Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Pirmkārt un galvenokārt, tāpēc, ka Baznīca bija attālinājusies no mācības par Jēzu un Viņa pasludinātā, Baznīca bija par kūtru, lai nestu Kristus vēsti. Tāpēc pārāk daudzi, kas nesa kristieša vārdu, nemaz īsti nezināja, ko nozīmē – būt kristietim?

Mūsu Debesu Tēvs varēja izmantot dažādus līdzekļus, lai savu tautu vestu atpakaļ pie pašas svarīgākās vēsts. Un tieši tā Viņš arī darīja – bija dažādi vēstneši, kas klaudzināja pie Baznīcas durvīm, zvanīja trauksmes zvanus vai pie iespējas kārtoja Baznīcas dzīvi uz pareizo pusi. Dažiem veicās nedaudz labāk, citi savu dzīvi noslēdza baznīcas moku kambaros un uz sārta.

Dr.Mārtiņš Luters bija viens no šādiem Dieva sūtņiem, un tieši caur viņu Dievs darīja tik daudz, lai vestu savu tautu pie mūžīgo dzīvību dodošās pavisam vienkāršās, bet grēciniekam tik grūti pieņemamās Evaņģēlija vēsts, ka Dievs pats mūs ir izglābis. Divi notikumi, kas ļoti cieši ir saistīti ar Mārtiņa Lutera vārdu, ieņem īpašu vietu Reformācijas, un arī daudz plašākas vēstures kontekstā: 1521. gada Mārtiņa Lutera pateiktais Vormsas reihstāgā, un 1530. gada 25. jūnijā vairāku politiķu apliecinātais Augsburgas reihstāgā. Tie abi ir liecība par kristiešu rīcību, ka pienāk brīdis, kurā nedrīkst klusēt.

Kāpēc XXI gs. kristietim būtu jāatceras tik seni notikumi?

Vēsturei ir vairākas nozīmīgas un katram cilvēkam noderīgas šķautnes. Protams, vēsture nav šablons, pēc kura var precīzi plānot nākotni. Tomēr vēsturē ir rodamas pazīmes un vērojamas likumsakarības, kuru ņemšana vērā var palīdzēt tuvākā un tālākā nākotnē. Turklāt, godprātīga vēstures pētniecība atklāj to, cik pāri laikmetu gaitai cilvēki ir līdzīgi. Nav tā, ka senāk cilvēki būtu bijuši dumjāki. Viņi bijuši ar ierobežojumiem, kuru mums šobrīd nav, un iespējām, kuras mums vairs nav pieejamas. Bet tas nav viņus padarījis pilnīgi savādākus, bet gan šodienas cilvēku var bagātināt pašizpratnē.

Kāpēc šī raksta sākumā ir minēti divi reihstāgi, ko tie mums šodien vispār nozīmē?

Zinātājiem nav nekāds jaunums, ka reihstāgs ir termins, kuru mūsdienās lieto vācu valodā, parlamenta apzīmēšanai. XVI gs. reihstāgi (dažādu valsts kārtu pārstāvju parlaments) Vācu Nācijas svētās Romas impērijas laikā bija īpašs, jo pats šis valstiskais veidojums, kas aptuveni ietvēra mūsdienu Vāciju, Austriju, Čehiju un citas teritorijas Eiropas vidienē un tālu aiz tās robežām, bija īpaši nozīmīgs politiskajā pasaules kartē. Mūsdienu terminiem izsakoties, šīs valsts reihstāgs bija vieta, kur tika risināti daudzi jo daudzi globāli nozīmīgi notikumi. Iespējams, mūsdienu cilvēkam šos XVI gs. reihstāgus var pat salīdzināt ar tādu kā G7, mūsdienu pasaules septiņu vadošo valstu tikšanos. Protams, šāds salīdzinājums ir ar savām robežām, bet arī ar priekšrocībām un līdzību.

Divi sākumā minētie reihstāgi ir īpaši Reformācijas un Baznīcas vēstures gaitai, jo tajos tika risināti ticības jautājumi.

Tur, kur kristīgā baznīca saplūda ar valsts struktūrām, dažādos laicīgos saietos, parlamentos un starptautiski nozīmīgos pasākumos tika apskatīti kristietības jautājumi. Tomēr divos minētajos notika kaut kas iepriekš ļoti maz, vai pat nemaz pieredzēts. Proti, šajās reizēs cilvēki bija gatavi apliecināt savu ticība, un šīs liecības ir palikušas vēsturē.

Pirmā reize – Vormsas reihstāgs 1521. gadā – ir tas brīdis, kad Vācu Nācijas svētās Romas imperatora priekšā stājās viens vīrs – teoloģijas doktors un mācītājs no Vitenbergas Mārtiņš Luters. Tas, ko šis mūks un akadēmisks darbinieks teica un rakstīja bija kaut kas sen nedzirdēts – Kristus Baznīcā augstākā autoritāte pieder Dieva dotajiem Svētajiem Rakstiem, tikai Dievs pats Jēzus Kristus personā un darbā no žēlastības dāvā vissvarīgāko dāvanu – mūžīgo svētlaimi un ir tikai viens veids, kā šo dāvanu saņemt – ticība. Uzreiz gan jāprecizē, ka, lai arī Luters varonīgi viens pats iznesa visu atbildības smagumu Vormsas reihstāga priekšā, viņš nebija gluži viens; gan reihstāga dalībnieku vidu, gan arī aiz tā sienām viņam bija atbalstītāji, kas lūdza Dievu, lai Dievs dod Mārtiņam Luteram spēku apliecināt, kad nedrīkst klusēt. Un Dievs uzklausīja. Šis solis mainīja Mārtiņa Lutera dzīvi un vēstures gaitu.

Otrā reize 1530.gadā, atkal jau globāli nozīmīgā tikšanās, tikai šoreiz citā Vācijas pilsētā – Augsburgā, bija iezīmīga teju vai pretēja iemesla dēļ. Proti, ja Vormsā Luters stāvēja viens pats, un Baznīcas atjaunotnes atbalstītāji par viņu lūdz Dievišķo Majestāti, tad tagad situācija bija apgriezta; reihstāgā stāvēja valdnieki – Baznīcas atjaunotnes atbalstītāji, un Mārtiņš Luters (un ne tikai viņš) par viņiem lūdza Dievu aptuveni 270 km tālumā. Un atkal, kad uz spēles, ja tā kristīgā baznīcā var izteikties, bija absolūta nepieciešamība apliecināt, kristieši neklusēja.

Protams, tās nav vienīgās reizes, kad kristieši ir apliecinājuši, kad nedrīkst klusēt. Tomēr tās nav maznozīmīgas reizes, un šīs reizes ir labi paturēt atmiņā, lai stiprinātos ikdienā, kad arī XXI gs. kristietis nedrīkst klusēt.

Svētīgu Augsburgas ticības apliecības 487.gadadienu! Dievam vien lai ir gods!