Bija skaidrs, ka tas nebūs nekāds izklaides brauciens ar kuģīti "Vecrīga" pa Daugavu. Izpētījis karti, Māris sāka pakot līdzi ņemamās mantas, ūdeni un pārtikas krājumus, lai agrā 6. septembra rītā dotos uz Lielindricu, kas atrodas 20 kilometru no Baltkrievijas robežas. "Jūras kajaks jeb jūrasputns, kā es to saucu, tika ielaists Daugavā netālu no Indricas baznīcas. Šajā vietā es jau biju bijis pirms gada, kopā ar draudzeni ejot pārgājienā, bet tolaik vēl nenojautu, ka atgriezīšos te kopā ar savu jūrasputnu," stāsta Māris.
Auksti gaļas konservi un lietus
Ilgstošā lietus dēļ ūdens līmenis Daugavā bijis augsts. Arī ceļojuma sākumā lijis, bet tas laivotāju neesot biedējis, jo viņš bijis atbilstoši ekipēts. Māris bija paredzējis Daugavu pieveikt nedēļas laikā. Straume upes augšdaļā bijusi laba, un pirmajā dienā pieveikti 43 kilometri. GPS aparātā Māris sekojis līdzi tam, cikos riet saule, jo bijis uzstādījums laivot maksimāli ilgi, bet ne pa tumsu. "Saule rietēja ap astoņiem, un es biju uzlicis atgādinājumu stundu pirms saulrieta. Pa šo laiku man vajadzēja atrast vietu, kur izcelt laivu krastā un uzsliet telti," stāsta laivotājs.
Pirmajā vakarā, izkāpjot piemērotā vietā un apstaigājot krastu, Māris salasījis malku ugunskuram, bet, kamēr iekārtojis nometni, sācis pamatīgs līt. "Ne man prīmusu izdevās iekurināt, ne ugunskuru. Ielīdu teltī, ēdu neuzsildītus gaļas konservus, veicu pierakstus un skatījos nākamās dienas plānus," stāsta Māris. Ceļojuma laikā Māris pārticis no meža gaļas konserviem, konservētām pupiņām un tomātiem, riekstiem un žāvētiem augļiem. Līdzi bijuši 12 litri ūdens un pāris pudeļu sporta dzēriena. Ūdens krājumus viņš papildinājis Aizkrauklē. "Biju ieplānojis, ka celšos agri no rīta un ievērošu stingru disciplīnu, bet bieži vien no rīta lija lietus, un tas aizkavēja, turklāt nogurums ar katru dienu kļuva arvien lielāks, jo ceļojums ir fiziski diezgan smags," stāsta Māris. Lietus dēļ aizvien slapjāka kļuvusi arī telts, jo to nebija iespējams izžāvēt.
Rītos laivotājs teltī uzkavējies ilgāk, lai veiktu ceļojuma piezīmes. Vakaros tam vairs nav bijis spēka.
Meditēt īsti nesanāk
Ceļojuma otrajā dienā straumes ātrums samazinājies, un Māris sasniedzis Daugavpili. Tuvojoties tumsai, viņš sapratis, ka viena no labākajām vietām, kur pārlaist nakti, ir sala. Lietus dēļ ugunskuru atkal nevarēja iekurt. Savā ceļojuma dienasgrāmatā laivotājs ierakstīja: 65 kilometri. "Ceļojuma piezīmes dienasgrāmatā veicu no rītiem, jo vakaros bija liels nogurums. Piefiksēju koordinātas vietām, kurās nakšņoju, kā arī punktus, kuros izskatījās izkāpšanai piemēroti krasti. Veidojās tāds kā personiskais tūrisma maršruts pa upi – varbūt kādam kādreiz noderēs, varbūt pēc gadiem pats došos vēlreiz." Pirmajās dienās vienīgie cilvēki, ko viņš saticis, bijuši tikai makšķernieki, bet komunicēt ar viņiem neesot sanācis. "Uz mājām nezvanīju, morāli vieglāk ir sazināties ar īsziņām nekā zvanīt; vieglāk ir uz to laiku no visiem norobežoties," atklāj Māris.
Kādas domas pārņem, sēžot laivā Daugavas vidū, kaut kur nekurienē? "Kāds man teica: tev jau labi, tu tur airē, meditē un esi pats ar sevi. Jā, daļēji es biju pats ar sevi, bet meditēt gan īsti nesanāca, jo domas tomēr visu laiku rosās ap to, ka esi uz ūdens, un ir jābūt modram, tāpēc nevar pilnībā atslēgties no pasaules, tāpat kā pie auto stūres nedrīkst kļūt neuzmanīgs."
Pirmais pārbaudījums – krāces
Trešajā dienā bijis plānots sasniegt Jēkabpili. Arī laikapstākļi beidzot uzlabojušies, un laivošanas temps bijis labs. "Spīdēja saule, un šī, manuprāt, bija ceļojuma skaistākā diena," teic Māris. Baudot skaistos skatus visapkārt, pamazām tuvojies viens no lielākajiem pārbaudījumiem – krāces. Satraukumu radījusi neziņa, kādas tās būs un ko no tām var sagaidīt. Pirmās izdevies apbraukt, bet no otrajām izvairīties nevarēja. Māris atzīst, ka tad gan sirds situsies ātrāk: "Galvenais bija neuzskriet uz kāda akmens, un tas izdevās, taču akmenim trāpīju vēlāk, diezgan muļķīgā veidā, mazākās krācītēs. Par laimi, tikai ar laivas sānu. Pēc krācēm Daugava bija kā dīķis: ja neairē, uz priekšu tiek lēnām." Tāpat bijis jāuzmanās no atvariem līdzīgām virmojošām straumēm, jo tās sagriež laivu šķērsām. "Biju priecīgs par tajā dienā pieveikto attālumu – 75 kilometri."
Daugavas divas sejas
Pa nakti ūdens līmenis upē bija cēlies, un sestdienas rītā atkal lijis lietus, viss bijis pelēks un drūms, piecelties grūti. Pa dienu laiks uzlabojies, paveicies arī, ka nav bijis pretvējš. "Vietā, kur no labās puses ietek Aiviekste, Daugava mainās – tā met līkumu 90 grādu leņķī uz kreiso pusi. Šajā vietā atklājas Daugavas divas sejas – līdz Pļaviņām ir viena Daugava, bet pēc tam tā kļūst pavisam citāda: sākas HES kaskādes, straume vairs nav tik liela, ir ūdens plašumi, un bija sajūta, ka atrodos nevis upē, bet ezerā," atmiņās dalās Māris. Pārsteigums bijis arī, ka Daugavā ir tik daudz salu ar klinšainiem krastiem un atsegumiem. Taču tuvojies nākamais pārbaudījums – Pļaviņu HES. No iepriekš lasītā Māris zinājis, ka Pļaviņu HES ir jāapiet pa kreiso pusi, bet Ķeguma un Rīgas HES – pa labo. Mārim līdzi bijuši speciāli ratiņi, uz kuriem viņš piestiprinājis kajaku un stūmis to pa sauszemi, apejot HES. "Cilvēkiem bija interesanti, jo ne katru dienu gadās redzēt pa autoceļu ejam cilvēku ar laivu un peldvesti mugurā," smejas Māris. Vasarnīcu rajonā viņš papildinājis dzeramā ūdens krājumus, tad pa dubļiem un akmeņiem klātu ceļu stūmis laivu kalnā augšā un lejā aptuveni divus kilometrus. Tas prasījis daudz laika un spēka. Īsi pirms tumsas iestāšanās ceļotājs atradis vietu nakšņošanai. Milzīgā noguruma dēļ negribējies pat ēst; kaudamies ar odiem, ātri uzcēlis telti un aizmidzis.
Lai apietu HES, kajaks jāuzliek uz speciāliem ratiņiem un jāstumj pa sauszemi.
Trakākais vēl priekšā
Piektās dienas pusdienlaikā Māris sasniedzis Lielvārdi. "Bija brīži, kad ēst pat negribējās, bet es piespiedu sevi kaut ko apēst, lai nepienāktu brīdis, kad enerģijas vairs nav. Tas ir ļoti bīstami," atceras Māris. Viņa draugs Dmitrijs, kurš bijis turpat netālu, pieteicies apciemot un atvest dzeramo ūdeni. "Es ļoti negribēju, lai viņš brauc, jo ir grūti šādos ceļojumos satikt kādu savējo, kurš ir ar svaigiem spēkiem, tīrs, nomazgājies un atpūties," stāsta Māris.
Tomēr labi, ka Dima atbraucis, jo kopīgi viņi telefonā izpētījuši un izplānojuši tālākos variantus, kā pārvarēt divas priekšā esošās HES. "Ja pirms tam es koncentrējos tikai uz Pļaviņu HES, tajā brīdī Lielvārdē es aptvēru, cik patiesībā milzīga ūdens krātuve ir Rīgas HES! Sapratu, ka pats trakākais man vēl tikai priekšā."
Ķeguma HES grūtības neesot sagādājusi; Māris viegli ticis krastā, izkāpis skaistā vietā, uzlicis kajaku uz ratiņiem un caur parku stūmis aptuveni 1,3 kilometrus. Sirds drebējusi par pēdējo pārbaudījumu, kas vēl priekšā – Rīgas HES.
Vakars uz ezera jeb Negaisā un bez telts
Izmantojot to, ka Dmitrijs bija atbraucis ar auto, Māris atdevis viņam mantas, kas pēdējo dienu un nakti nebūs vajadzīgas. Laiva tika atbrīvota no svara, ko radīja prīmuss, slapjās drēbes, zāģis, metāla krūze, katliņš un telts. Tiešām, arī telts? "Jā, izlēmu, ka pēdējo nakti pārlaidīšu tāpat, jo lietu nesolīja. Likās, ka tad ātrāk piecelšos, savākšu mantas un airēšu uz mājām, nevis stundu vārtīšos teltī." To, ka tā bija slikta doma, ceļotājs sapratis visai drīz...
Daugavā aiz HES laivu nevar uzreiz ielaist ūdenī, jo krasti ir ļoti stāvi. Kāds SUP dēļa airētājs palīdzējis aiznest laivu līdz vietai, kur to otrā rītā varēšot ielaist ūdenī. "Tajā brīdī jau sāka līt. Ielīdu piekrastes krūmos, telefonā sarakstījos ar draudzeni. Lietus lāses pilēja uz telefona, un viss pamazām kļuva slapjš," atceras Māris. Pēc brīža sācies pērkona negaiss, zibeņojis, un bijis skaidrs, ka lietus nepāries. Nācies domāt par jebkādas pajumtes meistarošanu, jo telts jau vairs nebija. "Novilku striķus, uzliku pāri paklājiņu. Arī laiva tika iesaistīta jumta balstīšanā. Bet lietus tecēja pa sāniem, tāpēc sāku veidot jumtu no niedrēm, piekombinēju vēl ūdensizturīgo maisu."
Arī "gulta" nebija nekāds "Dormeo" matracis, jo gulēt nācies uz akmeņiem, kas apklāti ar niedrēm. "Striķi piesūcās ar ūdeni, no tiem uz galvas pilēja ūdens. Pašam bija karsti, apkārt lidoja odi, miegs bija caurs, un no rīta viss bija slapjš," tagad jau ar smaidu pēdējo nakti Daugavas krastā atceras ceļotājs, bet tonakt viņam smaidīt nemaz nav gribējies. Bet vislielākais pārsteigums atklājies rīta gaismā: paejot 50 metrus tālāk no vietas, kur bija nakšņojis, Māris uzgājis divas lielas nojumes ar krēsliem un galdiem. "Tas bija privātīpašums, bet, ja es būtu tur palicis pārlaist vētraino nakti, negaisa laikā mani neviens nebūtu pamanījis un dzinis prom. Taču to es diemžēl ieraudzīju tikai no rīta..."
Pēdējā nakts bijusi visiespaidīgākā – tā pavadīta lietū un negaisā bez telts. Taču pajumti, izrādās, var uzmeistarot arī no niedrēm un tūristu paklājiņa.
Vecrīgas torņi – stimuls airēt ātrāk
Tuvojoties Rīgas HES, tuvojušies arī melni lietus mākoņi. Nācies aktīvi airēt, lai negaisu nesagaidītu milzīgās ūdenskrātuves vidū. Ūdens līmenis Daugavā vēl bijis nolaists Rīgas HES remonta dēļ. "Cilvēki no Ikšķiles sausām kājām devās uz Svētā Meinarda salu – viņiem tas bija apskates objekts, bet man – šķērslis, jo nācās salu apiet pa kreiso pusi, līdz ar to attālināties no krasta. Sanāca līkums, un es nonācu ūdens krātuvei pa vidu, un tas man nepatika; es centos nebūt tādiem ūdens plašumiem pa vidu, jo tur vējam ir vairāk vietas, kur ieskrieties, un ir neomulīgi. Drošāk ir būt tuvāk krastam," stāsta Māris.
Tālāk ūdens ceļš vedis uz Salaspils pludmali, kur bijis jākāpj krastā, lai dotos garā pārgājienā ar kajaku pa dambi. Laivu vilkt ratiņos pa asfaltu bijis grūti, ik pa laikam nācies atpūsties. "Es zināju, līdz kuram stabiņam man ir jāiet, taču, kad nonācu līdz vajadzīgajai vietai, sapratu, ka tur ir apļveida krustojums un aktīva satiksme un ka es nevaru doties tajā krustojumā ar laivu. Sapratu, ka man jāiet pa pašu dambi gandrīz līdz galam, kur ir turbīnas un slūžas." Mērķis bijis sasniegt Zirņu salu, kur ielaist laivu ūdenī un pievarēt pēdējos 12 kilometrus. "Devos gar Doles salu, tālumā jau saskatīju Zaķusalas televīzijas torni, kas bija viens no orientieriem. Vēlāk jau ieraudzīju Dienvidu tiltu, Vecrīgas torņus. Tajā dienā pat nepusdienoju, jo tālumā redzamie Vecrīgas torņi deva enerģiju un stimulu airēt ātrāk."
Sestās dienas vidū Māris sasniedzis galamērķi – 312 kilometri bija pieveikti. Viņam Daugava nekad vairs nebūs tāda, kāda tā bija pirms šīm sešām septembra dienām.
Ceļojuma iespaidi
"Ceļojums bija skaists," šodien atzīst Māris. "Tas, ka tādu gabalu esi pieveicis – tas vien jau ir forši!" Daugava Mārim visvairāk patikusi augšpusē, līdz Pļaviņām, bet, ja esi nolēmis izbraukt upi visā tās garumā, jārēķinās, ka būs arī tādi posmi, kurus varbūt neizvēlētos īsākam laivu braucienam. Šādā ceļojumā jārēķinās arī ar tīri sadzīviskām neērtībām, jo lielākoties upes krasti ir tādi, ka nav iespējams izkāpt malā, tāpēc mazās vajadzības reizēm nācies kārtot tukšā plastmasas pudelē, kurai nogriezta augšdaļa. Tas palīdzējis arī ieekonomēt laiku. Spilgtākās emocijas Mārim tomēr esot no ceļojuma pēdējās nakts, kas pavadīta lietū un negaisā bez telts, kā arī krāces un HES pārvarēšana. "Atbraucot mājās un skatoties uz Daugavu kartē, šķita neticami, ka tiešām esmu to pieveicis," saka ceļotājs.
Ko tas prasīja, sešas diennaktis pavadot vienatnē, spītējot lietum, krācēm, nogurumam un bailēm, tomēr nepadodoties un turoties pie mērķa, zina tikai Māris pats. Grūtības norūda raksturu un atklāj cilvēka spēju robežas. Katram tās ir citas, bet ar stipru gribasspēku un pašdisciplīnu iespējams paveikt arī šķietami neiespējamo.