jaunsudrabiņu atbalstītu svešumā, risinātu sadzīviskās lietas un palīdzētu publicēties, veidojot sakarus ar turienes latviešiem. Tāpēc vasarnīcā, ko Jaunsudrabiņš nosauca par "Mēnesnīcu" ezera nosaukuma ietekmē, Rudzīšu kundze bija kļuvusi par savu cilvēku, un viņai bija ļoti labas attiecības ar Jaunsudrabiņa ģimeni.

Pēc Jaunsudrabiņa aiziešanas mūžībā 1962. gada 28. augustā Rudzīšu kundze Jaunsudrabiņu mantas pārveda uz Minsteri un iekārtoja brīnišķīgu piemiņas istabu, kas ir ļoti pilna ar oriģināliem materiāliem. Tad Rudzīšu kundzei bija tā misija par Jaunsudrabiņu stāstīt apmeklētājiem, arī skolēniem, jo Minsteres ģimnāzijā nebija nevienas klases, neviena audzēkņa, kurš nebūtu izgājis cauri šai istabai. Ļoti dzīva ir šī piemiņas istaba un tajā iekārtotā ekspozīcija!

Otra piemiņas istaba Jaunsudrabiņam ir Kērbekas novada muzejā. Tas ir ļoti liels pagodinājums, un paldies vietējai varai, kas to ir izdarījusi. Pāri ezeram ir viņa mājas "Mēnesnīca", aiz kurām tūdaļ sākas mežs, kas ir milzīgais Arnsbergas nacionālais parks.

Cilvēki, kuri dzīvo Jaunsudrabiņu mājā tagad, ir tik laipni, ka, ļauj tajā ieiet un apskatīties, lai arī nekāda ekspozīcija tur nav ierīkota. Virs mājas durvīm ir piemiņas plāksne, bet dārzā ir divi ļoti interesanti objekti. Viens ir skulptūra "Aija", bet vēl vairāk aizkustina nelielais malkas šķūnītis, kas ir Jaunsudrabiņa roku darbs. Jaunsudrabiņam šī vieta tik ļoti patika, tomēr sirdī viņš ļoti ilgojās pēc mājām."


Jaunsudrabiņa atgriešanās dzimtenē

Literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons pastāstīja: "Man gandrīz bija iespēja Jaunsudrabiņu satikt, jo viņš bija par sprīža tiesu no atgriešanās Latvijā. Es izpētīju dokumentus un noskaidroju, ka tika gatavota Jaunsudrabiņa atgriešanās dzimtenē, taču pēdējā brīdi viņš atteicās. Bija trimdinieki, kuri atrunāja to darīt, teikdami: kā tu vari atgriezties, ja tur ir vara, kas mums ir tik daudz pāri darījusi. "

Vērtējot Jaunsudrabiņa atstāto kultūras mantojumu, es gribētu aicināt ņemt vērā arī tā laika situāciju, kurā mākslinieks strādāja, un vērtēt viņu pēc personības lieluma.

Uz tikšanos bija atnācis arī Kārlis Cīrulis, bijušais Garkalnes pagasta padomes priekšsēdētājs, kura laikā Garkalnē tika uzstādīts piemiņas akmens Jānim Jaunsudrabiņam. Viņš teica: "Gribu pieminēt vēl vienu Garkalnes iedzīvotāju, kuram ir liels nopelns pie tā, ka Jaunsudrabiņš tomēr atgriezās Latvijā. Tas ir Šamanska kungs.

Toreiz, kad bija domas par Jaunsudrabiņa pārapbedīšanu Latvijā, izcēlās tāds kā duelis starp Neretu un Garkalni. Mēs gribējām viņu guldīt Garkalnes kapos pie mātes, bet Zālīša kunga vārdi bija: "Mēs Jaunsudrabiņu kaut uz rokām atnesīsim, bet neatdosim!" Kā viņiem, tā mums toreiz bija pašvaki ar naudu, un tad viņiem palīdzēja bijušais neretietis, tagadējais garkalnietis, kurš nosedza pilnīgi visus izdevumus, lai Jaunsudrabiņu atvestu uz Latviju un 1997. gada 13. septembrī pārapbedītu Neretas pagasta Ķikšu kapsētā."
 

DSC00573

Literatūrzinātniece Līvija Volkova stāsta par piemiņas vietām, kas Jānim Jaunsudrabiņam iekārtotas Vācijā – Minsterē un Kērbekā. Pa kreisi – Kārlis Cīrulis, bijušais domes priekšsēdētājs, pa labi – literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons.