Pašlaik Carnikavā deklarējušies vairāk nekā deviņi tūkstoši iedzīvotāju – apkopotie dati liecina, ka pagājušā gada novembrī novadā bija deklarēti 9196 iedzīvotāji. Vairāk nekā puse novadnieku savu dzīvesvietu ir deklarējuši tieši Carnikavas ciemā.
Latviskā zvejnieku ciemata aura ir zudusi
Guntas Špīses ģimene jau paaudzēs ir carnikavieši. Pati Gunta šeit dzīvo vairāk nekā 20 gadu. "Mūsu ģimenē aug divi dēli – Kristiāns un Raitis. Abi ir mācījušies un joprojām mācās Carnikavas pamatskolā. Arī suns Džesika un kaķis Fuksis jau daudzus gadus ir mūsu ģimenes locekļi. Mamma Vaira un tētis Juris tagad ir pensijā un rūpējas par mūsu dēliem un mājdzīvniekiem, kamēr paši esam pa darbiem Rīgā."
Gunta teic, ka savulaik, kad Carnikava vēl bijis neliels, latvisks zvejnieku ciemats, daudzām ģimenēm bijusi saistība ar jūru un zvejniekiem. Pašlaik tādu ģimeņu ir krietni mazāk, bet joprojām ir. "Tādēļ jau tiekam saukti par nēģu karalisti!" saka Gunta. Carnikavieši pēc dabas esot mierīgi cilvēki, mīl darbu, dabu, jūru, svaigu gaisu un pastaigas. "Fantastiskā iespēja dažu minūšu laikā nokļūt līdz jūrai ir neatsverama! Ja man tagad piedāvātu pārcelties prom no Carnikavas, es, visticamāk, nepiekristu."
Carnikavu par savām mājām izvēlas un iemīl aizvien jauni šā novada iedzīvotāji. Gunta teic, ka līdz ar jaunu iedzīvotāju ienākšanu Carnikavas novadā esot gan labas, gan ne tik labas pārmaiņas. "Attīstās infrastruktūra, iedzīvotāji daudz vairāk iesaistās novada dzīves norisēs, tajā skaitā pašvaldības, sporta, kultūras un izglītības jautājumu risināšanā. Tomēr nepatīkamā lieta ir tā, ka ir zudis Carnikavas miers, tā latviskā zvejnieku ciemata aura. Tā īpaši pietrūkst," atzīst Gunta.
Nēģu svētki – pārbaudījums vietējiem
Pavasaros un vasarās, kad šurp sabrauc daudz cilvēku, Carnikava kļūstot trauksmaina un trokšņaina. Diemžēl daļa atpūtnieku un viesu esot tādi, kas uzskata, ka, šeit atpūšoties, viņi var darīt visu, kas vien ienāk prātā, un uzvesties, kā vien tīk.
"Lielie vasaras notikumi, piemēram, Nēģu svētki, vairs nav svētki, bet pārbaudījums vietējiem carnikaviešiem. Ir daļa vietējo, kas svētku laikā pat izvēlas aizbraukt prom. Bet kopumā prieks, ka Carnikava attīstās. Ceru, ka nezaudēsim savu unikalitāti, aizvien vairāk piekļaujoties Rīgai."
Gunta stāsta, ka viņas ģimene ļoti aktīvi iesaistās Carnikavas kultūras dzīves norisēs: "Dēli dejo Carnikavas tautas deju kolektīvos "Dālderītis" un "Abi divi", savukārt mēs ar vīru dejojam vidējās paaudzes deju kolektīvā "Arnika". Kādu brīdi arī dziedāju sieviešu korī. Vīrs iesaistās pamatskolas vecāku padomes darbā," par ģimenes aktivitātēm stāsta Gunta. Rīgas tuvums novada kultūras izaugsmei gan nepalīdzot, jo galvaspilsēta piedāvā plašas iespējas, tādēļ vienmēr esot jādomā kaut kas īpašs, lai aktīvi cilvēki paliktu Carnikavā.
Gunta teic, ka neseko līdzi novada pašvaldības darbam sevišķi detalizēti, bet no tā, ko ikdienas dzīvē novadā var novērot, piemēram, infrastruktūras attīstība un citi novada dzīves un vides uzlabojumi, šķietot, ka pašvaldība strādā un cenšas, un viss ir kārtībā.
Atrast savu brīnumzemi
Gundaris Kravalis Carnikavā dzīvo trešo gadu un ir iemīlējis šo vietu, kuru sauc par savu brīnumzemi.
Gundaris Kravalis Carnikavā dzīvo trešo ziemu un pārliecinoši saka: "Carnikava ir Brīnumzeme. Un brīnumains ir ne tikai jūras tuvums, tādi šeit ir arī cilvēki! Esmu salīdzinājis dzīvi Rīgā, Madonā un Carnikavā un varu teikt: šeit es jūtos laimīgs."
Gundara Kravaļa ceļš uz Carnikavu jeb Brīnumzemi, kā viņš pats to dēvē, ir piedzīvojumiem pilns. "Deviņdesmitajos gados pametu karjeru Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta polimēru laboratorijā, nopirku māju Aiviekstes krastā, kļuvu tētis. Tas bija fantastisks laiks. Bet tad nelielais ģimenes bizness bankrotēja, ģimene tāpat, un es kļuvu par palešu klapētāju gaterī. Arī tas bija interesanti.
Bet tad – infarkts, un draugi man izkārtoja vasaru vietā, par kuru pat nenojautu, – Carnikavā. Ķīmiķa kvalifikāciju esmu zaudējis, pusgadu Balvos mācījos galdniecību, un pēc gada man piedāvāja darbu Vecāķos. Es neesmu ticīgs cilvēks, bet tajā brīdī aizdomājos par Lielo Bosu," savu likteni un ceļu uz dzīvi piejūras ciematā apraksta Gundaris.
Ienācējus uzņem labi
Pēc Kravaļa kunga domām, uz Carnikavu pārceļas veiksmīgi un aktīvi cilvēki, kuri vēlas labi dzīvot un ir gatavi gan strādāt, gan atpūsties. "Domāju, šāda iekšēja migrācija Carnikavai ir ļoti izdevīga," saka G. Kravalis. "Ikdienā es jūtu, ka ir "vecie" carnikavieši un ir ienācēji, bet mūsu attiecības nekādā ziņā nav naidīgas. Īstenie carnikavieši ar nepacietību gaida nēģu sezonas atklāšanu, ienācēji smaida par to. Bet tas ir labdabīgi."
Gundaris šobrīd ir darba meklējumos, mācās angļu valodu un dzīvo ļoti aktīvu dzīvesveidu: kopā ar vietējiem entuziastiem nūjo, izbauda ziemas peldēšanu, brauc ar velosipēdu, piedalās gan kultūras dzīves, gan mākslas un politisku notikumu apspriešanā, iet uz teātra izrādēm un raksta recenzijas par tām. Par pašvaldības darbu Kravaļa kungam pagaidām vēl trūkstot pieredzes un informācijas, lai izteiktu vērtējumu.
Šo to gan Gundaris ir pamanījis, un tas liek viņam aizdomāties, kāpēc tā notiek: "Ļaudis no perifērijas pārceļas uz Pierīgu, novada budžets pieaug, viss ir labi. Tomēr pārsteidz tas, ka Carnikavas turīgie ļaudis savus bērnus, sākot no 5. klases, skolo vai nu Ādažos, vai Rīgā. Tas prasa laiku, kas ir dārgs resurss un neatjaunojas. Es nesaprotu, kā tas var būt, ka Carnikavā nav lieliskas vidusskolas, un kādēļ ne ģimnāzija? Vispār mani šī problēma interesē un ļoti satrauc arī valsts mērogā." Vēl Gundari apbēdinot tas, ka Carnikavā vasarās lauka kafejnīcās nespēlē dzīvā mūzika. To gan gribētos.
Pēc Gundara novērojumiem, turīgu un veiksmīgu ļaužu koncentrācija Carnikavā šobrīd esot lielāka nekā vidēji valstī. "Cilvēki ir ļoti aktīvi un pozitīvi noskaņoti. Mani savā pulkā ir pieņēmušas gan nūjošanas meitenes, gan zolīti spēlējoši vīri, gan kultūras un mākslas vide. Aktīvi piedalos pārgājienos Carnikavas apkārtnē. Tepat netālu atrodas Lilastes ezers ar iespējām "bakstīt" ūdeni, stāvot uz milzu skaidas jeb SUP dēļa. Ja iegadās kāds brīvs brīdis, vienkārši dodos uz jūru – tā ir tik skaista, ka es to nespēju aprakstīt. Un cilvēki šeit ir ļoti gaiši un atvērti."