Ko reformācija nozīmē mūsdienu cilvēkam? Vai reformācijas pamatprincipi luteriskajā baznīcā joprojām ir spēkā? Par šo un citiem jautājumiem "Kodola" sarunā ar Luterisma mantojuma fonda vadītāju Juri Uļģi.
– Šodien aprit 500 gadu, kopš Mārtiņš Luters pie Vitenbergas pils baznīcas vārtiem pienagloja savas 95 tēzes, ar kurām grasījās uzsākt akadēmisku disputu, tā aizsākot reformāciju. Kā mūsdienu cilvēkam paskaidrot, kas ir reformācija? Kā tā attiecas tieši uz mums?
– Ja kaut ko bija nepieciešams "reformēt", tas nozīmē, ka baznīcā bija notikusi kaut kāda "deformācija". Mēģināšu šo deformāciju reducēt uz vienu lielu problēmu, ko varētu aprakstīt kā "labo darbu jeb nopelnu" problēmu.
Visos laikos un visās vietās, arī mūsdienu Latvijā, cilvēks nojauš, ka reiz būs jādod norēķins kaut kā lielāka un varenāka priekšā, ka cilvēku paveiktais ļaunums tiks taisnīgi sodīts, ka katram no mums beigu beigās būs jāatbild par nodzīvoto dzīvi. Lutera laikā un arī šodien pāvesta baznīcā ir uzskats, ka cilvēks par saviem grēkiem var gandarīt ar saviem labajiem darbiem un, ja pašam to pietrūkst, tad var paņemt klāt "svēto" labos darbos. Turklāt ar labajiem darbiem pārsvarā tika saprasti nevis Dieva desmit baušļos pavēlētie, kuri attiecas uz mīlestību un kalpošanu tuvākajam, bet gan baznīcas izdomātie darbi, piemēram, gavēņi, svētceļojumi, mūka kārtas pieņemšana, indulgenču pirkšana, privāto mesu pasūtīšana utt.
Šādu domāšanu labi apraksta kādas mūsdienu popmūzikas dziesmas vārdi: "Labas meitenes dodas uz debesīm, bet sliktas – uz elli." Tā bija un ir nopietna "deformācija". Pārveidojot kādu pazīstamu teicienu, reformācija apgalvoja, ka "ar labiem darbiem ir bruģēts ceļš uz elli". Reformācija uzsvēra to, ko apgalvo Svētie Raksti, proti, par mūsu grēkiem ir miris Jēzus Kristus. Viņš ir gandarījis par visas pasaules ļaunumu. Tikai Kristus dēļ varam pastāvēt Dieva tiesas priekšā. Līdz ar to, pārveidojot pieminētās dziesmas vārdus, varētu teikt: "Kristum ticīgās meitenes dodas uz debesīm, neticīgās – uz elli."
Luterisma mantojuma fonda vadītājs Juris Uļģis
– Reformācijas rezultātā izveidojās ticīgo kopība, kuru šodien saucam par luterisko baznīcu. Kādas ir tās attiecības ar citām konfesijām?
– Vēsturiski luterāņi arvien ir saņēmuši pārmetumus no divām pusēm: no pāvesta baznīcas par to, ka sašķēluši baznīcu, un no citu reformācijā tapušo konfesiju (Kalvina, Cvinglija un daudz radikālāku līderu sekotāji) puses, ka nav līdz galam veikuši reformas.
Attiecībā uz pirmo pārmetumu luterāņi varētu jautāt, kurš tad ir šķeltnieks – tas, kurš deformējis Svēto Rakstu mācību, vai tas, kurš to ir reformējis. Luterāņi arvien ir uzsvēruši Bībeles autoritāti pāri jebkādām citām autoritātēm, ieskaitot pāvestu un baznīcu koncilus. Uz otro pārmetumu luterāņi atbildētu, ka pāvesta baznīcā bija saglabājušās arī labas, Bībelē pamatotas lietas, tādēļ nav pilnīgi viss atmetams. Piemēram, luterāņi saglabāja tā sauktos sakramentus – kristību un Svēto Vakarēdienu. Tiesa gan, tika novērstas dažas būtiskas deformācijas šo sakramentu izpratnē. Piemēram, Vakarēdienā tiek dota maize un vīns, ne tikai maize. Tādējādi citas reformācijas un pēcreformācijas laikā radušās konfesijas uz luterāņiem skatās kā uz "puskatoļiem", jo tie ir joprojām saglabājuši t. s. sakramentus.
– Trīs luterisma pamatprincipi – tikai Raksti, tikai ticība, tikai žēlastība. Ko šie principi nozīmē mūsdienās?
– Tikai Raksti – tas ir jautājums par autoritāti. Dzīvojam laikmetā, kad vārda "autoritāte" pieminēšana vien izklausās aizdomīga. Kur nu vēl, ja kāds grib pretendēt uz savu autoritāti vai vēlas sniegt kādu autoritatīvu paziņojumu. Piemēram, šā laikmeta bērni Rietumu pasaulē necieš savu tēvu autoritāti.
Tomēr ikviens skaidri domājošs cilvēks saprot, ka savā ikdienā mēs ik uz soļa atsaucamies un paļaujamies uz autoritātēm. Mēs sēžamies lidmašīnā, paļaujoties uz autoritātēm, kuras apgalvo, ka tās ir drošas. Mēs pērkam pārtiku lielveikalos, ticot valsts struktūru autoritatīviem apgalvojumiem, ka tā nav veselībai kaitīga. Mēs sūtām savus bērnus skolās, kur klases priekšā stāv autoritatīvs skolotājs, kuram mēs uzticam savus bērnus.
Tātad mēs nevaram ne dienu pavadīt bez autoritātēm. Līdzīgi ir ar autoritātēm garīgajos un reliģiskajos jautājumos. Arī tur katram ir savas autoritātes. Masu medijos var dzirdēt ļoti dažādus un pārsvarā pretrunīgus apgalvojumus par to, kas ir Dievs, kas ir cilvēks, kā nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi, kā būt veselam utt. Princips "tikai Raksti" uzsver to, ka luterāņiem galvenā autoritāte visos šajos jautājumos ir Bībele. Tā ir īpaša Dieva atklāsme, uz kuru ticīgie ļaudis balstās un atsaucas. Piemēram, jautājumā par sodomiju kristiešu autoritāte nav Briseles politiķi vai Latvijas masu mediju viedoklis, bet gan vienīgi Raksti.
Tikai ticība – tas ir jautājums par to, kā es, nožēlojamais grēcinieks un ļaunuma darītājs, varu pastāvēt taisnās Dieva tiesas priekšā. Cilvēka vienīgā izeja ir ticība Kristum, paļaušanās vienīgi uz to, ko Kristus pie krusta staba ir izdarījis manis dēļ. Princips "tikai ticība" izslēdz iespēju, ka cilvēks varētu sadarboties ar Dievu un būtu spējīgs ar saviem labajiem darbiem pastāvēt Dieva tiesas priekšā.
Tikai žēlastība – tas ir jautājums par to, kāpēc Dievs dod cilvēkam dzīvību, mantu, veselību, laulību, pārtiku, grēku piedošanu, mūžīgo dzīvošanu utt. Proti, uzsverot tikai Dieva žēlastību, tiek pateikts, ka visu, kas mums ir, Dievs dod ne tāpēc, ka esam to nopelnījuši, bet tāpēc, ka Viņš ir žēlīgs. Dievs liek spīdēt saulei pār visiem – gan labajiem, gan ļaunajiem. Dievs liek augt sēnēm ne tikai mežos, bet arī cietumu un koloniju teritorijās. Viss ir Dieva dāvana. Viss tiek dots par brīvu un bez maksas. Tātad nekādu cilvēka nopelnu. Nekāda sadarbība. Nekāda izspiešana no Dieva. Tikai žēlastība.
Kāds varētu domāt: cik forši, kāda laba haļava, ka Dievs tā visu dod! Bet patiesībā lepnajam un uzpūtīgajam cilvēkam šis "tikai žēlastība" ir kaitinošs, nepatīkams un traucējošs. Ja Dievs visu dod no žēlastības, tad vairs nav nozīmes nopelniem, nav vairs iespējas sadarboties, un cilvēks vairs nekontrolē situāciju. Bet tieši to augstprātīgais cilvēks negrib pieļaut. Vai tad cilvēks nav pats savas laimes kalējs? Vai tad visu nenosaka mūsu čaklums un darbošanās? "Tikai žēlastība" atbild: nē! Mēs kustamies, elpojam, darbojamies un tiekam glābti, pateicoties tikai Dieva žēlastībai.
Lutera roze – plaši izplatīts luterisma simbols, kas sākotnēji bija attēlots uz zīmoggredzena, ko Mārtiņam Luteram dāvinājis Saksijas princis Johans Frīdrihs I.
– Vai var apgalvot, ka Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) seko šiem principiem?
– Jā un nē! LELB iekšienē ir dažādi novirzieni, mācītāji ar pretējiem uzskatiem, draudžu locekļi ar pretrunīgām pārliecībām. Līdz ar to pat vienas draudzes ietvaros var atrast dažādus uzskatus. Kāds paļaujas vienīgi uz Dieva žēlastību, cits savukārt uz saviem nopelniem. Kāds cītīgi mācās un studē Bībeli, bet cits lasa svēto dzīves aprakstus. Kāds savas ticības dzīves centrā redz tikai Kristu, cits atkal Kristum blakus novieto Muhamedu, Dalailamu vai Budu. Kāds izmisīgi un neauglīgi cenšas visu pats kontrolēt, cits savukārt paļaujas vienīgi uz Dieva žēlastību. Citiem vārdiem sakot, aina luteriskajās draudzēs ir ļoti raiba.
Un, lai situāciju padarītu vēl raibāku, šīs pretrunīgās pārliecības bieži vien mājo pat viena cilvēka sirdī. Vienubrīd cilvēks paļaujas tikai uz Kristus nopelnu, bet jau nākamajā domā, kā varētu nopelnīt Dieva žēlastību.
– Luteriskajām baznīcām raksturīgs, ka tās ierasti ir veidojušās pēc nacionāli teritoriālā principa. Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca dzimusi gandrīz vienlaikus ar valsti. Vai šim faktam ir kāda nozīme? Par ko tas liek aizdomāties?
– Domāju, ka nacionalitātes princips ir raksturīgs visām konfesijām, ne tikai luterāņiem. Piemēram, Francijā ir franciski runājoša katoļu baznīca, Latvijā – latviski. Vācijā ir vāciski dziedoši baptisti, ASV – angliski. Krievijā ir krievu pareizticīgo baznīca, bet Grieķijā – grieķu.
Iespējams, ka ar to domājat baznīcas autonomiju un neatkarību valsts robežās. Ja tā, tad LELB patiešām ir autonoma un neatkarīga. Nav tāda vienojoša luterāņu centra, kā tas ir katoļu baznīcai Romā.
Nacionālai baznīcai ir savi plusi un savi mīnusi. Ir ļoti labi, ka latviešiem ir sava baznīca, kurā kopt un veidot savas attiecības ar Dievu. Ir lieliski, ka mums latviešu valodā ir sava Bībele, dziesmu grāmata un garīgā literatūra. Taču ir arī savi mīnusi, proti, Latvijā ir arī citas tautības, arī tām ir jādzird tas, ko Dievs darījis viņu labad. Ar vienu patīkamu izņēmumu Rīgas Mežaparka draudzē, kurā ir arī krievu draudze, misija pie cittautiešiem ir atstāta novārtā.
Tāpat esmu bieži dzirdējis, ka draudžu locekļi īpašumu apsaimniekošanas jautājumos cer sagaidīt palīdzību no valsts. Bez maz vai: mēs esam mūsu valsts baznīca, un lai valsts par mums parūpējas! Protams, ir jau labi, ja valsts, apzinoties baznīcas vērtību sabiedrībā, palīdz ar mūru remontiem. Taču draudzēm vienmēr vajadzētu atcerēties, ka dievnamus ceļ un uztur pašas draudzes savām vajadzībām. Tas ir līdzīgi kā ar privāto māju. Laikam būtu ļoti dīvaini, pat muļķīgi, ja es sagaidītu no valsts, ka tā remontētu manas mājas jumtu.
Pilnu intervijas tekstu lasiet 31. oktobra laikrakstā "Kodols".
Kaspars Bankovskis, Lutera Akadēmijas students, latviešu valodā no jauna tulkojis Mārtiņa Lutera 95 tēzes: “Šis ir 1617. gadā reformācijas pirmās simtgades piemiņai tapis attēls, kurā redzams Luters, kurš ar lielu zoss spalvu uz Vitenbergas baznīcas durvīm raksta 95 tēzes. Spalva ir tik liela, ka otrs tās gals aizsniedzas līdz Romai, pār kuru sēž lauva, proti, pāvests Leo X, kura vārds nozīmē “lauva”. Spalva izduras cauri lauvas ausīm un nosit no pāvesta galvas nost tiāru, kuru apkārt stāvošie valdnieki mēģina vēl noķert. Priekšplānā redzams, no kurienes Luters ir ieguvis šo spēcīgo spalvu. Tā ir no zoss, kas 100 gadus pirms Lutera tika sadedzināta uz sārta. Tas ir Jans Huss, kura uzvārds nozīmē “zoss” un kurš pirms savas nāves esot izteicis pravietojumu: “Tagad jūs uzcepat zosi, bet nāks gulbis, kuram jūs nespēsiet neko izdarīt.” Vēl šajā attēlā redzams Lutera kolēģis Filips Melanhtons, kurš reformācijas notikumiem “pieliek roku”, turēdamies pie spalvas, ar kuru raksta Luters. Labajā pusē redzams guļošs kūrfirsts Frīdrihs, kurš visu šeit attēloto redz sapnī.”