Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

"Mēdz teikt, ka viss notiek īstajā laikā un vietā. Šovakar (sestdien – red.) par to pārliecinājāmies vairāk nekā jebkad," savu stāstu sāk Dace. "Bija jau krietni pavēls, kad abi ar Arturu izdomājām aiziet līdz jūrai – mazliet pastaigāties un izbaudīt saulrietu. Kurš pateiks, kāpēc mums savajadzējās doties uz Dubultiem, nevis izvēlēties tuvāku izeju pie jūras? Un kāpēc tieši tajā mirklī?" par liktenīgo satikšanos ar putnu stāsta autore.

Viņa teic, ka pie jūras nonākuši tieši īstajā brīdī, "lai, bradājot pa saules sasildīto ūdeni liedaga seklajās lagūnās, netālu pamanītu putnu – prāvu sudrabkaijas (Larus Argentatus) jaunuli, kurš izmisīgi centās kaut ko norīt. Sākumā likās – milzīgu zivi, taču mulsināja tas, ka putns izskatījās dikti noguris un nomocījies. Rija, rija, pēdīgi, it kā padevies liktenim, atlaidās turpat pussēdus un iemērca knābi siltajā ūdenī".

Dace un Arturs riskējuši iet tuvāk. Putns nav reaģējis. Un tad izrādījās, ka tas ir norijis dvieli. "Dvieli, ko kāds pamuļķis, nevīža atpūtnieks atstājis mētājamies smiltīs. Dvieli, kura stūris vēl kūļājās laukā no knābja nenorīts, – tieši tik vietas pietrūka putna kuņģī. Ja būtu norijis, visticamāk patlaban spārnainis būtu jau beigts," secina Dace.

Viņa putnu paņēmusi rokās, apmīļojusi un kopā ar Arturu uzmanīgi izvilkuši dvieli. Kaijas jaunulis ļāvies un, kā saka Dace, pateicībā kaut ko noklaigājis, ieknābis Arturam rokā, pagaršojis un pamēģinājis nokost pirkstu, bet, kad tas nav izdevies, izpletis spārnus un aizlidojusi saulrietā. Tad iebridis jūrā, ilgi dzēris ūdeni, mazgājies, pletis spārnus, peldējis, niris un visādi izrādījies, pēc tam pacēlies spārnos un aizlidojis.

"Mīļie jūras baudītāji! Savāciet aiz sevis dvieļus, peldkostīmus, apakšbikses un bērnu pamperus. Putni nezina, ka šos draņķus nevar ēst, viņiem to neviens nav mācījis. Viņi saož kaut ko tīkamu, knābā, norij un... mirst. Jūsu paviršības un nevērības dēļ!" aicina Dace.