Kā pielāgoties dzīves piespēlētajām pārmaiņām – par to un daudz ko citu šajā intervijā.
– Kā jūs pati šobrīd teiktu – esat politikā vai ne?
– Esmu partijā "Vienotība", jo tur vēl ir daži cilvēki, kurus atbalstu un kuriem uzticos. Partijā esmu ļoti pasīvā statusā, neeju pat uz partijas kongresiem. Tomēr neliedzu padomu, ja man to prasa. Tas nav tas pats, kas būt politikā.
– Jūs esat viena no tiem retajiem politiķiem, kuri augstu amatu atstājuši gandrīz labprātīgi. Vai varat atklāt, kā īsti tas notika?
– Amatu atstāju nevis gandrīz labprātīgi, bet labprātīgi. Apstākļi, kas to veicināja, bija pārvarami, un neviens mani nespieda rakstīt demisijas rakstu toreizējam premjeram Valdim Dombrovskim. Tolaik arī labprātīgi atteicos no Saeimas deputāta amata, kuru varēju ieņemt, atstājot ministres amatu, un manā vietā parlamentā ienāca deputāts Uģis Rotbergs.
Vadīju Iekšlietu ministriju visgrūtākajā brīdī atjaunotās Latvijas laikā. Bija jāpieņem smagi lēmumi, kas skāra daudzus cilvēkus. Grūti bija visiem – man, ģimenei, sistēmai, darbiniekiem. Jebkurš lēmums tika uztverts ar pretestību, nemēģinot saprast, ka nav citu iespēju izdzīvot (nepārspīlējot šā vārda nozīmi).
Viss amatā pavadītais laiks bija grūts, smagu lēmumu pavadīts. Bija izveidotas vismaz deviņas arodbiedrības. Ironiski – tieši es biju tas cilvēks, kurš Saeimā izcīnīja likuma izmaiņas, lai arodbiedrības būtu iespējamas arī iekšlietu iestādēs. Deviņas arodbiedrības, protams, nav pieņemami, tāpēc skaidrs, ka tās nespēja savā starpā saprasties un formulēt prasības, un bija skaidrs, ka dažas no tām bija izveidotas nevis tāpēc, lai aizstāvētu dienestā esošo tiesības, bet apkarotu mani. Mani – kā sievieti.
Bija tāds Agris Sūna, kurš vadīja vienu no arodbiedrībām. Regulāri, pie jebkuras iespējas organizēja piketus, stāvēja ar plakātu, uz kura bija rakstīts, piemēram, "Mūrniece – dura nedabitaja". Nevis – palieliniet algu, bet Mūrniece nepatīk! Nav nekādu šaubu, ka mērķis biju es. Pēc tam šis kadrs kandidēja vēlēšanās, jo uz mana rēķina bija kļuvis atpazīstamāks nekā policijā strādājot. Tagad gan ziņu nedz par viņu, nedz viņa arodbiedrību vairs nav un beidzot ir atlikušas tikai tās arodbiedrības, kuras patiešām strādā ar mērķi uzlabot dienestu dzīvi.
Tas laikam tāds ievads iemeslu kopumam, jo, jebkuru cilvēku mērķtiecīgi mokot, var panākt vēlamo rezultātu, līdz viņš pieņem radikālus lēmumus.
2011. gada janvārī Jēkabpilī notika spēļu zāles aplaupīšana, kuru pastrādāja arī policijas darbinieki. Laupīšanas laikā vienu no policistiem, kurš aizbrauca uz izsaukumu, nošāva. Bija ievainotie. Todien bija sajūta, ka pati esmu kādu nošāvusi... Tā kā astoņus gadus biju dienējusi iekšlietu iestādēs, karjeras beigās arī kā policijas kapteine, īpaši sāpīgi izjutu to, kas notika.
Visi todien pieprasīja asinis, t.i., manu atkāpšanos. Tas, protams, būtu visvieglākais. Lai gan nebija viegli palikt amatā pēc tā, kas noticis, es paliku. Jo neuzskatīju, ka varu visu pamest tādā brīdī un tādā stāvoklī.
Speciālās vienības "Alfa" (laupītāji bija no tās) ārkārtas atestācijas rezultāti bija šausminoši. IQ testi dažiem bija zem 20 procentu līmeņa, faktiski neviens neatbilda nepieciešamajiem standartiem. Vainot mani šajā situācijā droši vien nebija pareizi, jo es nebiju atbildīga par šo vienību, cilvēki gadiem tur bija strādājuši. Bet viegli taču ir novelt atbildību uz to, kurš ļaujas. Atbildību publiski uzņēmos es.
Vēlāk notika vēl dažādi policistu likumpārkāpumi. Līdz šim brīdim nav atbildes uz jautājumu, vai tie nebija izspēlēti kā aktieru iestudētas ainas, jo neviens no cilvēkiem, pēc kuru izdarītajiem pārkāpumiem es atkāpos, cietumā nav nonācis.
Mans mērs bija pilns. Sapratu, ka ne emocionāli, ne fiziski, ne kā citādi neesmu gatava to turpināt. Mana demisija bija atliktā demisija. Atlūgumu uzrakstīju martā, aizgāju jūnijā. Uzskatīju, ka man nākamajam ministram jāatstāj gatavi lēmumi un pabeigtas iesāktās lietas.
– Vai nepārņēma tukšuma izjūta – pēc tik intensīva darba pēkšņi cita dzīve? Kāds, jūsuprāt, ir labākais veids, kā aiziet no politikas?
– Pēc iekšlietu ministra amata atstāšanas izjuka arī mana ģimene, tādēļ šis laiks bija ļoti smags. Nebija īsti laika analizēt, kā jūtos un vai ir tukšums. Bija ļoti smagi. Arī materiālā ziņā.
Tukšumu izjutu pēc demisijas no aizsardzības ministres amata, kurā gan biju tikai trīs mēnešus. Katra diena bija saplānota tik intensīvi, ka ikviena tikšanās nebija ilgāka par 15–20 minūtēm, taču katra bija jānovada kvalitatīvi, tāpēc bija jāgatavojas. Kad šī dienas režīma vairs nebija, tad gan bija tukšums. Tas uzskatāmi redzams kalendārā: ja dienā bijušas 5–10 tikšanās, kuru vairs nav, kad neesi ministre, tad arī kalendārs ir tukšs!
Pēc iekšlietu ministres amata atstāšanas un šķiršanās atgūties palīdzēja bērni. Viņi bija pietiekami mazi, lai man būtu jāsavācas un jāsaprot, ka esmu mamma. Tā tobrīd bija mana galvenā loma. Bērni arī ļoti palīdzēja emocionāli. Palīdzēja arī daži uzticamākie draugi, tostarp Hosams. (Lindas bijušais vīrs Hosams Abu Meri – red.)
No politikas jāaiziet pašam. Ir muļķīgi turēties pie amata par katru cenu. Es aizgāju, nezinot, kāda būs mana nākotne un vai man būs darbs un iztika. Nebaidījos. Gods un sirdsmiers man bija svarīgāks par jebkuru amatu.
Linda kopā ar bērniem Helēnu un Haraldu Helēnas 18 gadu jubilejā.
– Kā vērtējat to, kas šobrīd notiek "Vienotībā"?
– Es "Vienotību" nekad neesmu cienījusi tik ļoti kā savulaik partiju "Jaunais laiks", kurai bija ideāli, patiesi cilvēki, īstas emocijas un godīgums. Apvienojoties vairākām partijām, daudzi no šiem ideāliem pazuda, jo bija jāizdabā vairākām ideoloģijām. Un apvienojās daudz pretēji domājošu cilvēku. Kāds mans kolēģis toreiz teica: redzēsi, cik daudz tagad būs iekšējo svītrojumu vēlēšanās! Tā arī bija. Sākot ar valdes vēlēšanām, kur savstarpēji konkurēja vairāku partiju cilvēki, un beidzot ar vēlēšanām.
Šobrīd redzu, ka "Vienotība" kā vienotība ir beigusies. Varbūt ticu jaunajai "Vienotībai". Redzu, ka ir jaunas "zvaigznes", kas arī ir ideālisti un kam es uzticos: Hosams, Vilnis Ķirsis, Edgars Ikstens, Jānis Rozenbergs, Edvards Smiltēns. Ir arī "Jaunā laika" cilvēki, kuriem ļoti ticu: Olafs Pulks, Baiba Brigmane, Artis Kampars, Aigars Pētersons, Aldis Kušķis. Tie ir cilvēki, kuri šo partiju var izvilkt no dubļu bedres, kur tā jau kādu laiku ir. Un šis nav laiks, kad diskutēt par to, kurš partiju tur iestūrēja, bet gan par to, kurš to no dubļiem izstums. Skaidrs, ka viens cilvēks to nevar izdarīt.
Cilvēki, kuri šobrīd sola dibināt jaunu partiju, piemēram, Viņķele, Čigāne, ir daudz darījuši, lai veco novestu tur, kur tā ir. Var saprast viņu pašsaglabāšanās instinktus, vienīgi nevar saprast, kāpēc tik ilgi bija partijā, kura neatbilst viņu ideāliem.
“Kad redzu, ka restorāna terasē ir daudz cilvēku, eju palīgā saviem darbiniekiem. Protu darīt visu, tāpēc bez darba nekad nepalikšu,” saka Linda.
– Tikko skaļi izskanējusi jūsu un Hosama Abu Meri šķiršanās. Atkal esat Linda Mūrniece. Kurš bija iniciators šim solim?
– Abi, jo abi esam lielas personības un katram no mums ļoti svarīga ir privātā teritorija. Īpaši to sākām izjust, kad Hosams nonāca politikā. Karjera politikā man atņēma iepriekšējo ģimeni, tādēļ, lai gan atbalstīju savu vīru, skeptiski skatījos uz viņa ideālismu un man bija viedoklis par to, ka vakariņas mājās neapšaubāmi ir svarīgākas par tikšanos ar kādu vēstnieku. Lai kā sabiedrībai gribētos uzzināt kādu skandalozu niansi, tādu nav. Mēs viens otru mīlam, cienām un redzam, ka mūsu attiecības būs kvalitatīvākas citā statusā.
Uz “Salnēniem” Vecpiebalgā Linda brauc līdz vēlam rudenim. Viņas mīļākā vieta mājā – pie kamīna.
– Kāda ir jūsu ikdiena tagad?
– Daudz laika pavadu ar sevi – šķiet, pirmo reizi mūžā. Ir daudz atziņu un pārdomu. Jau piecus gadus vadu viesnīcu, un šis darbs kļuvis par rutīnu, jo, salīdzinot ar iepriekšējo darba apjomu un lēmumiem, šī ir atpūta. Protams, ar savu stresu, izaicinājumiem, pieredzi darbā ar Rīgas domi, viedokli par nodokļiem un attieksmi pret uzņēmējiem.
– Esat stipra sieviete. Kas ir jūsu spēka avoti?
– Spēks droši vien rodas no audzināšanas bērnībā. Es augu pie vecmāmiņas, kura bija stingra. Mēs dzīvojām pieticīgi, bet es biju ļoti laimīgs bērns. Tomēr ar katru gadu saprotu, ka daudz kā arī trūcis. Domāju, tieši bērnība mani tādu veidojusi, un es daudz ko esmu darījusi, lai pierādītu, ka visu varu par spīti grūtībām.
Mani iedvesmo cilvēki man apkārt. Draugi, kas vienmēr ir blakus. Šobrīd spēku smeļos zemē – izmantoju katru iespēju aizbraukt uz laukiem pastaigāt basām kājām. Skaldu malku, ravēju dārzu. Palīdzu cilvēkiem, kam vajadzīga palīdzība, cenšos iepriecināt draugus.
Pilnu interviju lasiet 25. jūlija laikrakstā "Kodols".