Gatis Kreicbergs ikdienā atrodams darbnīcā "Kreicbike" Rīgas nomalē, izbraucot cauri Biķernieku mežam.
"Kādu laiku nodarbojos ar mēbeļu restaurēšanu. To darot, sapratu, ka vecus krāmus var pārvērst skaistās un noderīgās lietās. Tad man radās interese par motocikliem, un es nolēmu iemācīties metināt. Pirmie dzelži, kas gadījās pa rokai, bija vecu velosipēdu detaļas. Mēģinot saprast, kā jābūvē motocikls, iemācījos atjaunot un radīt no jauna dažādām vajadzībām piemērotus velosipēdus. Visam pamatā ir ideja, ka vienmēr pastāv iespēja dot otro elpu priekšmetam, kurš citādi nonāktu lūžņu laukumā," iepazīstoties teic Gatis.
"Ja iedziļināmies, ko nozīmē jauna velosipēda rūpnieciska izgatavošana, redzam, ka šim nolūkam jātērē laiks un enerģija metāla kausēšanai, gumijas un plastmasas detaļu izgatavošanai. Vēl vajadzīga degviela kuģiem un mašīnām, ar kuriem šie ražojumi tiek nogādāti līdz patērētājam Latvijā.
Pārbūvējot jau lietotu velosipēdu, tam tiek piešķirta jauna funkcionāla vērtība, un vienlaikus ietaupās planētas resursi. Protams, ir nepieciešamas arī jaunas detaļas – zobrati, gultņi. Tie nolietojas un vairs nav atjaunojami, bet mūsu gadījumā tie ir tikai atsevišķi elementi priekšmetos, kas atguvuši otro elpu," stāsta meistars, piebilstot, ka arī no veciem velosipēdu zobratiem – šķietami nederīgiem dzelžiem – var sameistarot kāju galda lampai vai skulptūru, ko uzdāvināt draugam dzimšanas dienā.
"Pats "garšīgākais" darbā ar vecām lietām, ko daudzi uzskata par lūžņiem, ir iespēja kaut ko atjaunot, pilnveidot vai uzbūvēt no jauna," viņš uzsver.
Katram savas vajadzības
Viens no pirmajiem specializētajiem velosipēdiem, ko Gatis pirms vairāk nekā desmit gadiem uzbūvēja, bija trīsriteņu velosipēds meitenei invalīdei, jo veikalā tādu nevarēja nopirkt. Šim nolūkam tika izmantota lietota saliekamā velosipēda priekšējā daļa; no citu velosipēdu rāmju daļām tika sametināta trīsriteņa aizmugurējā daļa, piemeklēts biroja krēsls, kas piemērots pusguļus sēdēšanai, izveidota arī ērti funkcionējoša ātrumu pārnesumu sistēma.
Tagad arvien biežāk vecie velosipēdi tiek pārbūvēti par elektrovelosipēdiem. "Es pats ikdienā pārvietojos ar vēl padomju laikā ražotu mopēdu "Stella", kuram benzīna motora vietā iebūvēju akumulatoru un pie aizmugurējā riteņa piestiprināju elektrodzinēju," stāsta Gatis.
Kādu dienu veloražotājs Toms Ērenpreiss uz “Kreicbike” darbnīcu atvedis vecu, padomju laikos ražotu ledusskapi “ZIL Moskva”. “Gan jau tu zināsi, ko ar to darīt,” viņš sacījis. Ledusskapim bijis daudz skaistu detaļu, piemēram, durvis, kas atgādinājušas mašīnas jumtu, un korpuss, kas izskatījies pēc automašīnas korpusa. “Atradu vecu mucu, ūdens notekcaurules, lietotus riteņus, veca dārza traktora stūres iekārtu un krēslu, ko ielikt sēdekļa vietā. Nedēļas laikā salikām to visu kopā, un ierīce joprojām ir darbnīcas inventārs, kur tiek gatavoti visādi kulinārijas brīnumi,” stāsta Gatis Kreicbergs.
Lūžņi un idejas uzrodas paši
Meistars teic, ka savu laiku nokalpojušie metāla ražojumi tiek īpaši meklēti, bet ir arī reizes, kad cilvēki, kas zina, ar ko Gatis un viņa kolēģi nodarbojas, paši atnes lietas, kas, viņuprāt, var noderēt. Un reizēm noder pat lietoti veikala metāla plaukti.
Vēl Gatis pastāsta, ka ikdienā eksperimentē, radot lietas, kas kalpo paša priekam. "Citiem, ja ir vēlēšanās, varu izgatavot kaut ko līdzīgu tieši viņu vajadzībām piemērotu: braukšanai uz banku vai kartupeļu vešanai, varbūt saldējuma vai kafijas tirgošanai, varbūt riteni sētniekam, ar kuru var pārvadāt spaiņus un slotas, bet tikpat labi tas var būt velosipēds, ar kuru reizē var braukt visa ģimene. Taču tas viss top no lietām, kas jau bijušas apritē," Gatis atkārtoti uzsver.
Uz jautājumu, kas notiek ar lietām, kuras vairs neder nedz praktiskiem, nedz mākslinieciskiem mērķiem, Gatis skaidro, ka tie tiešām ir lūžņi, kas tiek nodoti metālu uzpircējiem. "Turklāt mums ir noruna, ka par katriem diviem kilogramiem mums nederīgu dzelžu mēs no lūžņu kaudzes uzpirkšanas laukumā drīkstam atlasīt vienu kilogramu tādu priekšmetu, kas mums varētu noderēt. Ieguvējas šajā gadījumā ir abas puses."
