Jau septiņpadsmito gadu Nacionālā apvienība kopā ar biedrību "Sargi valodu un Latviju" organizē lāpu gājienu, kas sākas pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa K. Valdemāra un Raiņa bulvāra krustojumā un noslēdzas pie Brīvības pieminekļa. Iepriekšējā gadā gājienā piedalījās vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku.
Skats, kad uguns straume pārņem Vecrīgas ielas, ir patiešām iespaidīgs. Ne velti no augšas filmētus lāpu gājienu kadrus nereti izmanto filmās un raidījumos, arī pavisam "svaigās" filmas par Kārli Zāli "Ievainotais jātnieks" epilogā ir redzams 18. novembra lāpu gājiens.
Pirms gājiena, kā katru gadu, gaidāms koncerts, kurā šogad uzstāsies "Jauno Jāņu orķestris", "Līvi un Buks", "Pulsa efekts" un citi mākslinieki. Koncerta sākums – plkst. 17.00, gājiena sākums – plkst. 18.00.
Apmēram 8000 lāpu gājiena dalībniekiem būs sarūpējuši organizatori, tāpēc lielākas iespējas tikt pie lāpām ir tiem, kuri ieradīsies jau uz koncerta sākumu.
Labi pateica!
31. oktobra vakarā, tieši reformācijas 500 gadu atceres dienā, kopā ar bērniem skatījāmies nedaudz jau piemirsto 2003. gadā uzņemto filmu "Luters". Bijām patīkami pārsteigti, ka portālā "LSM.lv", kur pieejams filmas latviskais tulkojums, tā bija ierindojusies starp populārākajām pārraidēm.
Filmas "Luters" autoriem ir izdevies, manuprāt, ļoti veiksmīgi attēlot gan tā laika vēsturiskos notikumus, kas lieku reizi atgādina, ka Dievs kārto arī pasaules ritējumu, gan arī paša Mārtiņa Lutera grūto cīņu par savu pārliecību.
Filmu skatoties, bija laba iespēja gan atbildēt uz bērnu jautājumiem par zemnieku nemieriem, gan skaidrot aizkustinošo ainu par to, kāpēc tādu izbrīnu apkārtējos izraisa jaunā Vitenbergas mācītāja Lutera rīcība, guldot baznīcas zemē pašnāvību izdarījušo puisi (te gan jāsaka, ka šī epizode varētu būt arī filmas autoru vēstures notikumu interpretācija).
Un visbeidzot – vēsturiskā Vormsas reihstāga sēde 1521. gadā, kurā Luters, atbildot uz pāvesta prasību atteikties no saviem darbiem, saka (ko filmas autori arī precīzi citē): "Mana sirdsapziņa ir Dieva Vārda saistīta. Es nevaru un negribu ne no kā atteikties, jo ir bīstami rīkoties pretēji sirdsapziņai. Lai Dievs man palīdz. Āmen!" Piebilstot: "Še es stāvu un citādi nevaru!"
Un, ja nepilnus 500 gadus pēc šo vārdu izteikšanas bērni arī tālajā Latvijā par tiem var teikt: "Labi pateica!", tā tiešām ir liecība, ka toreiz izteiktie vārdi turpina iedvesmot cilvēkus neatteikties no savas ticības, neatteikties no savas pārliecības.