Satiksmes intensitāte? Satiksmes dalībnieku neuzmanība? Slidena brauktuve? Astrologu piesauktais debess ķermeņu aptumsums vai turpat vai neapbraucamie "melnie punkti", kādu Pierīgā ir vairāki desmiti?
Bīstamos posmus izvērtē ik pa trim gadiem
Valsts akciju sabiedrības "Latvijas Valsts ceļi" Satiksmes organizācijas pārvaldes direktors Māris Zaļaiskalns "Rīgas Apriņķa Avīzei" jau sarunas sākumā norāda, ka patiesībā tāda apzīmējuma "melnais punkts" satiksmes organizatoru "vārdnīcā" nav. Protams, viņš nenoliedz, ka ikdienas sarunās tāds apzīmējums tiek lietots. Ir bīstami ceļu posmi un krustojumi, kur, salīdzinot ar citām vietām, notiek vairāk satiksmes negadījumu. Lai šāds punkts tiktu iekļauts bīstamo posmu un krustojumu kartē, ik pa trim gadiem tiek izvērtēta statistika par tur notikušiem ceļu satiksmes negadījumiem.
Ja kādā vietā trīs gadu laikā notikuši astoņi satiksmes negadījumi (nav svarīgi – ar cietušajiem vai bez) vai tur gājuši bojā trīs cilvēki, tas tiek iekļauts paaugstinātas bīstamības posmu sarakstā. Savukārt krustojums par tā saukto melno punktu ir uzskatāms, ja negadījumi notikuši 150 metru rādiusā uz katru pusi no tā.
Latvijā pašlaik ir 96 šādas paaugstinātas bīstamības vietas, uz Pierīgas lielākajiem ceļiem – aptuveni 50. Satiksmes intensitāte šeit ir dzīvāka nekā citur valstī.
Tā kā cilvēka dzīvība ir svarīgāka par sasistu automašīnu, tiek pētīti traģēdijas iemesli: vai tā bijusi automobiļu sadursme, kas aiznesusi līdzi uzreiz vairākas dzīvības, vai bojā gājis iereibis cilvēks, kurš pēkšņi izdomājis iet pa ceļa vidu vai pat nolikties pagulēt uz brauktuves, vai arī bijuši citi iemesli, piemēram, auto tumsā notriecis gājēju, kurš bez atstarojošās vestes pārvietojies pa ceļa malu. Šādu gadījumu nav mazums, skaidro M. Zaļaiskalns.
Ceļš no Rīgas līdz Ķekavai – visbīstamākais Pierīgā
Ceļa posms, kas tiek izvērtēts pirms iekļaušanas bīstamo vietu sarakstā, ir vienu kilometru garš. Taču uz autoceļa no Rīgas līdz Ķekavai nav pat nozīmes īpaši skatīties, kurš kilometrs vai krustojums ir bīstamāks, bilst M. Zaļaiskalns.
Ejot apkārt Rīgai pulksteņrādītāja virzienā, redzams, ka Vidzemes šoseja no Siguldas puses pilsētā ienāk ar četrām joslām, ceļš no Ogres puses, Jelgavas un Jūrmalas tāpat. Vienīgais lielais divu joslu autoceļš, kas ienāk Rīgā, ir ceļš no Ķekavas puses, skaidro speciālists. Jāņem vērā, ka tas ir arī "Via Baltica" posms ar ļoti intensīvu satiksmi, daudzām izbrauktuvēm, autobusu pieturām un arī cilvēkiem, kas pārvietojas pa ceļa malu. Turklāt tam pieguļ loti blīva apbūve, kādas nav nekur citur, izņemot "Via Baltica" Baltezera posmu.
Ja Pierīgā ir ceļi, pa kuriem kravas mašīnas nebrauc, šeit brauc visi, un faktiski katrs otrais krustojums ir potenciāls "melnais punkts". Lai gan visur ir ātrumu ierobežojošas ceļazīmes, problēmas pastāvēs līdz brīdim, kamēr tiks uzbūvēts Ķekavas apvedceļš, kas savienos Dienvidu tilta nobrauktuvi ar Rīgas apvedceļu un līdzšinējais autoceļa A7 posms kļūs par iekšējo ceļu jeb ielu, kā tas tagad ir Saulkrastos.
Brauktuves segums ne tuvu nav galvenais avāriju iemesls
"Rīgas Apriņķa Avīze" pagājušajā rudenī jau vēstīja, ka Ropažu novada ļaudis rīko protesta akciju, lai norādītu uz gadiem neremontētā ceļa P4, kas caur Ropažu novadu savieno Rīgu ar Ērgļiem, seguma slikto stāvokli. Novada domes deputāts Vladislavs Šlēgelmilhs toreiz atklāja, ka tieši uz šī sliktā, savu mūžu neremontētā ceļa bojā gājuši vairāki viņam pazīstami cilvēki.
Savukārt M. Zaļaiskalns teic, ka pērn eksperti izanalizējuši visus 2016. gadā Rīgas reģionā notikušos smagos ceļu satiksmes negadījumus. Tādu pavisam ir bijuši 84. Slikta ceļu kvalitāte kā iespējamais avārijas iemesls analīzē minēts tikai nepilnos desmit procentos gadījumu. Savukārt 35 procentos gadījumu, pēc viņa aprēķiniem, nelaimju cēlonis ir bijuši gājēji alkohola reibumā, nemaz nerunājot par to, ka šiem cilvēkiem mugurā nav bijusi atstarojošā veste. Tas, kā piebilda amatpersona, ir daudz vairāk nekā to negadījumu, kad vadītāji bija pārsnieguši ātrumu.
2016. gadā ceļu satiksmes negadījumos visā valstī bojā gāja 136 cilvēki, un no tiem 40 bija gājēji, kuriem jāpieskaita kādi 10 velosipēdisti, atsaucoties uz policijas datiem, teic M. Zaļaiskalns.
Radari disciplinē, apļveida krustojumi rada drošību
Uz jautājumu, vai fotoradaru izvietošana uz Pierīgas autoceļiem saistās ar drošību paaugstinātas bīstamības ceļu posmos, M. Zaļaiskalns teic, ka šo ierīču uzstādīšanas vietas tiek izvēlētas, rūpīgi izpētot ceļu satiksmes negadījumu statistiku. To kopā dara Ceļu satiksmes drošības dienesta, "Latvijas Valsts ceļu", policijas un Rīgas domes speciālisti. Visiem pieminētajiem tiek lūgts ne vien izvērtēt sarakstu, bet arī papildināt to ar saviem priekšlikumiem, kas tāpat tiek kolektīvi izvērtēti. Tikai tad, kad pamatojums ir saprotams, attiecīgajā vietā tiek uzstādīts fotoradars. Pieredze liecina, ka vietās, kur ir radars, nelaimes gadījumu skaits samazinās.
Pašlaik valstī darbojas 58 fotoradari, bet gada beigās to būs 100, bilst M. Zaļaiskalns. Viņš sola, ka radari līdz gada beigām atkal būs uz Vidzemes šosejas Garkalnē un Vangažos. Turklāt tie nolasīs ne tikai ātrumu, bet arī gadījumus, kad auto šķērso gājēju pāreju pie sarkanās gaismas.
Savukārt, runājot par satiksmes infrastruktūras uzlabošanu, amatpersona atzīst, ka vislielāko drošību dod divu līmeņu krustojums, jo nav jāveic kreisais pagrieziens. Taču šādu krustojumu izbūve ir ļoti dārga, un tos būvē tikai uz lielajiem valsts autoceļiem.
Nākamais līmenis ir apļveida krustojums, kāds salīdzinoši nesen atklāts Ulbrokā. Lētāks, lai gan ne tik labs risinājums, ir luksofors. Vietām uz lielajiem ceļiem tiek veidotas saliņas, kas atvieglo kreisā pagrieziena veikšanu, bet, kā uzsver M. Zaļaiskalns, jāņem vērā iedzīvotāju braukšanas kultūra: "Tādas saliņas ir uz Tallinas šosejas Baltezerā un citur, bet mēs pastāvīgi saņemam videomateriālus, kuros redzams, ka autovadītāji tās vienkārši ignorē un brauc taisni pāri, lai gan saliņa būtu jāapbrauc pa labo pusi."
Sarunas noslēgumā "Latvijas Valsts ceļu" Satiksmes organizācijas pārvaldes direktors atzina, ka lielākoties cilvēki cieš nelaimes gadījumā tad, ja pieņem nepareizu lēmumu, ir neuzmanīgi pie stūres, nemaz nerunājot par nelaimēm, ko rada alkohola lietošana. Un tur nav vainīgs nedz auto, nedz ceļi, pat ne ceļa apstākļi. Protams, cilvēkiem jāsaprot, ka ceļš ziemā nav tāds pats kā vasarā, lai gan arī tad ir jāievēro ceļazīmes un tas, ko tās vēsta.
