Septembrī apritēs 100 gadu kopš šī notikuma, un 16. septembrī kaujas vietā paredzēts novietot piemiņas zīmi.
Augusta otrajā pusē "Rīgas Apriņķa Avīze" tikās ar vienu no Peļņu zemes īpašniekiem Artūru Robertu Melbārdi. Savulaik viņa vecvectēvs un vectēvs, rentējot Nītaures mācītāja saimniecību, 30 gadu laikā bija sakrājuši 10 000 zelta rubļu un trīs gadus pirms Pirmā pasaules kara iegādājās Peļņu zemi. Kara laikā šajā apkārtnē tika ierīkotas krievu armijas aizsardzības līnijas "Vendene" priekšpozīcijas, kuru ierakumi Peļņu mežā saglabājušies joprojām.
"Senos laikos ceļu no Mālpils un Nītauri vietējie sauca par Lielo ceļu, jo pa to cilvēki no Piebalgas un Madonas puses brauca uz Rīgu. Peļņu tuvākajā apkaimē bija trīs krogi, kas laika gaitā izputējuši. Savukārt, runājot par autoceļa P3 Garkalne–Alauksts militāro nozīmi, tas vienmēr ir bijis virziens no Rīgas uz Sanktpēterburgu, un padomju laikos to dēvēja par tanku ceļu, gar kura malu bija ierakts "ģenerāļu kabelis" armijas sakariem," stāsta Melbārža kungs.
Kad 1917. gada septembra sākumā vācu karaspēka rokās krita Rīga un 2. latviešu strēlnieku brigāde Mazās Juglas kaujās paglāba no ielenkuma Krievijas 12. armiju, 5. Zemgales un 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulki tika novietoti atpūtā Nītaures apkārtnē. Taču vācu uzbrukums, lai sagrautu 12. armiju, turpinājās. Tā kā latvieši bija nosūtīti atpūtā, aizsardzības līnijas priekšpozīcijās atradās krievu daļas, kas negribēja karot, un, kad Mālpilij tuvojās vācieši, viņi pozīcijas atstāja. Tāpēc krievu 12. armijas komandierim nekas citas neatlika, kā 12. septembrī vāciešiem pretī sūtīt latviešu 6. Tukuma pulku, pēc tam pulkveža Jukuma Vācieša komandēto 5. Zemgales pulku. Vissmagāk strēlniekiem klājās pie Uzpiļu, Gravas Peļņu, Katanu un Kalnciemu mājām, jo vācieši bija ieņēmuši pozīcijas Peļņu kalnā un iekārtojuši ložmetēju ligzdas mūra ēkās. Kaujas beidzās 18. septembrī, kad vāciešu uzbrukums tika atsists un tie tika aizdzīti līdz Mālpilij. Taču, pirms tas notika, te bijušas arī durkļu cīņas strēlnieku ierakumos.
Atmiņas par šiem notikumiem saglabājušās Melbāržu dzimtā, taču precīzākas detaļas iegūtas no strēlnieku vēstures zinātāja atvaļinātā pulkveža Jāņa Hartmaņa pētījumiem. Tieši viņš, kā uzsver A. Melbārdis, bijis tas, kurš ierunājies, ka šeit, uz Peļņu zemes, jāuzstāda kaujai veltīta piemiņas zīme. Turklāt šeit – vietā, kur notika latviešu strēlnieku pēdējā kauja Pirmā pasaules kara laikā, – krita 11 strēlnieku, 57 tika ievainoti un 31 pazuda bez vēsts.
"No savas puses esmu brīvprātīgi ne tikai atvēlējis zemi, bet apņēmies parūpēties par piemiņas vietu, piemēram, vairākas reizes gadā nopļaujot zāli," teic A. Melbārdis, bet viņš cerot arī uz vietējo jaunsargu atbalstu.
Piemiņas akmeni solījies uzstādīt Latvijas Republikas brīvības cīņu piemiņas glabātājs un pieminekļu atjaunotājs Māris Niklass, biedrības "Latviešu strēlnieku apvienība" (LSA) Cēsu nodaļas vadītājs rezerves pulkvežleitnants Ēvalds Krieviņš un Siguldas novada pašvaldības dome.
Kā "Rīgas Apriņķa Avīzei" sacīja Ē. Krieviņš, piemiņas zīmes izgatavošana un vietas iekārtošana izmaksās aptuveni 900 eiro. LSA valde un Siguldas novada pašvaldība segs daļu no projekta izmaksām, taču būtu nepieciešams arī sabiedrisko organizāciju un privātpersonu atbalsts. Ziedojumi var tikt pārskaitīti uz LSA kontu – biedrībai "Latviešu Strēlnieku apvienība", reģ. nr. 40008000066, LV92UNLA0050007899845, ar norādi "Ziedojums Cēsu nodaļai" vai "Ziedojums piemineklim Peļņos".
Peļņu zemes īpašnieks Artūrs Roberts Melbārdis: Vieta piemiņas zīmei pļaviņā pie ceļu krustojuma pašlaik iezīmēta ar diviem krustā saliktiem kokiem. Laukumā paredzēts uzstādīt arī informatīvu stendu, kurā būs redzams un lasāms, kas te noticis pirms 100 gadiem.
Einārs Binders
Pieminot latviešu strēlnieku vēsturi, parasti tiek minētas kaujas pie Mazās Juglas, bet tikpat kā neko mēs nezinām par citu kauju, kas norisinājās 1917. gada septembrī pusceļā starp Mālpili un Nītauri. Taču ar šo kauju uz Peļņu zemes faktiski beidzās leģendām apvītais latviešu strēlnieku brīvības cīņu ceļš Pirmajā pasaules karā.