Daba, mūsu dzīves telpa – dabiskā, sociālā un kultūras vide – tika izprasta kā vienots veselums, līdz ar to darbība dabas un vides aizsardzībā nozīmēja dalību jaunas sabiedrības veidošanā.
Vides aizsardzība ir mīlestības jautājums
Par Latvijas nevalstisko organizāciju pirmajām zaļajām iniciatīvām "Rīgas Apriņķa Avīze" sarunājās ar Vides aizsardzības kluba (VAK) viceprezidenti Elitu Kalniņu.
Elita Kalniņa
– Elita, tu Vides aizsardzības klubā esi jau no tā pirmsākumiem. Pastāsti par VAK būtiskāko devumu dabas aizsardzībā visās šā jēdzieniski ietilpīgā vārda nozīmēs.
– Domāju, Vides aizsardzības kluba saknes slēpjas radošumā un garīgās vērtībās. Šeit vēlos citēt 1987. gadā pieņemto VAK manifestu, kurš savu aktualitāti nav zaudējis arī šodien: "Vides aizsardzība ir mīlestības jautājums. Lai kaut ko patiesi aizsargātu, tas vispirms ir patiesi jāiemīl. Bet saindēts ir ne tikai gaiss, ūdens un zeme. Saindētas ir arī mūsu savstarpējās attiecības, mūsu domas un sirdis. Atsvešinātība, vienaldzība, patmīla utt. ir novedušas pie nerēķināšanās ar otru cilvēku, nemaz jau nerunājot par upi, koku vai gaisu... Savas un savas tautas dvēseles pilnveidošana, mīlestības, līdzcietības un žēlsirdības kopšana sevī un sabiedrībā ir vienīgā alternatīva, vienīgais pretspēks vides degradācijai."
Tikai šodien, pēc 30 gadiem, varam pareizi novērtēt šā manifesta būtību.
VAK darbību jau no pašiem sākumiem motivēja nevis nauda un materiālie labumi, bet dabas un cilvēku mīlestība. Tā ir substance, ko grāmatvedības ailēs neiegrāmatot, ar svariem nenosvērt, naudā neizmērīt, bet bez kuras padarītie darbi ir bez dzīvības jeb šodien tik bieži piesauktās ilgtspējas. Varbūt tieši tāpēc, jūtot divējādu attieksmi – vienu formālo, ierēdniecisko, par naudu un karjeru pirkto, otru neformālo – nesavtīgo, mīlestības dēļ radīto, standartizētās formās neiekļauto –, mēs sākotnēji diezgan strikti uzsvērām savu neformālismu – gandrīz vai kā ideoloģiju. Dabas mīlestība, neformālisms, garīgums – tās ir pieejas, ko VAK deva ne tikai Latvijas zaļajai kustībai, bet arī Atmodai kopumā.
– Vai vari nosaukt pašus galvenos, acīm redzamos, praktiskos VAK darbus?
– Darbu ir ļoti daudz. Varbūt daudzi jau aizmirsuši, ka 1987. gadā Rīgas Jūrmalā bija aizliegts peldēties. Ūdeni piesārņoja Slokas celulozes un papīra fabrikas notekūdeņi. Mēs panācām, ka rūpnieciskais piesārņojums vairs neieplūst Lielupē, un jūra kļuva daudz tīrāka. VAK Ventspils nodaļa panāca Ventspils centra atbrīvošanu no kālija sāls pārkraušanas putekļiem, Bolderājas nodaļa apturēja naftas termināļa celtniecību Daugavgrīvas cietokšņa vietā. Mēs pirmie Latvijā sākām zaļo sertifikāciju, zaļo tirdziņu un Zilo karogu kustību, arī vides žurnālistika sākās ar mūsu žurnāliem "Staburags" un "Vides Vēstis".
Daudzas no šīm lietām vēlāk pārņēma citas organizācijas, kas ar tām nodarbojas daudz profesionālāk, taču tas ir mūsu aicinājums – modināt un sākt! Arī stukturāli no vairākām kluba nodaļām izauga citas vides organizācijas, kas vēl aizvien darbojas vides jomā, piemēram "Zaļā kustība", "Bolderājas grupa", biedrība "VAK Mantojums" u.c. Daudzi mūsu cilvēki tagad darbojas dažādās valstiskās un nevalstiskās vides organizācijās, kur nepieciešama dziļāka specializēšanās un profesionalitāte.
Vēl jāpiebilst, ka, pateicoties sadarbībai ar Jūrmalas domi, Vides aizsardzības klubs pašlaik tur veido Zaļās atmodas muzeju.
– Vai šodien mūsu vides aizsardzības organizācijas pilda savu uzdevumu, ja esam nonākuši tik tālu, ka Latvija bija viena no valstīm, kas Eiropas Savienības līmenī atbalstīja videi un cilvēkam, iespējams, bīstamā glifosāta licences pagarināšanu?
– Tā kā nevalstiskās vides aizsardzības organizācijas parasti neapvieno mantīgāko pilsoņu grupas un valsts, kā arī dažādi fondi piešķir naudu projektiem tikai strikti noteiktās nozarēs, turklāt katru gadu organizāciju biedriem jāiegulda aizvien lielāks darba un laika apjoms finanšu administrēšanai un atskaišu rakstīšanai, dabas aizsardzībai atliek arvien mazāk laika.
Līdzīgs birokratizācijas process notiek arī citās nozarēs, un iemesls te ir tas pats, kas minēts VAK manifestā – cilvēku savstarpēja neuzticēšanās. Līdz ar to šādā ne visai solidārā vidē, protams, ne vienmēr veidojas pietiekami laba organizāciju un valstisko institūciju savstarpējā komunikācija. Latvijas pozīciju par glifosāta lietošanu ES sagatavoja Zemnieku savienības paspārnē esošā Zemkopības ministrija, un, cik dzirdēju no dažiem Zaļās partijas biedriem, par to laikus tā pat nav informējusi savus politiskos sabiedrotos. Vides nevalstiskās organizācijas ziņa par Latvijas amatpersonu dīvaino rīcību sasniedza vēl vēlāk.
Jāsecina, ka mums valstī, tāpat kā toreiz 80. gados, daudzos sabiedrībai nozīmīgos jautājumos nepietiek atklātības. Ko mēs nepiedevām padomju varai, to mēs piedodam saviem ierēdņiem, bet rezultāts ir tas pats – cilvēku veselība tiek pakļauta riskam, cieš vide, cieš daba.
Lai veidojas sniega bumbas efekts!
Lai palūkotos uz vides nevalstisko organizāciju darbību no cita rakursa, "Rīgas Apriņķa Avīze" paviesojās Mārupes novadā pie biedrības "Par zaļu Pierīgu" valdes priekšsēdētāja Andra Zariņa, kurš kā vides organizācijas pārstāvis jau otro sasaukumu darbojas Valsts ieņēmumu dienesta Sabiedriskā labuma statusa piešķiršanas komisijā.
Andris Zariņš
– Kā izskatās vides nevalstiskās organizācijas no sabiedriskā labuma statusa piešķiršanas viedokļa?
– Domāju, ka vides organizācijas mūsu valstī ir izveidojušas stabilu darba dalīšanas sistēmu. Sava vieta ir gan lielām un ilglaicīgām organizācijām, piemēram, Vides aizsardzības klubam, Latvijas Dabas fondam, Pasaules Dabas fondam, gan nelielām, lokālām vienībām, kas aptver konkrētus reģionus, novadus vai ciemus un apkaimes. Cilvēki grib sakārtot vidi ap sevi, un tas ir absolūti brīnišķīgi. Diemžēl, kā to redzu Sabiedriskā labuma komisijā, ja kāds no šādas organizācijas atnāk reizi divos mēnešos, lai saņemtu šo statusu vides jomā, tad ir svētki. Atšķirībā no citām nozarēm vides organizācijas sabiedriskā labuma statusu pieprasa vismazāk.
– Kā dzima ideja izveidot biedrību "Par zaļu Pierīgu"?
– Savu darbību sākām 2010. gadā. Mēs dzīvojam Rīgas pievārtē, kur vislabāk ir redzama robeža starp civilizēto pasauli un dabu. Te visu laiku notiek mijiedarbība: cilvēks ietekmē dabu, daba – cilvēku, un dzīvnieki nāk pilsētā. Mēs savu darbību sākām ar dalību konkursā par bebru problēmas risinājumu Rīgas kanālā un ieguvām otro vietu. Piedāvājām kompleksu risinājumu – aizsargāt kokus, apjožot tiem sietus vai izmantojot eļļas krāsas ar grants abrazīvo materiālu maisījumu. Granti grauzt bebriem nepatīk! Līdztekus tam piedāvājām bebrus piebarot ar kārkliem
– Kādas ir biedrības pašreizējās aktivitātes?
– Nodarbojamies ar vides izglītību. Tuvākajā laikā uzbūvēsim četrus dzīvnieku novērošanas torņus un laipas. Pašlaik strādājam pie interneta portāla www.videsportals.lv izveides. Vēlamies veicināt mazās vides aizsardzības iniciatīvas, attīstīt sistēmu, lai cilvēks, kuram ir ideja, varētu to gan atspoguļot, gan popularizēt, iegūstot arī pietiekami lielu publicitāti. Tas būs vides sociālais tīkls, kur paši dalībnieki vienlaicīgi būs gan satura veidotāji, gan arī varēs viens otru atbalstīt ar informācijas apmaiņu un zināšanu pārnesi, tādējādi starp daudzām mazām aktivitātēm tiks nodrošināta sinerģija, veidojot sniega bumbas efektu.
– Kā vides jomā aktivizēt sabiedrību?
– Domāju, ka cilvēki ļoti daudz var izdarīt, pat neiesaistoties organizācijās, bet prasmīgi sadarbojoties. Lielisks piemērs tam ir Jaunmārpē dzīvojošā Artura Rozenfelda iniciatīva aizsargāt no norakšanas purviņu pie Jaunmārupes – Olaines ceļa. Izpētījis ietekmes uz vidi novērtējumu un konstatējis, ka tā ietvaros nav veikta likumā paredzētā apkārtējo iedzīvotāju informēšana, Arturs "Facebook" izveidoja profilu "Dabas cena" un ar tās starpniecību gan informēja sabiedrību par notiekošo, gan popularizēja skrējienu ap purviņu, tādējādi parādot šīs skaistās vietas nozīmi Mārupes iedzīvotāju atpūtas organizēšanā.
Aprīlī tur notika arī pārgājiens ar dažādu vides organizāciju pārstāvju piedalīšanos. Pēc šīm aktivitātēm Mārupes novada dome sāka saņemt daudz vēstuļu un iesniegumu un saprata, ka purvs nepieciešams plašai sabiedrības daļai. Rezultātā domes deputāti nepieņēma grozījumus novada attīstības plānā, kuri paredzēja purviņā iekārtot kūdras iegūtni.
Mūsdienās ir tā – ja sabiedrības intereses tiek pareizi pozicionētas, pret tām ir ārkārtīgi grūti vērsties, sevišķi – vēlētiem politiķiem.
Biedrības "Par zaļu Pierīgu” un Vides aizsardzības kluba pārstāvji kopīgi apseko norakšanai iecerētā Jaunmārupes purva apkārtni 2017. gada aprīlī. 