24.08.2017 16:48

Triju gadu laikā publiskās būves kļuvušas nedrošākas

Autors  Imants Vīksne, analītiskās žurnālistikas darbnīca “6K”
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Valsts un pašvaldību īpašumā esošo būvju stāvoklis arvien pasliktinās. BVKB Kontroles departamenta direktors Māris Demme rosina: “Varbūt labāk sakārtojam to, kas ir, nevis būvējam no jauna.” Valsts un pašvaldību īpašumā esošo būvju stāvoklis arvien pasliktinās. BVKB Kontroles departamenta direktors Māris Demme rosina: “Varbūt labāk sakārtojam to, kas ir, nevis būvējam no jauna.” Harijs Daina Liepiņš

Lai glābtu Latvijas iedzīvotājus no būvniecības izraisītiem draudiem, tiek sacerēti arvien jauni normatīvie akti, izveidota speciāla iestāde, kas uzrauga sabiedriski nozīmīgu ēku stāvokli, politiskajā vidē nekustamā īpašuma nozares problēmu risināšanai allaž tiek dota priekšroka. Un tomēr visu šo pūļu rezultātā ēku drošība valstī turpina pasliktināties.

Būvniecības valsts kontroles birojs (BVKB) statistiku apkopo jau trešo gadu, un ar katru – sliktā un bīstamā stāvoklī esošu ēku skaits pieaug. Pērn par labā stāvoklī esošām tika atzīts 53% pārbaudīto publisko ēku, šogad veiktajās pārbaudēs – vairs tikai 37%. Pārējās konstatētas problēmas ar mehānisko stiprību, stabilitāti, ugunsdrošību, vides pieejamību un higiēnu.

Aprīlī pieņemts lēmums pārtraukt veikala "Beta" ekspluatāciju Rīgā, Hipokrāta ielā. Balta, neglīta kaste, izpildīta pēc sliktākajiem tirdzniecības būvju paraugiem. Būvinspektors konstatēja problēmas ar ēkas konstruktīvo noturību. Vienkārši runājot, tā var sabrukt – tāpat kā to izdarīja Zolitūdes "Maxima". Tāpēc publikai tika slēgta. Īpašniekam uzdots līdz septembrim veikt padziļinātu ēkas izpēti.


Vidi degradējoša saimniecība


Tomēr maldīgi būtu iedomāties, ka par savām ēkām nerūpējas vien skopi, nolaidīgi privātīpašnieki. Visvairāk graustu un sliktas būvniecības paraugu ir tieši valsts un pašvaldību īpašumā (38% + 38%). Tas liecina, ka valsts līmenī arī jāpārskata pastāvošās saimniekošanas tradīcijas. BVKB Kontroles departamenta direktors Māris Demme retoriski vaicā: "Varbūt labāk sakārtojam to, kas ir, nevis būvējam no jauna?"

Pašlaik ar jauna būvēšanu sokas labāk nekā ar vecā sakārtošanu – būvlaukumos neatbilstības konstatē retāk. Tas redzams BVKB mājaslapā pieejamajās interaktīvajās kartēs. Tātad ar zināmiem panākumiem pēdējo gadu centieni sakārtot būvniecības nozari ir vainagojušies. Taču ko darīt ar neskaitāmajiem graustiem, kas apdraud iedzīvotājus un kuru skaits arvien palielinās?!

Uzņēmums "Valsts nekustamie īpašumi" (VNĪ) katru gadu savā pārziņā pārņem jaunus, vidi degradējošus objektus. Šogad 47 izdevies pārdot, 40 nākuši klāt, bet palikušais graustu skaits uzņēmuma portfelī ir 166. Izbijuši lauku tehnikumi, slēgtas skolas, padomju armijas atstāti objekti nav vajadzīgi nedz valstij, nedz pašvaldībām. Un vēl portfelī ir visādi nejēdzīgas konfigurācijas zemes gabaliņi, ēku domājamās daļas un citas valsts funkciju īstenošanai pilnīgi nevajadzīgas lietas, no kurām nekādi nevar tikt vaļā, un jāturpina apsaimniekot. Bet ar to saimniekošanu tā ir, kā ir.


Piemineklis zemūdens flotei

Hrestomātisks ir piemērs ar lauku skolām. Vispirms tās par Eiropas reģionālās attīstības fonda naudu renovēja, visi, kam vajadzēja, nopelnīja. Bet tad skolas slēdza, jo nav jau cilvēku, kas tur mācītos. Miestam ēku nevajag, valstij nevajag, un tad tā nonāk VNĪ bilancē. Lēnām iet postā, jo naudas uzturēšanai nav, turklāt nevajadzīga īpašuma uzturēšanu par nelietderīgu uzskata Valsts kontrole. VNĪ skaidro, ka likvidētās skolas un bijušos padomju armijas objektus nepērk to atrašanās vietas un arī funkcionālā pielietojuma dēļ. Klašu telpas rūpnīcai nepielāgosi.

Pirms pieciem gadiem VNĪ no Privatizācijas aģentūras pārņēma īpašumu Bolderājā, Flotes ielā. Privatizācijas kantoris bija izdarījis visu, lai padomju armijas atstātais ēku komplekss aizietu postā, respektīvi, neko nebija darījusi. No savulaik varenajām ēkām tagad pāri palikuši tikai mūri. Jumti iegāzušies, iekšpusē aug koki. Bet varēja būt citādi. Divas attālākas ēkas, kam savulaik laimējās izvairīties no valsts rūpēm, tagad dzīvo citu dzīvi – tur ir frizētava, sporta klubs, banketu zāle, bērnu interešu pulciņi. Otrā teritorijas pusē esošu ēku apdzīvo Latvijas armijas Patruļkuģu eskadra. Bet pa vidu – baiga postaža ar drāšu žogu riņķī un uzrakstu: "Bīstami, apdraud dzīvību! Teritorijā kategoriski atrasties aizliegts!"

Vienīgā rūpīgi sakoptā vieta te ir padomju stilā ieturēts piemineklis zemūdeņu jūrniekiem. Burti rūpīgi pārkrāsoti: "Slava gerojam." Nezāles apkārt aprautas. Blakus nolikta slotiņa. Pa ceļam uz kanālmalu sastaptais makšķernieks Vasja stāsta, ka pats te savulaik dienējis. Šī bijusi īpaša vieta. PSRS sabiedrotie arābi apmācīti strādāt gan uz kuģiem, gan zemūdenēm: sīrieši, ēģiptieši, lībieši. Vietējie matroži un Bolderājas meitenes bijuši apkalpojošais personāls. "Un kādas balles te tika rīkotas!" sapņaini atminas vecais matrozis.

Kad padomju armija aizgāja, ēkas bija atstātas labā kārtībā. Pēc tam palēnām viss ticis izzagts un sagrauts.

Šī ir vienīgā rūpīgi koptā vieta valsts (ne)apsaimniekotajā īpašumā Flotes ielā. Kādam tas joprojām ir svarīgs.Šī ir vienīgā rūpīgi koptā vieta valsts (ne)apsaimniekotajā īpašumā Flotes ielā. Kādam tas joprojām ir svarīgs.


Risinājums – īpašums par 1 EUR


Bolderājas graustu novākšanas tāme velk uz pusmiljonu eiro. Tā ir liela nauda, kuras VNĪ nav, un, ja arī būtu, vai ir jēga to šādi tērēt. Un valsts izvēlas netērēt, tādējādi pārkāpjot pašas izdotus normatīvos aktus, kas saimniekam paģēr uzturēt būves labā kārtībā.

Citās valstīs šādā situācijā īpašums, kas ir apgrūtinošs, bet sabiedrībai bīstams, tiek pārdots par simbolisku summu, ar nosacījumu, ka privātajam investoram ir plāns, kā to attīstīt. Arī Latvijā par to ir runāts un domāts. Tas vienlaikus būtu risinājums, kā atbrīvoties no bīstamām būvēm un attīstīt tautsaimniecību.

Reģionālo attīstības centru apvienības vadītājs Vents Armands Krauklis skaidro, ka pašvaldības tādējādi varētu piešķirt uzņēmējiem zemi rūpnīcu, darbavietu un nodokļu radīšanai.

Tas atbilstu arī VNĪ izstrādātajai Nekustamo īpašumu Portfeļa stratēģijai, kas paredz valsts portfelī saglabāt tikai perspektīvus īpašumus – tādus, kas nepieciešami valsts funkciju nodrošināšanai vai vismaz ir komerciāli rentabli un ģenerē nomas ienākumus. Pārējie attiecīgi jāpārdod, taču pircēju nav un nebūs, kamēr šos graustus nevarēs dabūt par sviestmaizi. Tā investoram kompensētu graustu nojaukšanā un nākotnes biznesā ieguldāmos līdzekļus. Taču... "Pie esošā likuma regulējuma ir noteikts, ka zemesgabala cena nedrīkst būt zemāka par zemesgabala kadastrālo vērtību vai zemes kadastrālo vērtību. Līdz ar to objektam, kura sastāvā ir zeme, nav piemērojama cena 1 EUR," tā skaidro VNĪ pārstāve Jolanta Grāmatniece.

Ideja "Valsts īpašums par vienu eiro" simpātiska šķiet Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vadītājam Romānam Naudiņam. Taču, ieviešot šādu iespēju, jānodrošinās, lai tā nekļūtu par valsts un pašvaldību izzagšanas līdzekli. Lai nebūtu tā, ka it kā nevērtīgu īpašumu no pašvaldības nopērk par vienu eiro, bet nākamajā dienā jau tirgo par simtiem tūkstošiem. "Ir jāņem vērā mūsu politiskās vides īpatnības, visapkārt ir ļoti daudz blēžu, un teju viss, kur iesaistīta valsts nauda, lielākā vai mazākā mērā neizdodas," konstatē Naudiņš. Taču eksistējot mehānisms, kā pret to varētu nodrošināties, proti, bankas garantija.

Uzņēmējs piedāvā valstij vai pašvaldībai ieceri un biznesa plānu, saņem projektam nepieciešamo īpašumu par vienu eiro, bet bankā tiek noformēta garantija daļējā projekta vērtībā. Ja iecere neizdodas, pašvaldība saņem naudu. Naudiņš gan piebilst, ka šādu pretimnākšanu pelnījuši, pirmkārt, ražojošie uzņēmumi, nevis pakalpojumu sniedzēji. Kaut gan Flotes ielas gadījumā ieguvums būtu jebkas – arī dzīvokļi.


Vai privātā publiskā partnerība

Ko valstij un pašvaldībām darīt ar lērumu nekvalitatīvo būvju, Analītiskās žurnālistikas darbnīca 6K vaicāja Nacionālās nekustamo īpašumu attīstītāju alianses vadītājam Mārtiņam Vanagam. Viņa minētā recepte līdzīga, bet ar uzsvaru uz privāto publisko partnerību:

"Nekustamais īpašums, kas neatbilst mūsdienu prasībām un nav kultūrvēsturisks piemineklis, visticamāk, ir jānojauc un tā vietā jāuzceļ mūsdienu prasībām, tostarp augstākajiem drošības standartiem, atbilstoša ēka. Valstij un pašvaldībām būtu jāpārdod visi īpašumi, kas nav nepieciešami to pamatfunkciju veikšanai. Jaunu sabiedrisku ēku – valsts iestāžu mītņu, skolu, bērnudārzu u.c. objektu būvniecībā maksimāli jāizmanto valsts un privātās partnerības modelis – līdzīgi, kā tas ir citās Eiropas valstīs."

Un vēl ir kāda sakarība, ar ko jārēķinās ikvienam īpašniekam, vai tā būtu valsts, pašvaldība vai privātais, – vienlaikus lēti, ātri un labi nemēdz būt: "Būvniecībā un nekustamā īpašuma attīstībā pastāv klasisks trīsstūris starp kvalitāti, ātrumu un izmaksām. Viens no šiem komponentiem vienmēr cietīs, ja pārējie divi tiks izpildīti."


Publikācijas pirmavots: "Diena"