Kaut arī pats dzīvo ļoti gleznainā vietā netālu no Budapeštas, viņu fascinē Latvijas daba visos gadalaikos. Vismaz reizi gadā Tibors brauc uz Latviju un katru reizi brauc mājās ar kaudzi jaunu iespaidu, simtiem fotogrāfiju un jaunām draudzības saitēm. Kluss, vienkāršs, ar mirdzošām acīm un lielu mīlestību pret Latviju...
– Kā tev šķiet, kāpēc tu iemīlēji Latviju jau no pirmās apciemojuma reizes?
– 2011. gada augustā es pirmo reizi ierados Latvijā un iepazinos ar dažiem latviešiem, kas nu jau man kļuvuši par ļoti labiem draugiem. Es neatbraucu uz Latviju ne strādāt, ne mācīties, ne arī kā "parasts" tūrists, līdz ar to mani pirmie iespaidi par Latviju veidojās, redzot savu latviešu draugu ikdienu. Dažu dienu laikā, dzīvojot vienās mājās kopā ar viņiem, man bija iespēja pavērot latviešu ikdienas dzīvi. Kopīgi apceļojām Latviju, un galvenās lietas, ko es latviešos pamanīju, bija vienkāršība un dabas tuvums.
Ļoti simboliskā veidā es to piedzīvoju arī vienā vakarā, kad ciemojāmies kādās mājās Jaunolainē. Augusta beigās, kad vakari jau ir vēsi, es devos pastaigā un redzēju, kā miglas vāli ceļas augšup tikai dažus metrus no mājas, pavisam netālu no priežu meža. Man tas likās ļoti iespaidīgi, un es sajutu, cik daba un cilvēku dzīve Latvijā ir cieši līdzās viena otrai.
Tibors uz Latviju brauc vismaz reizi gadā.
– Tu esi apmeklējis Latviju arī ziemā, lai redzētu sniegu. Pastāsti par savām sajūtām!
– Pirmoreiz ziemā uz Latviju atbraucu 2014. gada februārī, jo vēlējos redzēt Latvijas dažādās sejas. Redzot un sajūtot Latvijas ziemas aukstumu, tas mani pārsteidza. Pēdējos gados Ungārijā nav īstas ziemas, tādēļ man gribējās pavadīt kādu laiku kārtīgā ziemā.
Iepriekš es vienu reizi dzīvē biju pamēģinājis kalnu slēpošanu, tas bija sen, bet Latvijā man bija iespēja paslēpot ar distanču slēpēm. Man diezgan labi sanāca, nokritu tikai vienu reizi, un nākamajā dienā pēc slēpošanas man sāpēja muskuļi.
Šajā viesošanās reizē Latvijas draugi aizveda mani uz Siguldu, un mēs devāmies daudzu kilometru garā pārgājienā gar aizsalušo Gauju. Atceros, ka vakarā, Siguldas stacijā gaidot vilcienu, man vaigi dega un bija koši sarkani pēc aukstajā, svaigajā gaisā pavadītās dienas. Es to joprojām spilgti atceros un priecājos, ka man bija iespēja redzēt Latviju ziemā.
Ungārijā neesot īstu ziemu, tāpēc Tibors speciāli ņēma atvaļinājumu februārī un brauca uz Latviju, lai piedzīvotu īsti ziemeļniecisku ziemu.
– Latvijā esi bijis arī svētku reizēs – gan vasaras saulgriežos, gan Jāņos, ko svinēji latviešu ģimenē Vidzemē. Pērn speciāli brauci uz Latviju novembrī, lai piedzīvotu 18. novembra svētkus un redzētu, cik nozīmīga šī diena ir latviešiem. Kādas sajūtas un pārdomas tev saistās ar šiem latviešu svētkiem?
– Jāņi ir mana Latvijas sajūtu īstākā virsotne. Man ir bijusi tā laime piedzīvot trīs Jāņus Latvijā – tas bija 2013., 2014. un 2015. gadā. Es apbrīnoju to, cik īpaša, pamatīga un spēcīga ir Latvijas daba šajā laika periodā, jūnijā. Es izbaudīju, cik garas, patīkamas un neparastas ir vasaras dienas Latvijā, jo Ungārijā tajā laikā dienas ir īsākas. Man ir sajūta, ka daba Latvijā šajā laikā plaukst un zeļ par visiem 200 procentiem! Pat lietus laikā. Es izbaudīju visas Jāņu svinēšanas tradīcijas, kas šo dienu padarīja vēl pilnīgāku: mēs pinām vainagus, dziedājām dziesmas pie ugunskura, dzērām mājās brūvētu alu, ēdām sieru un citus latviešu tradicionālos ēdienus, palikām nomodā visu nakti un rītausmā gājām paštaisītā čigānu pirtī.
2015. gadā man bija iespēja piedalīties arī vasaras saulgriežu svinēšanā ar visām pagānu tradīcijām. Tas notika Liepupē, un es jutos ļoti īpaši; mūzika, dziesmas, tautastērpi, tradicionālais svētku mielasts un saulgriežu tradīcijas liecināja par latviešu folkloras bagātīgo mantojumu.
Jau pašā sākumā, pirmajās viesošanās reizēs, kad iepazinu Latviju, es redzēju, cik dziļi patriotiski ir latvieši. Nebija divu domu – man bija jābrauc uz Latviju un jābūt klāt Latvijas Republikas proklamēšanas dienas svinībās. 2016. gadā es ierados Latvijā tieši Lāčplēša dienā un paliku šeit līdz 18. novembrim. Šajā laikā ātri kļūst tumšs, bet gaisma no neskaitāmi daudzajām svecītēm un sarkanbaltsarkano karogu siltums visapkārt, kā arī plašā kultūras un svētku pasākumu programma liecināja, ka šajā svētku mēnesī, šajās svētku dienās latvieši ir viena liela ģimene un ka latviešiem ir patiešām īsts kopības spēks, kas nāk no piedzīvojumu un vēsturisko notikumu pilnās pagātnes.
Tibora pirmā reize Jūrmalā.
– Interesanti, ka tu patstāvīgi apgūsti latviešu valodu. Latvijā ir daudz cilvēku, kuri šeit dzīvo gadu desmitiem, pat visu mūžu, tomēr nav iemācījušies šīs valsts valodu. Kas tevi motivē mācīties latviešu valodu, un kas ir grūtākais šajā mācību procesā?
– Valoda mūsu dvēselei un identitātei piešķir daudz dziļāku nozīmi nekā drēbes ķermenim. Valodai piemīt mistisks un dziļi intīms spēks, kas veido mūsu pasaules uzskatus un domāšanu. Esot Latvijā, es tīri instinktīvi sāku mēģināt saprast šo valodu un apgūt to vairāk un vairāk, jo man bija sajūta, ka man izveidosies daudz pilnīgāks priekšstats par Latviju, ja es pratīšu latviešu valodu. Bet tas nenozīmē, ka es to tagad zinu perfekti! Es uzskatu, ka joprojām esmu pamata līmenī, taču es pamazām turpinu mācīties šo valodu ikreiz, kad apciemoju Latviju. Visgrūtāk man iet ar latviešu valodas darbības vārdu locīšanu. Tas ir sarežģīti.
Latviešu valodu ungāru puisis apguvis pašmācībā. Apsveikuma kartītes dzimšanas dienās un Ziemassvētkos draugiem Latvijā viņš raksta latviski.
– Kuras ir tavai sirdij vistuvākās lietas un vietas Latvijā?
– Zaļie un bagātīgie meži, augstie koki, garā jūras piekraste, lauki, dīķi, "Selgas" cepumi, mākoņi, kas debesīs peld tik zemu, vilcienu zili dzeltenās krāsas, lauku ceļi. Manuprāt, reti kur ir sastopams tik mazs cilvēku blīvums un miers kā Latvijā. Ļoti patīk arī latvju raksti un simboli.
Vismīļākās vietas Latvijā, ko esmu apciemojis, man ir Jelgava, Valmiera, Cēsis, Jaunpiebalga un Ārciems. Rīgā man vistuvākās vietas ir Āgenskalns, Mežaparks un Vecrīga.
Ikreiz, kad esmu Latvijā, es aizbraucu uz jūru. Ungārijā nav piekļuves jūrai, mums ir Balatona ezers, kas ir ļoti liels, bet tā nav jūra, tāpēc Baltijas jūra man ir kaut kas ļoti īpašs. Man joprojām spilgtā atmiņā palicis, kā es pirmoreiz peldējos Baltijas jūrā. Tas bija Jūrmalā. Nākamajos gados es apciemoju jūru arī daudzās citās Latvijas piekrastes vietās: Garciemā, Bolderājā... Garciema pludmalē redzēju tūkstošiem beigtu maijvaboļu.
Ļoti īpaši jūras mala izskatās ziemas laikā – ledus un stiprās vēja brāzmas rada ļoti ziemeļniecisku sajūtu.
“Jāņi ir mana Latvijas sajūtu īstākā virsotne,” atzīst ungāru puisis.
– Tavs novēlējums Latvijai tās simtgadē.
– Latvieši, dzīvojiet harmonijā un saskaņā ar dabu, kas jums ir dota un ir tik skaista! Turpiniet kopt savas dziesmu un deju tradīcijas, kā jūs to jau darāt, un dariet to visu no sirds, dariet to ne tikai svētkos, bet katru dienu, jo tā ir daļa no jūsu dzīves! Un, kamēr vien jūs jutīsiet prieku visā, ko darāt, tas dos jums spēku un izturību nākamajos gadu simteņos. Es dziļi paklanos Latvijas priekšā. Dievs, svētī Latviju!
Katru reizi, kad viesojas Latvijā, ungāru puisis iepazīst arvien jaunas pilsētas un novadus.
Pilnu interviju ar Tiboru Horvatu lasiet 19. decembra laikrakstā "Kodols".