Tomēr viņa pati uzsver: "Mums ir labas, koleģiālas attiecības un tāda līdzāspastāvēšana. Juridiskā izpratnē dzīvnieks ir īpašums, bet emocionāli dzīvnieku nevar turēt kā lietu."
– Kā un kāpēc esi kļuvusi par "Mežavairogu" saimnieci?
– 1998. gadā iepazinos ar tagadējo vīru Mārtiņu. Ātri sākām dzīvot kopā un veidot kopīgu saimniecību. Pamazām arī apaugt ar zvēriem. Pirmais mums bija taksītis Ringo, tad mežacūka Paulīne. Pēc kāda laika pārvācāmies dzīvot uz īrētu māju Grantniekos, uz Daugmales pusi. Tur mums ūdens bija akā, tualete ārā, bez jebkādām ērtībām. Tā nodzīvojām gadus sešus. Mums parādījās arvien vairāk suņu, aitas, kazas, lapsas un vēl daudz kas cits.
Piereģistrējām savu darbību, lai viss būtu likumīgi. Tad nopirkām īpašumu "Mežavairogos". Dienā, kad šurp atbrauca lāči, pirmo reizi paši palikām pa nakti. Māja vēl nebija pabeigta, tikai viena istabiņa ar rīģipsi, tā, ka tur var mitināties.
– No kurienes tāda mīlestība pret dzīvniekiem?
– Nevar tā definēt – es mīlu, jo... Mīlestība parasti ir beznosacījuma. Es nemīlu dzīvniekus tāpēc, ka viņi ir pūkaini, lieli vai rotaļīgi. Es viņus vienkārši mīlu. Man patīk visādi dabas procesi, kad izjūtu mieru un klusumu. Man dēls vienmēr pārmet – kā es mašīnā varot klusumā braukt. Bet es izbaudu to. Klausos vai nu Latvijas Radio 1, kur nedzied, vai arī vienkārši izbaudu klusumu. Piemēram, kad viena esmu mājās, kas gan notiek ļoti reti, es izslēdzu visu, kas jāizslēdz, lai es dzirdētu, kā daba elpo.
Bet mīlestība uz dzīvniekiem – vai nu ir, vai nav. Es mīlu dzīvniekus, bet neesmu no tiem aklajiem cilvēkiem, kas mīl fanātiski. Es saprotu, kurā brīdī man ir jāapstājas. Ja es pateiktu – vediet suņus, es visus pieņemu, vienā dienā atvestu vismaz 500. Var jau ņemt un rūpēties, bet tev ir jāsaprot, vai un kā tu ar to tiksi galā. Nav jēgas savākt, sagrūst un tad domāt – kā tagad visus pabarot.
– Kāda ir jūsu loma "Mežavairogu" patversmē un zoo?
– Pašlaik pēc vajadzības esmu gan mārketinga speciālists, gan veterinārārsts, gan finanšu konsultants. Lauksaimniecībā, pie kuras es pieskaitu arī to, ko darām mēs, darbiniekam jābūt ļoti plaša profila speciālistam. Viņš nekad nevarēs nopelnīt tik daudz, lai noalgotu, piemēram, kādai reklāmas kampaņai kompāniju.
Pašam ir jābūt ļoti zinošam. Arī mēs paši esam izurbušies cauri likumdošanai, biznesa un veterinārijas pamatiem, savvaļas dzīvnieku ārstēšanu apgūstam kopā ar saviem vetārstiem. Lai saprastu, kas no kā rodas, visos procesos ir jābūt iekšā līdz pašiem pamatiem. Nevar tā atnākt un ar pliku dzīvniekmīlestību te kaut ko izdarīt. Ar to ir par maz.
– Vai bērnībā bija sapnis kļūt par veterinārārstu?
– Vienīgais mans bērnības sapnis bija kļūt par daiļdārznieci. Man patika, kā tas skan. Tagad mana vīra brālis ir dārznieks, un sapratu – galīgi garām. Dārzniecība mani galīgi nesaista. Tagad man ir viena dobe un to pašu es nevaru uzspēt izravēt. Ir liels laika trūkums. Kad jāizvēlas prioritātes, es saprotu, ka augi ir pēdējā vietā. Viņi skaļi nepaģērē, ko viņiem vajag.
– Kas tad jūs pamudināja puķu vietā izvēlēties dzīvniekus?
– Mans vīrs uz dzīvniekiem ir bijis traks no bērnības. Iespējams, izvēli noteica viņš, bet nevienā brīdī tā nebija pierunāšana. Mēs abi esam tādu ašu ideju cienītāji. Piemēram, viendien Mārtiņš man piezvanīja uz darbu un teica: "Paklau, es dzirdēju pa radio, teica, ka lāčus midzinās." Ko darām? Braucam! Par to vispār nebija diskusiju.
Kad lāču meitenes piedzima, viņas reāli nebija, kur likt. Par spīti tam, ka lielā lācene lietoja kontracepcijas tabletes, tās neiedarbojās. Bet tobrīd "Mežavairogos" nekā nebija – zeme un krūmaina pļava. Un tad sākās maratons divu gadu garumā – lāču mājas būvēšana. Es tagad ieeju lāču mājā un skatos – katra skrūvīte ir pašu pārdomāta un izrēķināta.
– Paši saviem spēkiem ne no kā uzcēlāt lāču māju?
– 2005. gadā bija orkāns, un tad salīdzinoši lēti varēja iepirkt kokus. Mārtiņš pats diennaktīm gaterī strādāja, zāģēja kokmateriālus, tad pārdevām vienai būvniecības firmai un katru nedēļu aptuveni 1000 latu maksājām celtniekiem par lāču mājas būvniecību. Paši mēs to nedrīkstējām būvēt, un obligāti bija jāņem firma.
Būvniecības laikā nomainījām trīs firmas, saprotot, ka šis objekts nepacietīs haltūru. "Cemex" mums uzdāvināja fūri ar cementu, bet man liekas, ka paši celtnieki "fenderēja" to cementu, jo par daudz bēra dolomīta atsijas un cementu lika mazāk. Kad pamati sāka brukt kopā, tad mēs paši visu pārtaisījām un pasūtījām visus "bekot". Vēl iepriekšējā naktī, pirms lāči tika atvesti, līdz četriem rītā metinājām un darījām pēdējos darbus.
– Vai dzīvē ir sanācis strādāt arī biroja darbu?
– Jā, esmu strādājusi Preses namā, "Vakara Ziņās", reklāmas nodaļā. Vienu brīdi pat biju vadītāja. Ļoti nepatika tas darbs. Reklāma ir joma, kurā, es uzskatu, tiek ļoti pārmaksāts. Lielajām kompānijām to vajag darīt, jo tas tomēr ir reitings, bet pierunāt mazu uzņēmēju, labi zinot, ka tā reklāma nenostrādās, man likās galīgi garām.
Četrus piecus gadus esmu strādājusi arī tagadējā "K-rauta" par iepirkumu menedžeri, tirdzniecības sekretāri. Pēc tam es aizgāju uz darbu mājās, un mums sākās viss šis.
Man patīk arī tāds darbs, bet, ja es gribu atpūsties, tad eju šķipelēt kūti. Cits skalda un krāmē malku, bet es varu iet suņiem voljērus patīrīt. Tas ir tik forši! Tu uzreiz redzi rezultātu. (Smejas.)
– Ar ko vieglāk strādāt – cilvēkiem vai dzīvniekiem?
– Ar dzīvniekiem, protams. Es nekad neesmu bijusi vieglā ceļa gājēja, bet šoreiz esmu izvēlējusies vieglāko. Dzīvnieki nekad tevi "nepiekāsīs". Ja viņš rūc uz tevi, tad viņš tev grib iekost, nevis luncina asti, bet pēc tam aiziet pie kaimiņa kaut ko par tevi pastāstīt.
Es dzīvniekus izprotu, zinu, ko nozīmē viņu kustības un reakcija. Es viņus izjūtu. Cits strādā autoservisā un viņam viss iet no rokas, bet man atkal veicas ar dzīvniekiem. Vīram ir tas pats. Mēs tiešām varam saukt sevi par laimīgiem, jo mēs darām to, kas patīk. Tas ir mūsu vaļasprieks.
– Un ar to spējat arī nodrošināt iztiku.
– Nav variantu. Mums ir trīs savējie un viens audžubērns. Kā var atļauties nenodrošināt? Kad es strādāju Rīgā, 80 % manas algas aizgāja ceļā un pusdienās. Tam darbam nav pievienotās vērtības. Es zinu, ka šeit es varu izdarīt daudz vairāk. Te ir darbs 24 stundas diennaktī.
Mēs šogad ar vīru atskārtām, ka pa šiem gadiem esam aizmirsuši, ko nozīmē atpūsties. Jo mēs veltām laiku visiem, izņemot sevi. Sevi un savus bērnus esam atstājuši novārtā. Šovasar vēl jānozog viena vai divas dienas, lai ar bērniem kaut kur var aizbraukt un pabūt arī divatā.
– It kā hobijs, it kā darāt to, kas patīk, bet kur dabūt brīvo brīdi?
– Brīvā brīža tiešām nav. Un tā nav tāda koķetēšana, bet gan milzīga problēma. Ikvienā diennakts laikā var piezvanīt kāda novada pašvaldības policija un pateikt – jābrauc! Mēs nevaram tā – ai, šodien slēdzam telefonu ārā. Tās ir mūsu līgumsaistības. Otrs – darba ir tik daudz, ka visu nevar pagūt. Nevaram arī atļauties algot tik daudz darbinieku, cik vajadzētu. Bet savā filiālē Latgalē, Rēzeknē, mēs pat gribēdami nevaram labus darbiniekus atrast.
Cilvēki negrib strādāt. Viņiem darbu nevajag. Bezdarbs vispār savā ziņā ir mīts. Iespējams, bezdarbs ir lielajās pilsētās, kur daudz cilvēku, bet laukos lauksaimniekus ar uguni nevar sameklēt. Cilvēki īpaši negrib strādāt ar dzīvniekiem, jo ar tiem nevar "halturēt". Ja govs šodien ir jāslauc, tad viņa ir jāslauc. 30 cilvēkus aptaujājām: "Negribat darbu?" – "Nē, nē." Strādāt taču nav forši.
– Bet tomēr – kur un kā jūs varat atpūsties? Pilsētniekam skaidrs – viņš atbrauktu uz šejieni pie dabas un dzīvniekiem, un atpūta gatava. Bet kā jums?
– Jāaizbrauc uz vēl dziļākiem laukiem. Mēs it kā esam laukos, bet katras brīvdienas šeit apgrozās ap 100 200 svešu cilvēku. Man gribas aizbraukt tur, kur nav cilvēku. Piemēram, tālu uz Latgali vai Liepājas pludmali, kur sumbri dzīvo. Ja mēs ar vīru kaut kur braucam, tad parasti pie dzīvniekiem. Mums nevajag atpūsties no darba naktsklubā. Pusaudža gados izstaigājām, un tas vecums ir beidzies. Mums ir tikai 35 gadi, bet mēs tādi konservatīvi esam. Uz kādu zaļumballi varētu, piemēram. Radu "tusiņos" mums arī vienmēr ir dzīvā mūzika un "šlāgerīši".
– Kas jūsu darbā sniedz vislielāko gandarījumu?
– Ir mazās baudiņas un lielās baudas. Mazā baudiņa ir, kad apmēram divpadsmitos naktī es saprotu, ka bērni ir tikko aizmiguši un šodien viss ir puslīdz laikus izdarīts. Tad es atlaižos gultā un izjūtu piecas minūtes miera, līdz brīdim, kad aizmiegu. Lielās baudas ir tad, kad izdodas kādi lieli darbi. Piemēram, nupat gotiņa pati bez mūsu palīdzības piedzemdēja teliņu.
Tas gan nav mūsu nopelns, bet tāpat patīkami. Iepriekšējai govij man dvīņi bija jāelpina no mutes mutē. Bauda ir, kad kādam dzīvniekam uzceļ jaunu māju un tad pirmo reizi ielaiž viņu tajā. Vai kad sabiedrībā esi kaut ko panācis. Kad pieņem likumu, tieši tādu, kā vajag. Tad cilvēkiem vari rādīt, kā darbi virzās uz priekšu.
Man ir viens mērķis, kas ļoti atvieglotu dzīvi, – ja Latvijā tiktu sačipēti* visi suņi. Es negribu aizbraukt uz Kanāriju salām, bet, lūdzu, sačipējiet visus suņus. (Smejas.) Sapnis! Bet tā laikam nekad nebūs.
– Līdz ar lāču puiku pārnākšanu uz "Mežavairogiem" jūs nokļuvāt lielā plašsaziņas līdzekļu ielenkumā...
– Jā, pirmā nedēļa bija pilnīgs murgs. Plašsaziņas līdzekļu pārstāvji mums te rindās stāvēja. Bija jau tā, ka vienam otram gribējās ar mietu uzšaut. Visi uzdeva pilnīgi vienus un tos pašus jautājumus. Visu laiku jāstāsta. Man neienāca prātā, ka vajag uztaisīt preses konferenci, tas būtu bijis vienkāršāk. Cilvēkiem vispār ir ļoti maz informācijas par to, kas un kā notiek, tajā pašā laikā ļoti maz uzticas speciālistiem.
Brīdī, kad izmuka Made, ikviens interneta komentētājs zināja pareizo rīcības modeli. Speciālisti vēl šaubījās un lēma, bet čatā sēdošajiem jau bija skaidrs, kas jādara. Līdzīgi, kad mēs kastrējām lāčus, visi sašutuši: "Ārprāc, nokastrēja lāčus!" Nu un? Kas mainījās? Viņi palika par 200 gramiem vieglāki un hormonu vētras viņus vairs nemocīs.
Cilvēkiem nav izpratnes, ko nozīmē kastrācija un kāpēc tā vajadzīga. Ja es pasaku, ka lācim tā būs labāk, es zinu, ka tā tas arī būs. Un šajā situācijā tu neesi nekas, lai mani apšaubītu. Bet apšauba visu un vienmēr. Ja ārsts pasaka, ka jālieto zāles, tad mēs noteikti meklēsim kādu, kas pateiks, ka lietot nevajag. Cilvēkiem ir jāiemācās uzticēties tiem, kas dara savu darbu.
– Kā sadzīvojāt ar plašsaziņas līdzekļu uzbrukumu?
– Patiesībā briesmīgi krita uz nerviem. Viņi paziņo: "Mēs braucam pie jums rīt uz desmitiem." Un viņiem neinteresē, ka man rīt desmitos ir ieplānots šķipelēt mēslus. Bet es, protams, to visu ļoti labi saprotu. Mēs varam gānīties par to, bet tie cilvēki vienkārši dara savu darbu. Mans pienākums bija sniegt informāciju. Es nedrīkstu izdomāt – es šodien ne ar vienu nerunāšu. Tā ir mana māja, un viss būs ciet. Mēs tomēr esam publiska vieta.
Es pat puikam, kad viņš sestdienas dienā mašīnā ieslēdz skaļu mūziku, saku: "Vecīt, slēdz ārā. Mums ir publiska vieta, mēs nedrīkstam radio bez licences atskaņot." (Smejas.) It kā te ir mana māja, bet tajā pašā laikā ikviens var atnākt un apsēsties man uz lieveņa.
* Čipēšana – suņu reģistrācija un elektroniskā uzskaite. Katram sunim piešķirts mikročips, kurā ievadīta informācija par viņu un saimnieku. Paredzēts, lai vieglāk varētu atrast noklīdušo dzīvnieku saimniekus.