Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Krionikas aizsākumi meklējami pagājušā gadsimta 60. gados, kad Mičiganas Universitātes profesors Roberts Etingers sarakstīja grāmatu "Nemirstības perspektīva", kurā viņš apgalvoja, ka nāve varētu būt atgriezenisks process. Etingers, kurš nomira 2011. gadā, kopā ar savu mirušo māti un abām sievām šobrīd atrodas metāla futlāros mīnus 196 grādu temperatūrā.

Lai gan krionika nekad nav guvusi plašu popularitāti sabiedrībā, katru gadu pieaug to cilvēku skaits, kuri vēlas, lai viņu ķermeni pēc nāves sasaldē. Šobrīd pasaulē ir gandrīz 300 sasaldētu ķermeņu ASV, kādi 50 Krievijā, un vairāki tūkstoši vēl dzīvu kandidātu jau tagad pieteikušies rindā.

Galvenā ideja ir pavisam vienkārša: saglabāt ķermeni sasaldētā stāvoklī līdz laikam, kad medicīna būs attīstījusies tiktāl, ka spēs atdzīvināt šos cilvēkus un novērst cēloņus, kuru dēļ viņi miruši. "Nosaukt kādu par mirušu ir veids, kā medicīna attaisno savu nespēju šodien risināt problēmas, kas saistītas ar cilvēku atdzīvināšanu," rakstīts krionikas pakalpojumu sniedzēja "Alcor" interneta vietnē.

Taču īstais jautājums ir nevis par to, vai medicīna attīstīsies (jo tā noteikti attīstīsies), bet gan par to, vai šie sasaldētie ķermeņi būs piemēroti atdzīvināšanai.
Pasaulē ir trīs lieli uzņēmumi, kas piedāvā krionikas pakalpojumus, – divi ASV un viens Krievijā. Tie krietni atšķiras cenas un mērķauditorijas ziņā. Uzņēmums "Alcor" apkalpo sabiedrības smalkās aprindas, savukārt "KrioRus" Krievijā piedāvā ekonomiskāku risinājumu, vienā saldēšanas tvertnē ietilpinot vairākus ķermeņus, to skaitā mājdzīvniekus.

"Mums ir lielas tvertnes, katra apmēram trīs kubikmetrus liela. Tajā var ietilpt pat septiņi ķermeņi," stāsta "KrioRus" vadītājs Danilo Medvedjevs. "Katrs ķermenis ir iepakots atsevišķā maisā. Nav nozīmes katru ķermeni likt atsevišķā tvertnē, tas tikai visu sarežģītu."

Arī cenas ASV un Krievijas uzņēmumos krietni atšķiras. Piemēram, "Alcor" pilna ķermeņa sasaldēšana maksā 200 000 dolāru, sasaldēt tikai galvu izmaksās 80 000 dolāru. Savukārt "KrioRus" cenas svārstās no 18 000 līdz 38 000 dolāru. Apmēram puse "KrioRus" klientu izvēlējušies saglabāt pilnu ķermeni, puse – tikai galvu. Ķermeņi tvertnēs tiek novietoti ar galvu uz leju, kur ir vēsāks. Ja gadījumā notiktu kāda tehniska ķibele, kājas sāktu atkust pirmās.

Visi uzņēmumi izmanto vienus un tos pašus sasaldēšanas pamatprincipus. Ķermenis pēc nāves pēc iespējas ātrāk tiek ievietots ledū un nogādāts uzņēmumā. Asiņu vietā tiek ielaists speciāls šķidrums, kas pasargā orgānus no sasalšanas. Tādā stāvoklī ķermenis ir gatavs iegremdēšanai šķidrajā slāpeklī mīnus 196 grādu temperatūrā.

"Alcor" atzīst, ka šis process nav vienkāršs un mēdz gadīties ķibeles – trauslais ķermenis sasaldēšanas laikā var sadalīties. Runājot par šīs metodes zinātnisko pamatojumu, "KrioRus" vadītājs Medvedjevs saka: "Nav pareizi teikt, ka sasaldēšanai nav nekāda zinātniska pamatojuma. Ir bijuši eksperimenti ar žurkām, kas turētas sasalušas nulle grādos un pēc tam atmodinātas." Citā eksperimentā sasaldētas un pēc tam atkausētas truša smadzenes, un pēc atkausēšanas smadzeņu struktūra bija saglabājusies tāda pati. Tiesa, smadzenes pirms tam jau bija mirušas un neatdzīvojās.

Taču nevar salīdzināt šādus piemērus un spermas vai olšūnu sasaldēšanu ar izaicinājumiem atdzīvināt visu cilvēka ķermeni.

"Šajā brīdī krionikas zinātniskie pamati pilnīgi sabrūk," saka Londonas Karaļa koledžas (King's College) neiroloģijas profesors Klaivs Koens. "Galvenā problēma ir tā, ka smadzeņu audi ir ļoti blīvi. Ideja, ka smadzenēs var iefiltrēt kaut kādu pretsasalšanas šķidrumu un tādējādi pasargāt smadzeņu audus no sasalšanas, ir smieklīga. Smadzeņu audi ir tā būvēti, lai tajos nekas no ārpuses nespētu iekļūt. Ja jūs iefiltrējat tajās kaut kādu šķidrumu, šūnu membrānas tiek bojātas, neironu savienojumi pārrauti – notiek tieši tas, no kā ķermeņa sasaldēšanas entuziasti cenšas izvairīties."

Vēl Koens piebilst, ka brīdī, kad krionikas komanda ierodas pie mirušā pacienta gultas, var būt jau par vēlu. "Dažu minūšu laikā svarīgākie smadzeņu neironi ir miruši. Pagalam!" "Vai jūs tiešām vēlētos atmosties pēc 100 gadiem un būt kā dārzenis, kuram nākotnes medicīna beidzot izārstēs vēzi?" jautā Koens. "Šie cilvēki nesaprot, ka viņi maksā par tāda ķermeņa uzglabāšanu, kas ir nopietni bojāts."

Oksfordas Universitātes Cilvēces nākotnes institūta (Future of Humanity Institute) darbiniekam Andersam Sandbergam ir apdrošināšanas polise, kas, ik mēnesi maksājot 15 mārciņas, sola viņa galvu pēc nāves sasaldēt, lai kaut kad nākotnē smadzeņu saturu varētu ielādēt robotā. Viņaprāt, izredzes, ka tas notiks, ir aptuveni pieci procenti. "Patiesībā tas nav nemaz tik maz," viņš piebilst.

"Jocīgākais ir tas, ka krionika pārdod cerības uz nemirstību, taču reti kurš izvēlas to nopirkt." Vai tas ir tāpēc, ka cilvēki nevēlas būt nemirstīgi, vai tāpēc, ka viņi uzskata to par neprātu? "Es domāju, ka drīzāk otrais variants," saka Sandbergs.