– Jau gandrīz trīs gadus esat Saeimas spīkere. Vai varat teikt, ka pilnībā šo darbu pārzināt?
– Nav nevienas instrukcijas vai rokasgrāmatas, kā darīt Saeimas priekšsēdētāja darbu. Ir Satversmē un likumos noteikti pienākumi, bet ir katra politiķa paša prioritātes. Manējo skaitā ir Latvijas drošība, Latvija kā nacionāla valsts, atbalsts ģimenēm ar bērniem. Redzamākā Saeimas priekšsēdētāja ikdienas darba daļa ir Saeimas sēžu vadīšana, Saeimas pārstāvēšana dažādos pasākumos. Pašsaprotami – tikšanās ar Latvijas cilvēkiem.
Būtiska darba daļa ir ārlietas, un tas nozīmē arī Latvijas un ārvalstu vēstnieku uzņemšanu, sarunas ar ārvalstu delegācijām, došanos ārvalstu vizītēs. Ir gandarījums, ja ir iespēja panākt lielāku mūsu ārvalstu partneru izpratni un atbalstu, piemēram, par mūsu drošības situāciju. Mūsu mainīgajā pasaulē katrā darbā ar laiku nāk klāt kaut kas jauns, un būtu dīvaini, ja kāds apgalvotu, ka zina visu. Tā nemēdz būt.
2016. gada pavasarī ASV Kongresā kopā ar kongresmeņiem Adamu Šifu un Džonu Šimku – Kongresa Baltijas valstu atbalsta grupas līdzpriekšsēdētājiem.
– Kas šajos gados ir mainījies jūsos kā personībā?
– Esmu kļuvusi pašdisciplinētāka. Ja darba daudz, ir jākoncentrējas un jāsadala spēki, lai visu paveiktu. Esmu kļuvusi arī mērķtiecīgāka, vairāk nodalot prioritātes – kas ir galvenais konkrētajā dienā, nedēļā, mēnesī.
Esmu iemācījusies priecāties par vaļas brīžiem, apmeklējot kultūras pasākumus – teātrus, koncertus. Bet, ja darba diena paiet pie rakstāmgalda, gribas izkustēties. Man patīk būt pie dabas. Mēs dzīvojam brīnišķīgā valsti, pie jūras. Jūra ir tāds enerģijas, spēka un labo emociju avots, kas aizskalo visas negācijas!
– Kuras uzskatāt par savām lielākajām uzvarām, esot šajā amatā?
– Tādu lietu, par kurām mēs visi kopā varam teikt "Izdevies!", ir daudz. Piemēram, tas, ka Ādažos pastiprināta NATO spēku klātbūtne, tas, ka izdevies palielināt atbalstu ģimenēm ar bērniem, tas, ka sabiedrība arvien labāk saprot, ka Latvija ir nacionāla valsts un jāstiprina latviešu valoda – visās dzīves sfērās.
Ne vienmēr viss ir kā ar lineālu izmērāms. Mani aizkustina, kad, piemēram, Lestenē cilvēki pienāk klāt un saka: "Cik labi, ka jūs te esat! Ir pagājis tik daudz gadu, un neviens no Saeimas priekšsēdētājiem te nav redzēts. Mēs ļoti gribētu redzēt arī Valsts prezidentu Lestenē." Politiķi arī ar savu klātbūtni vien var daudz ko mainīt cilvēku uztverē: kā raugāmies uz vēsturi, uz šodienas norisēm, kas mums ir svarīgi kā Latvijas pilsoņiem.
Reizēm atmiņā visdziļāk iekrīt kādi cilvēciski brīži. Kad saproti, ka satikšanās ar audžuģimeņu bērniem ir svarīgāka par kādu formālu vizīti. Sanāca viesoties arī Valmieras SOS ciematā, kur vienas mammas aprūpē ir vesels pulks audžubērnu. Varu tikai apbrīnot to darbu, mīlestību, sirsnību, kas tiek veltīta šiem bērniem ar ļoti smagiem dzīves stāstiem. Viens no viņiem – toreiz mazais Edgariņš – atvadoties kopā ar pārējo ģimeni, man uzdāvāja paša zīmētu gleznu. Teicu, ka ņemšu to līdzi kā dārgumu un tā stāvēs manā darba kabinetā. Pēc gada, kad Valmieras audžuģimenes ielūdzu uz Saeimu, tikāmies vēlreiz. Mākslinieks bija paaudzies par galvas tiesu! Novērtējis, kā glezna izskatās Saeimas priekšsēdētāja kabinetā, viņš teica: "Jā, izdevies labi!" Mums ikvienam ir svarīgi, lai mūs novērtē.
– Kā ir mainījusies jūsu ikdiena, kļūstot par Saeimas priekšsēdētāju? Vai varat atļauties, piemēram, tā vienkārši aiziet uz veikalu un iepirkties vai pēkšņi izdomāt aiziet uz kino?
– (Smejas) Protams, es pati dodos iepirkties, pati tieku galā ar sadzīves lietām! Šajā ziņā nekas nav mainījies. Citkārt veikalā redzu, ka mani pazīst, jūtu ilgāk pievērstus skatienus. Cenšos atņemt visus labvēlīgos smaidus un sveicienus. Situācijas mēdz būt dažādas, arī mazliet komiskas. Kādā pārtikas veikalā man pienāca grupiņa jauniešu un teica: "O, mēs jūs pazīstam! Vai jūs esat tā sieviete, kas Saeimā saka: "Visi deputāti, sēdieties savās vietās un balsojiet?""
– Atpazīstamība droši vien nozīmē arī to, ka ir ļoti jāpiedomā pie sava izskata ikdienā...
– Es nodalu laiku, kad esmu darbā un esmu sabiedriska persona un kad varu atļauties būt vienkārši es pati. Staigājot gar jūru, varu atļauties ģērbties sportiski vai vienkārši ērti.
Jāņu ieskandināšanā Saeimā 2017. gada 22. jūnijā.
– Vai cilvēkam, kurš ieņem augstu amatu, ir jāiziet speciāls etiķetes un diplomātijas apmācības kurs?
– Nē, īpašu apmācību nav, viss jāapgūst, šo darbu darot. Katra diplomātiskā tikšanās, katra ārvalstu vizīte – tā ir jauna mape ar informāciju. Gadās, ka pēc smagas darba dienas mājās braucu ar biezu mapi somā.
– Jūs pārstāvat Nacionālo apvienību. Kas, jūsuprāt, šo politisko spēku atšķir no citiem?
– Nacionālā apvienība viskonsekventāk iestājas par nacionālajām un konservatīvajām vērtībām. Man liekas, tās ir tik pašsaprotamas! Apvienības konsekvence ir spējusi stiprināt Latvijas kā nacionālas valsts pamatus. Bez nacionāļiem politikā droši vien daudz kas būtu aizgājis citā virzienā... Nacionālā apvienība ir spēks, kas politiskajā dienaskārtībā spējis noturēt tādus jautājumus kā pilsonība, vienota izglītības sistēma, valsts valoda, demogrāfija, kultūra. Tā konsekventi liek uz politiskās dienaskārtības galda mums kā nācijai svarīgus jautājumus. Un, kas arī svarīgi, Nacionālā apvienība ir partija, kurā ir daudz vairāk cilvēciskuma un biedriskuma nekā citos politiskajos veidojumos.
– Kā jūs nonācāt Nacionālajā apvienībā?
– Man pat nebija doma, ka varētu apsvērt kādu citu politisko izvēli. Tas nāk no ģimenes. Man liela autoritāte bija tēvs, politiski represētais. Kā bērns piedzīvoju, ko viņam pēc atgriešanās nozīmēja politiski represētā zīmogs, ko nozīmēja dzīvot ar smagiem ierobežojumiem, pat ar augstskolas izvēli. Viņam bija gaiša galva, un viņš būtu sasniedzis daudz vairāk, ja ne šis okupācijas sistēmas smagais zīmogs. Šo cilvēcisko traģēdiju tā īsti izpratu, tikai pieaugot. Kad teicu: "Tēt, esmu nolēmusi kandidēt vēlēšanās," viņš ļoti priecājās. Uzzinot, ka no Nacionālās apvienības, bija dziļi laimīgs. Mana izvēle mums abiem bija tik dabiska!
2017. gada jūnijā ASV Kongresā kopējā Baltijas un Ziemeļvalstu parlamentu vadītāju tikšanās reizē ar ASV Kongresa Pārstāvju palātas spīkeru Polu Raienu.
– Nākamais ir 100. jubilejas gads mūsu valstij. Ar kādām domām un sajūtām to sagaidāt?
– Simtgade ir laba iespēja mums pašiem dziļāk apjaust, kas mēs esam, mūsu vērtības, lai pie tām turētos ciešāk. Viena no vērtībām ir Latvijas valsts. Man ir sāpīgi, ja kāds nievājoši izsakās par Latvijas valsti. Iedomāsimies to laiku pirms 100 gadiem: ir cilvēku griba, kas pāraug tautas gribā, un notiek gandrīz vai neiedomājamais – top valsts! Bet varēja gadīties, ka vēstures rats grieztos citādi – ja tiem, kas dibināja valsti, būtu bijis mazāk uzņēmības, vairāk šaubu, vairāk cilvēcisku vājību... Ja viņi gaidītu kādu "labāku brīdi"... Arī neatkarības atjaunošana bija kā brīnums.
Latvijas valsts ir liela vērtība, un mums tas jāsaprot. Zinu, ka cilvēkiem dažkārt mēdz būt rūgtums vai kritika par kādiem politiķu darbiem. Valdības mainīsies, politiķi nāks un ies, bet valsts paliks. Tā pastāvēs tik ilgi, kamēr mēs visi to vēlēsimies, kamēr mūsu valstsgriba būs stipra. Mums jākļūst pieaugušākiem, nobriedušākiem kā nācijai.
– Kas ir tās lietas, kuras jūs ar savu darbību vēlaties īpaši veicināt, lai cilvēkos pieaugtu valstiskuma, patriotisma un piederības sajūta?
– Tā ir ticība valstij. Es vēlētos, lai cilvēkiem būtu lielāka uzticēšanās cits citam. Lai pieaugtu arī uzticēšanās politiķiem, bet – ļoti rūpīgi izvērtējot, kuram un kāpēc šī uzticēšanās tiek dota. Vēlēšanas – tā ir uzticības mandāta došana. Es vēlētos, lai cilvēki aktīvāk iesaistītos, darbotos, paustu savu viedokli.
Iesaistīšanās var būt dažāda: gan politiska, gan labdarības projektos, gan vietējās organizācijās. Tā var būt kaut vai dziedāšana korī, dejošana vietējā deju kopā. Tikpat labi arī savu kolēģu uzrunāšana darbavietā, lai algas netiktu maksātas aploksnēs. Tā var būt iestāšanās par lielāka taisnīguma principiem.
– Kā jūs raksturotu Latvijas kā valsts pastāvēšanas galveno mērķi un uzdevumu?
– Ļoti precīzi tas ir pateikts Satversmes preambulā – lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, jo bez valsts mēs nevaram pastāvēt kā tauta ilgtermiņā.
Ir arī tautas bez savas valsts, un tās arī pastāv, bet tās nevar lemt pašas savu likteni. Latvija ir nacionāla valsts, un mēs droši varam likt savas tautas kultūrzīmi priekšā un teikt, ka Latvija ir latviska valsts.
Pilnu interviju lasiet 14. novembra laikrakstā "Kodols".
