Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Šos un citus jautājumus brīdī, kad Ārlietu ministrija un Latvijas Universitāte sāk pētījumu par sadarbības iespējām ar diasporas zinātniekiem, "LV portālam" skaidro viens no pasaulē pazīstamākajiem latviešu zinātniekiem – Eiropas Bioinformātikas institūtā Lielbritānijā strādājošais Alvis Brāzma.

– Pie kādiem projektiem Eiropas Bioinformātikas institūtā patlaban strādājat?

– Tādi ir vairāki, un par visiem tagad izstāstīt nebūs iespējams, tāpēc pieminēšu tikai vienu, kurš šobrīd jau iegājis finiša taisnē. Angliski to sauc "International Cancer Genome Consortium". Tas ir starptautisks vēža genoma izpētes projekts, kurā, sekvenējot* vēža slimnieku genomus, tos savstarpēji salīdzinām. Pētām izmaiņas dažādos vēža tipos un mēģinām saprast, ko tās nozīmē, un potenciāli arī to, kā zināšanas par šīm izmaiņām pielietot terapijā. Funkcionālā līmenī tas izskaidrotu, kāpēc noteiktas izmaiņas noved pie vēža, pie tā, ka šūnas vairs negrib pakļauties organisma kontrolei, turpina vairoties neierobežoti.

Šobrīd projekta analīze ir pabeigta un mēs nodarbojamies ar rezultātu apkopošanu. Ceram, ka līdz gada beigām iesniegsim pētījuma rezultātus žurnālā "Nature" un pavasarī nāks klajā publikācijas ar mūsu galvenajiem atklājumiem, par kuriem patiesībā pašlaik vēl nedrīkstu runāt, jo minētais žurnāls grib būt pirmais, kas tos paziņos pasaulei.

– Varbūt pašlaik ir iespējams atklāt, kāda būs pētījuma praktiskā puse, pielietojums ārstniecībā?

– Mums ir pārliecība, ka veidu skaits, kā vēža skartās šūnas pamanās izbēgt no organisma kontroles, nav neierobežots. Mēs vēl nevaram pateikt, vai tie ir 100 principiāli atšķirīgi veidi vai 10 000, taču tas ir galīgs skaits. Ja spējam visus šos izmukšanas veidus izzināt, varam arī atrast veidu, kā vēzim bloķēt ceļu un to apturēt. Pašlaik nelaime ir tāda, ka ar medikamentiem varam apturēt vienu no izmukšanas veidiem, bet šūna evolūcijas gaitā atrod citus. Taču, ja zinām, ka konkrētam vēža tipam ar šāda veida izmaiņām šajā brīdī potenciāli būs iespēja piecos veidos izmukt no kontroles, varam visus šos piecus veidus uzreiz bloķēt. Un šai brīdī garantēti varam teikt, ka šis vēzis ir izārstēts. Var gadīties, ka terapija ir jāpielieto ilgu laiku, taču vēzis vairs neizplatīsies.

– Kādas ir perspektīvas cīņā ar vēzi, runājot par nākamajiem 10 vai 20 gadiem?

– Domāju, ka pēc gadiem 20 būs iespējams izārstēt 80% vēža slimnieku. Kāds hronisks stāvoklis slimniekam var saglabāties. Taču daudziem cilvēkiem ir kādi hroniski stāvokļi, kuri dzīvi nemaz tik ļoti nebojā. Varbūt viņam visu mūžu būs jālieto zāles, taču viņš varēs piekopt visnotaļ normālu dzīvesveidu, pat nodarboties ar sportu.

– Cik liels ir pamats bažām, ka individualizēta medicīna būs dārgs, faktiski elitārs pakalpojums?

– Pats jaunākais tiešām būs elitārs, bet medikaments, kad tam beidzas patents, kļūst daudz lētāks. Arī diagnostika brīdī, kad tā tiek standartizēta, kļūst pieejama. Diagnostikas aparāti, paejot gadiem pieciem, vairs nav tie jaunākie un ir lētāk iegādājami. Tātad jaunākais ar 5–10 gadu nobīdi kļūs pieejams visiem. Kapitālisma sistēmā jebkurš ražotājs ir ieinteresēts iespējami plašākā klientu lokā.

– Paredz, ka vajadzēs risināt daudzas tiesiska un ētiska rakstura problēmas, ko varētu radīt gēnu datu aprites publiskums un ģenētikas dilemmas kopumā. Ar ko tieši šie sarežģījumi galvenokārt varētu būt saistīti?

– Radīt Pasaules Veselības organizācijas datubāzi ar pacientu simptomiem un genomiem šobrīd būtu pilnīgi neiespējami personas datu aizsardzības likumu un arī sabiedrības nostājas dēļ. Tā ir diezgan paradoksāla situācija, ka daudzi ir ar mieru "Facebook" izlikt publiskai apskatei visu par sevi, bet savus medicīniskos datus vispasaules pētniecībai ārstniecības nolūkiem atklāt negrib. Vispirms sabiedrībai tomēr būtu jānonāk līdz kādai racionālai pieejai šim jautājumam. Šī juridiskā puse demokrātiskā pasaulē atspoguļo sabiedrības uzskatus.

– Ar kādām morāla rakstura problēmām vēl nāktos rēķināties?

– Cilvēka inteliģence ir ļoti multifaktorāla īpatnība. Teorētiski var gadīties, ka ģenētiķi, kādam pasakot – tu nekad nebūsi labs matemātiķis, šajā slēdzienā var kļūdīties. Skatoties kādus smadzeņu attīstības gēnus, var nonākt pie pārsteidzīgiem un pilnīgi nepamatotiem secinājumiem. Vienmēr ir iespējami izņēmumi, un pastāv risks nodarīt lielu ļaunumu gan indivīdam, gan sabiedrībai. Var būt tā, ka ģenētika pasaka, ka cilvēks laikam gan nav īpaši gudrs, bet kaut kādā ziņā viņš, iespējams, ir ģeniāls. Ģēnijs, kā tas bija, piemēram, ar Albertu Einšteinu, ir kaut kādā veidā atšķirīgs no normas, vidusmēra. Ētikas problēmas pamazām sāks parādīties.

– Kā raudzīties uz varbūtēju eigēniku, kad cilvēki sāktu izvēlēties savu pēcnācēju īpašības?

– Tehniski šāda iespēja būs. Un būs arī cilvēki, kuri vēlēsies savus bērnus ar ģenētiskas iejaukšanās palīdzību padarīt par ģēnijiem. Reālāka iespējamība ir tāda – ja atklāj, ka potenciālajam bērnam draud kāda ģenētiska slimība, kuru varētu labot ar genoma rediģēšanu, manuprāt, nebūtu visai ētiski mātei aizliegt to darīt. Abi minētie ir galēji gadījumi. Taču agrāk vai vēlāk robežas starp tiem satuvināsies, un nav skaidrs, kur tādā gadījumā novilkt līniju starp pieļaujamo un nepieļaujamo.

– Kāda, jūsuprāt, ir cilvēka evolūcijas nākotne?

– Ir parādījusies doma, ka tā ir simbiozē ar datoru, tehnoloģiju. Kā savā nesen izdotajā grāmatā "Deep Thinking" raksta šahists Garijs Kasparovs, brīdī, kad viņš zaudējis datoram, viņš sapratis, ka jāsadarbojas ar to.


Pilnu interviju varat izlasīt www.lvportāls.lv.

* Sekvenēt – noteikt nukleotīdu (DNS pamatelementi) secību genomā.