Par agresīviem ienācējiem dabā bija zināms sen
Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) speciālists Jēkabs Dzenis skaidro, ka par svešzemju augu nodarītajām pārmaiņām Latvijas dabā runāts jau sen, bet nacionālā līmenī tikai 2008. gadā projekta NOBANIS ("The North European and Baltic Network on Invasive Alien Species") ietvaros tika izveidots invazīvo augu saraksts, kurā ir iekļauta lupīna, ošlapu kļava, krokainā roze, milzu zeltgalvīte, vārpainā korinte, sīkziedu sprigane – kopumā vairāk nekās 30 sugu. Vienlaikus Sugu un biotopu aizsardzības likumā teikts, ka nedrīkst savvaļā ieviest jeb introducēt svešzemju sugas. Ja kāds to grib darīt, nepieciešama DAP atļauja, kas tiktu izsniegta tikai pēc rūpīga vides novērtējuma. Taču šādu pieteikumu nav bijis, atzīst J. Dzenis.
Savukārt Eiropas Savienības līmeņa regulējums invazīvo sugu apkarošanai izveidots 2016. gadā. Sarakstā starp sugām, kas var radīt kaitējumu ES mērogā, kā vienīgā no Latvijā augošajām sugām atzīts tikai Sosnovska latvānis. Protams, ir arī citas invazīvās augu sugas, kas daļā Eiropas valstu, kur ir maigākas ziemas, varētu izdzīvot, bet Latvijā un Ziemeļeiropā – ne. J. Dzenis piebilst, ka šādu augu iespējas iedzīvoties Latvijā palielina siltāki un mitrāki rudeņi un maigākas ziemas.
Kanādas zeltgalvīte ir viena no sugām, kas konkurēja ar Sosnovska latvāni par iekļaušanu valdības atzītajā invazīvo augu sugu sarakstā.
Iesakņojas un izspiež vietējos augus
Atkarībā no tā, cik bagātīga vai nabadzīga ir augsne, noteiktai vietai pielāgojas un dzīvo vietējās augu sugas. Taču šiem apstākļiem piemērojas arī svešzemju augi. Piemēram, lupīna labi jūtas gan zālājos, gan ceļmalās, gan mēreni mitrās meža malās, kur tradicionāli vajadzētu augt vietējām sugām. Ar laiku izveidojas laukumi, kuros aug tikai lupīna, kas noēno un izspiež parējos augus.
Krokainā roze piejūras teritorijās ir izplatījusies pietiekami plaši un nomāc citus augus, ar savām audzēm ietekmējot mikroklimatu un radot dažādus šķēršļus dzīvniekiem pārvietoties. Mikroklimats mainās arī silos, kuros ienāk vārpainā korinte. Sils ir meža tips, kurā praktiski nav pameža, tādēļ tajā ir daudz gaismas, bet, kad krūmi sāk radīt zemsedzes noēnojumu, tas kļūst nepiemērots ķērpjiem, reto sugu staipekņiem, gaismu un sausumu mīlošiem lakstaugiem. To vietā ienāk sūnas, mētrāji, lakstaugi, un sāk augt krūmi.
Cilvēks veicina straujas izmaiņas augu valstī
J. Dzenis skaidro, ka mūsdienās augu pārceļošanai vidē kalpo transporta sistēmas, piemēram, dzelzceļš. Uz vilcienu sastāvu virsmas nosēžas augu sēklas un pārceļo lielos attālumos, kas dabīgā ceļā nebūtu iespējams vai arī tam būtu nepieciešams ļoti ilgs laiks. Līdz ko klimatiskie apstākļi to atļauj, šie tālo zemju augi, nokļuvuši jaunā vietā, sāk iedzīvoties. Pat izmeši no auto izplūdes gāzēm bagātina ceļmalas kā šo augu pagaidu apstāšanās vietas.
Ir augu sugas – tā sauktie dārzbēgļi –, kas sākumā bijuši kultūraugi, tad kļuvuši invazīvi. Sākumā tie apmetas dārzu tuvumā, tad izplešas aizvien plašākās teritorijās, piemēram, skarainā korinte un krokainā roze. Arī Kanādas zeltgalvīte, kas Latvijā tika ievesta kā apstādījumu rota, kur vien parādās, drīz vien izplešas pa visu tuvējo apkārtni, izspiežot no ierastās dzīvesvietas citas augu sugas. Ja mēs augstu vērtējam sugu daudzveidību, tad vienā brīdī saprotam, ka tādas vairs nav.
DAP speciālists atklāj, ka cilvēkiem no invazīvo augu sugu saraksta nav izdevies iznīdēt nevienu. Mainoties klimatam un attīstoties sakariem starp reģioniem, tas kļūst tikai arvien garāks. Labā ziņa ir tā, ka Latvijā vietējo aizsargājamo sugu pagaidām ir vairāk nekā invazīvo.
Valsts paļaujas uz pašvaldībām
Interesējoties par invazīvajām sugām, "Rīgas Apriņķa Avīze" vērsās pie Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta direktora vietnieces Ivetas Ozoliņas. Viņa atgādināja, ka Sosnovska latvānis ar Ministru kabineta noteikumu spēku ir atzīts par vienīgo invazīvo sugu Latvijā (kandidējusi esot arī Kanādas zeltgalvīte). Savulaik Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, gan nepiesaistot finansējumu, izstrādājusi latvāņu apkarošanas un ierobežošanas plānu līdz 2012. gadam.
Šajā laikā valsts sakārtojusi likumdošanu, zinātnieki veikuši pētījumu par invazīvajām sugām, ir uzmērītas un tiek novērotas ar latvāņiem aizaugušās teritorijas. Taču bez reāla Ministru kabineta atbalsta – finansējuma – valstij nav bijis un arī pašlaik nav nekādu konkrētu latvāņu apkarošanas plānu. Saskaņā ar Augu aizsardzības likumu un Ministru kabineta noteikumiem atbildīgs par to, kas notiek ar latvāņiem uz viņa zemes ir zemes īpašnieks – pašvaldība, privātais vai valsts, lauksaimniecības vai citas nozares uzņēmums, kam pieder zeme.
Bija cerības uz Eiropas naudu
I. Ozoliņa stāsta, ka savulaik radusies iespēja pieteikt karu latvāņiem ar Eiropas Komisijas vides atbalsta programmas "Life+" palīdzību. Taču programmā bijusi iekļauta ne tikai latvāņu apkarošana, bet arī dabas aizsardzības pasākumi. "Kad sākām domāt, cik daudz naudas vajadzēs no Latvijas puses, sapratām, ka summas, kas paredzētas visai dabas aizsardzībai Latvijā, būtu jāatvēl tikai latvāņu apkarošanai. Turklāt dažos mēnešos tik aptverošu valsts pasākumu plānu izstrādāt nevarēja," atzīst ierēdne.
Pašlaik valsts ar vēlmi palīdzēt seko līdzi tam, ko dara pašvaldības. Zemkopības ministrija atbalstu zemes īpašniekiem var piešķirt tikai tad, ja lauksaimniecības zeme ir labā lauksaimniecības un vides stāvoklī. Tas nozīmē, ka tur nedrīkst būt arī invazīvās sugas. Turklāt latvāņi parasti aug aizlaistās zemēs, kur īpašnieks pats nenodarbojas ar lauksaimniecību vai kur zeme nav iznomāta lauksaimniecības kultūraugu audzēšanai.
"Pašlaik atliek cerēt, ka ar latvāņiem aizaugušās platības nepaplašināsies, taču tas jau ir zemes un mežu īpašnieku rokās. Arī Lauku atbalsta dienests, ja zemes īpašnieks piesakās uz platību maksājumiem un viņa zemē aug latvāņi, tagad naudu piešķir, tiesa, ar nosacījumu, ka netiek pieļauta latvāņa tālāka izplatīšanās," skaidroja I. Ozoliņa.
Siguldas novada galvenā lauku attīstības speciāliste Ineta Eriksone: Siguldas novada pašvaldības latvāņu ierobežošanas pasākumu šā gada plānā ir iekļautas 23 invadētās zemes vienības 43 hektāru platībā, uz kura pamata var organizēt latvāņu ierobežošanu, ja privāto zemju īpašnieki to neveiks paši.
Siguldā latvānim neklājas labi
Siguldas novada pašvaldības galvenā lauku attīstības speciāliste Ineta Eriksone "Rīgas Apriņķa Avīzei" pastāstīja, ka Valsts augu aizsardzības dienests ir uzmērījis ar Sosnovska latvāni aizaugušas zemes un Siguldas novadā tādu ir 600 hektāru gan pilsētas, gan lauku teritorijā. Ir zemes vienības, kur aug tikai viens vai divi latvāņi, bet ir platības, kur sastopamas kuplas latvāņu audzes. Ir teritorijas, kurās latvāņi veiksmīgi ir ierobežoti, un nākamos desmit gadus tās atliek tikai uzraudzīt.
Visveiksmīgākie latvāņu apkarotāji ir lauksaimniecības zemju īpašnieki vai nomātāji. Sekmju pamatā ir latvāņu mehāniska un ķīmiska ierobežošana un lauksamniecības kultūru audzēšana, kā arī bioloģiskā ierobežošana – aitu un gaļas liellopu ganīšana. Pielietojot bioloģisko ierobežošanas metodi, latvāņi netiek iznīcināti ļoti ātri, bet tā ir laba barība lopiem, kuriem garšo latvāņu sulīgās lapas.
Raksturojot pašreizējo situāciju novadā, I. Eriksone priecājas, ka tā ir daudz labāka nekā pirms astoņiem gadiem. "Pašvaldība kontrolē latvāņu izplatību savās zemēs, un tajās šogad palikuši vairs labi ja 20 procenti no tām latvāņu audzēm, kas bija pirms astoņiem gadiem.
Kopumā novadā latvāņi aug vairāk nekā 400 zemes vienībās. Novada saistošie noteikumi paredz, ka var piešķirt nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu 90 % apmērā fiziskām un juridiskām personām, kuru īpašumā vai tiesiskā valdījumā ir lauksaimniecības vai mežsaimniecības zeme, kas invadēta ar latvāni, ja īpašnieks latvāņus apkaro. Savukārt, ja kāds atrunātos, ka latvānis viņa teritorijā ir kā medus augs, jāatceras, ka likums aizliedz latvāņu audzēšanu un zemes īpašnieka vai pārvaldītāja pienākums ir to iznīcināt.
Pašlaik latvānis vislabāk jūtas gar upīšu malām, piemēram, Lorupītes gravās, un ap Ancīšu dīķi. Likums liek ievērot prasību, ka desmit metrus no ūdenstilpes krasta latvāņus ar ķīmiskām metodēm apkarot nedrīkst, turklāt krasti ir stāvi, krūmaini un pļaušana ir apgrūtināta. Lēzenākās vietās latvāņus varētu noganīt, bet tas jau ir jautājums par zemes un mājlopu īpašnieku savstarpējām attiecībām. Citur Siguldas novadā latvānim klājas slikti," bilst I. Eriksone.
Latvāņus "Rudzupuķēs" pieveic aitas un govis
Evija Salamore dzīvo uz Siguldas un Līgatnes novada robežas. Viņai pieder 40 hektāru lauksaimniecības zemes, uz kuras ganās gaļas govis un aitas. Evija stāsta, ka turpat blakus Ratniekos bijis ābeļu dārzs, kuru pārņēmuši latvāņi, kas augumā pārsniedza ābeles. Joprojām tie sakņojas ceļmalās un no tām ienāk zālienos arī uz Salamoriem piederošās "Rudzupuķu" zemes.
"Kopš 2007. gada četrus gadus latvāņus cītīgi pļāvām vismaz divas reizes gadā – pirms ziedēšanas un pēc tam arī vasaras beigās, lai gan pats svarīgākais ir tos nopļaut ziedēšanas laikā, lai pasaulē neaiziet latvāņu sēklas. Taču pavērsiena punkts cīņā ar latvāņiem sākās, kad pievērsāmies lopu audzēšanai.
Pirms laist lopus ganībās, aploka iekšpusē latvāņus nopļāvām, bet aiz žoga tie palika. Tad ievērojām, ka govis sniedzas pāri žogam, lai tiktu pie latvāņu lapām un ziedu aizmetņiem. Sākumā uztraucāmies, kas notiks ar lopiem, kuri ēduši latvāņus, bet nekas slikts nenotika. Pārcēlām aploku nedaudz uz priekšu, un govis visus latvāņus apēda. Sākumā gan tie ātri atauga, bet lopi ir smagi un ar kājām pamazām izbradāja latvāņu saknes. Jau nākamajā gadā vairāk nekā puse latvāņu vairs neuzdīga, bet pēc diviem gadiem tie bija iznīkuši.
Savukārt aitu ganībās bija ar latvāņiem aizaudzis grāvis. Kad pienāca laiks tiem ziedēt, vilkām kombinezons, cimdus un zābakus, sameklējām arī respiratorus, jo latvāņi izplata smaržu, no kuras gribas klepot, ņēmām izkapti un braucām pļaut, bet tur pat latvāņu stublāju vairs nebija! Aitas vispirms bija apēdušas lapas, palika tikai stobri ar pumpuriem. Tad arī tie tika apēsti un ar kājiņām izbradātas saknes," par savu pieredzi cīņā ar latvāņiem stāsta E. Salamore.
Vēl viņa atzīst, ka slikti ir tad, ja blakus atrodas īpašumi, kurus neviens neapsaimnieko, jo latvāņu sēklas vējš aiznes arī uz kaimiņu laukiem, bet labi ir tas, ka pašvaldība to kontrolē un šo zemju īpašniekiem uzliek naudassodu, kā arī paaugstina nodokļus. Tas tomēr ir stimuls kaut ko darīt, lai ierobežotu latvāņu izplatību.
