"Svētceļojums ir dziļāks piedzīvojums ar Dievu," saka I. Tolstovs, "tajā daudzi uz baznīcu paskatās citām acīm." "Rīgas Apriņķa Avīze" satika I. Tolsovu un viņa vadīto svētceļnieku grupu Olaines novada Gaismās.
I. Tolstovs ikdienā pilda arī Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča preses pārstāvja un Latvijas Onkoloģijas centra un Tuberkulozes klīnikas kapelāna pienākumus. Viņš teic, ka svētceļojums nav nekāda izklaide vai tūrisma pārgājiens, bet ceļojums ar mērķi atgūt ikdienas steigā pazaudētās garīgās vērtības, kā arī iespēja rast atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem. Taču šo gadu laikā, kamēr ir svētceļnieku pulkā, ievērojis, ka ik gadu aizvien vairāk iesaistās arī jaunieši. "Tas ir ļoti svarīgi. Svētceļojumā laikā nevalda liekulība. Var tēlot vairākas dienas, nedēļu, bet pēc laika tās maskas tāpat krīt."
Svētceļnieku diena sākas aptuveni sešos vai septiņos no rīta, noslēdzas ap pulksten 23 vakarā. Dienā notiek gan lūgšanas, gan atvēlēts laiks pat peldēšanai, taču katru otro vai trešo vakaru notiek lūgšanu naktis, kad svētceļnieki apmetas blakus baznīcām, kuras netiek aizslēgtas visu nakti.
Tā kā Jēkaba katedrāles svētceļnieku grupa ir samērā liela – pieteikušies 100 cilvēki, taču ceļā devās 70, par ēdienreizēm rūpējas pavāri, kas svētceļniekiem seko mikroautobusā. Busiņā spēkus var smelties tie, kurus piemeklējušas veselības problēmas. Lai svētceļojums noritētu pozitīvākā gaisotnē, tiekot rūpīgi izvērtēts, kuram labāk palikt mājās.
Šogad izvēlēts nevis pats taisnākais 240 kilometru garais ceļš pa Rīgas–Daugavpils šoseju, bet gan garāks (320 kilometru) maršruts, kas ved gar Lietuvas robežu. "Mūsu šoferi ne pārāk mīl svētceļniekus. Nevar pabraukt garām mierīgi, bet tīšuprāt brauc ātri," sūkstās garīdznieks.
Tāpēc svētceļnieki met līkumus pa mazākiem ceļiem, izvairoties arī no apdzīvotām vietām, jo laukos vietējiem jauniešiem nepatīkot pat tas, ja svētceļniekus ielaiž pārnakšņot viņu skolā. Dažkārt izteikti pat izkaušanās piedāvājumi, bet uzaicinājumu kopīgām lūgšanām gan vietējie nepieņem. Naktsmiers šādās apdzīvotās vietās nevar izdoties. "Tāpēc labāk izvēlamies gulēt teltīs lauku mājās vai pie ezeriem."
"Ikdienā jau tā mūsu nabaga nomocītā sirdsapziņa sēž stūrītī noraudājusies, neko nesaprotot, taču svētceļojumā sirdsapziņa atžirgst, jo te nav telefonu, interneta, mūzikas. Klausoties klusumā, cilvēks sāk domāt. Ja ikdienā nekad neesi domājis, tas biedē," atzīst priesteris un uzsver, ka svētceļojuma svētība ir tieši ceļš. Noslēgums Aglonas bazilikā ir svarīgs, bet tam ir jau cita nozīme – tur svin Svētās Jaunavas Marijas Debesbraukšanas svētkus. Aglonā svētceļnieki ieradīsies 13. augustā.