Ceļoties okeānu un jūru ūdens līmenim, neizbēgami samazināsies arī sauszemes teritorijas. Tomēr ministrs mierina, ka pasaule ir sapratusi tuvojošās briesmas un pieņemtais Parīzes nolīgums paredz ierobežot globālās sasilšanas pieaugumu. Ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Kasparu Gerhardu sarunājās Imants Liepa.
– Vai Latvija ir zaļa valsts?
– Uz šo jautājumu katram būs sava atbilde. Ja to jautāsiet Latvijas lauku iedzīvotājiem, saņemsiet atbildi, ka Latvija ir zaļa, ja jautāsiet kādam, kurš dzīvo Rīgas centrā, domāju, ka atbilde atšķirsies. Es brīvajos brīžos dodos uz saviem laukiem, uz Zemgali, un man Latvija ir zaļa, bet jādara viss, lai tā kļūtu vēl zaļāka. Īpaši jau Rīga.
Ja vērtējam faktus, saskaņā ar Jeila Universitātes izveidoto Vides rīcības indeksu (Environmental Performance Index) šobrīd esam 22. vietā starp 180 pasaules valstīm. Aiz mums palikušas tādas valstis kā Lietuva, ASV, Vācija, Itālija, Ungārija. Zaļāko valstu trijniekā ir Somija, Islande un Zviedrija. Vides rīcības indekss ietver 30 rādītājus ūdens resursu pārvaldībā, veselības aizsardzībā, mežsaimniecībā, zivsaimniecībā, klimata un enerģētikas jomā un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā.
– Jums bieži nācies sabalansēt vēlmi redzēt neskartu vidi un saimniecisko attīstību? Kam dodat priekšroku?
– Ilgtspējīgai attīstībai nozīmīgi un nepieciešami ir abi aspekti. Es atbalstu sabalansētu ekonomiku, vides un sociālo attīstību. Vide un uzņēmējdarbība atrodas pastāvīgā mijiedarbībā. Tas nozīmē, ka pastāvīgi ir jāmeklē kompromisi, lai nodrošinātu vides prasības un vienlaikus ļautu uzņēmumiem attīstīties.
Piemēram, aprites ekonomika ļauj sabalansēt saimniecisko darbību, tās attīstību un vides kvalitāti. Pāreja uz aprites ekonomiku sniedz jaunas iespējas – resursu efektīvu izmantošanu, tajā skaitā izmantojot otrreizējās izejvielas, lietu labošanu un atkārtotu lietošanu, samazinot radīto atkritumu daudzumu, kas nozīmē, ka atkritumu apglabāšanai vajadzēs mazākas teritorijas.
Jau tagad pētnieki brīdina, ka okeānos un jūrās sastopamas milzīgas peldošas plastmasas atkritumu platības, kas rada būtisku apdraudējumu tur mītošiem augiem un dzīvniekiem. Tāpēc svarīgi, ka ikviens no mums apzinās savas darbības radīto ietekmi globālā mērogā un ir gatavs rīkoties, lai šo situāciju labotu. Ja runājam par Latviju, lai saglabātu Latviju kā zaļu valsti, jāizmanto jaunākās tehnoloģijas, tādējādi mēs nodrošināsim videi draudzīgu rūpniecības attīstību un samazināsim vides piesārņojumu.
– Globālā sasilšana ir realitāte vai mīts?
– Klimata pārmaiņas dabā ir ciklisks process – klimats mainās visu laiku. No vēstures zinām kaut vai mazo leduslaikmetu viduslaikos. Taču šobrīd, strauji pieaugot cilvēku skaitam un cilvēku vajadzībām pēc dzīves telpas un labklājības, attīstoties ekonomikām, iepriekš neredzētos apjomos pieaudzis dabas resursu patēriņš. Tas viss rada arvien lielāku vides piesārņojumu un veicina klimata pārmaiņas. Rezultātā vidējā gaisa temperatūra pasaulē pieaug nepieredzēti strauji, okeāni uzsilst, ledāji kūst, sugas izzūd vai pārvietojas uz reģioniem citos platuma grādos.
Cilvēks ar savu darbību būtiski ietekmē klimata sistēmu. Turklāt klimata pārmaiņas pasaulē nenotiek vienmērīgi. Planētas ziemeļu puslodē tās notiek daudz straujāk nekā dienvidu puslodē. Redzam, ka Latvijā regulāri tiek pārspēti gaisa temperatūras rekordi, mazinās atšķirības starp gadalaikiem, ziemas kļūst siltākas un nokrišņiem bagātākas, bet vasaras vēsākas. Klimats Latvijā kļūst mitrāks un siltāks. Turklāt laikapstākļi mainās strauji un krasi: te maija vidū vienu dienu snieg, bet nākamajā dienā gaisa temperatūra sasniedz jau +20°C.
Galu galā globālā sasilšana noved pie okeānu un jūras ūdens līmeņa celšanās, un tā visa rezultātā arī Latvijai var nākties zaudēt ievērojamu daļu krasta joslas. Klimata pārmaiņas ir realitāte. Diemžēl pie šobrīd vērojamajām klimata pārmaiņām vainojami esam mēs paši – cilvēki.
– Aprites ekonomika – šis termins jau kļuvis par mūsu ikdienu. Vai uzņēmējiem, it īpaši ražotājiem, pamazām jāpārorientē domāšana? Vai aprites ekonomika varētu būt nākotnes biznesa niša?
– Aprites ekonomika ietver un caurvij visus ekonomikas sektorus, tās pamatā ir uzstādījums, ka dabas resursi tiek izmantoti atkārtoti. Mērķis ir atkal un atkal izmantot tās izejvielas, kas tiek izmantotas produktu ražošanā, – pēc tam, kad prece vairs nav vajadzīga vai lietojama, tā tiek sadalīta sastāvdaļās, pārstrādāta un kļūst par izejmateriālu cita produkta ražošanai. Īstenojot šādu pieeju, atkritumi faktiski nerodas vai rodas ļoti minimāli. Cikls ir noslēgts. Tas ir pretstats pieejai, kāda bija raksturīga iepriekšējā gadsimtā, kad ieguva dabas resursus, tos izmantoja preču saražošanai, preces vai produktus lietoja un tad izmeta. Tā mēs nokļuvām pie milzīgām atkritumu izgāztuvēm.
Šāda pieeja vairs nevar turpināties. Mūsdienās uzņēmējiem jāmaina domāšana un jāpārstrukturē darbība, balstoties uz aprites ekonomikas principiem. Resursu izmantošanai jākļūst gudrākai un ilgtspējīgākai. Šis modelis var palīdzēt radīt darbavietas, veicināt inovācijas, kas sniedz konkurences priekšrocības, un nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni. Tas arī var nodrošināt patērētājus ar ilgāk lietojamiem un inovatīviem produktiem, kas palīdz ietaupīt naudu un uzlabot dzīves kvalitāti.
Tomēr jāatzīmē, ka, lai aprites ekonomikas principi darbotos un dotu rezultātu, kurā esam ieinteresēti mēs visi, domāšana un uzvedības modelis jāmaina visai sabiedrībai kopā – gan ražotājiem un pakalpojuma sniedzējiem, gan patērētājiem.
– Kāda nozīme ir reģionu attīstībai Latvijā?
– Vislielākā! Ir teiciens "ķēde ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms". Tas ir stāsts ne tikai par attīstību, bet arī valsts drošību. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj strādāt ne tikai pilsētās. Arvien vairāk vērojama tendence, ka jaunās ģimenes labprāt izvēlētos dzīvi laukos, mazpilsētās. Un te rodas jautājums: vai spējam nodrošināt darbavietas, uzņēmējdarbības attīstību reģionos? Lai rastu pozitīvu atbildi uz šo jautājumu, kopā jāstrādā valstij un pašvaldībām.
Ulmaņa laikā reģionālā attīstība tika stingri regulēta: bija 19 apriņķi, centri, ap kuriem veidojās novadi, – tās bija dabiski izveidojušās teritorijas ar skaidri saprotamiem centriem un attīstības vektoriem. Vēsturiski cilvēki apmetās un dzīvoja pie ceļiem, upēm, tad nebūvēja ceļus pāri purviem kā padomju laikā. Cilvēki dzīvoja, izmantojot tās priekšrocības, kas bija katrai teritorijai. Šobrīd mums ir jārod risinājumi, lai nodrošinātu, ka ikviens Latvijas iedzīvotājs var saņemt kvalitatīvus medicīnas un izglītības pakalpojumus neatkarīgi no reģiona, kurā dzīvo.
Un ne tikai! Šobrīd Latvijā ir izveidojušās ļoti dažādas pašvaldības. Dažās ir 1000 iedzīvotāju, citās 40 000 vai 700 000, bet iedzīvotāju pamata vajadzības ir nemainīgas. Šobrīd no visām pašvaldībām gandrīz puse neatbilst likumam, proti, tajās dzīvo pārāk maz iedzīvotāju, pašvaldības neattīstās un neveidojas par attīstības centriem. Lai šādas pašvaldības varētu sniegt iedzīvotājiem vismaz minimālos pakalpojumus, valstij bija jārada kompensējoši mehānismi, kas tomēr nav efektīvs ilgtermiņa risinājums
Vienlaikus, manuprāt, ilgtermiņa pārdomāta reģionu attīstība nav iespējama bez izvērsta, labi funkcionējoša ceļu tīkla. Ceļu esamība ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem, lai reģionos attīstītos uzņēmējdarbība un tiktu radītas jaunas un saglabātas jau esošās darbavietas. Tikai tad, ja cilvēki būs pārliecināti, ka viņiem Latvijā ir darbs, viņi nebrauks prom no valsts.
– Vai Latvijas simtgadē valsts atgūs Gaiziņkalna virsotni?
– Ministrija no savas puses ir izdarījusi visu, lai nebūtu kavēšanās ar Gaiziņkalna pārņemšanu valsts īpašumā. Esam veikuši situācija detalizētu izpēti un ar īpašnieci un viņas advokātu pārrunājuši visas Gaiziņkalna virsotnes pārņemšanas valsts īpašumā detaļas un juridiskās nianses. Nākamā saruna ar Apeles kundzi ieplānota šovasar, kad viņa plānojusi apmeklēt Latviju. Lai noslēgtu vienošanos, ir nepieciešams īpašnieces vai viņas pilnvarotās personas iesniegums, kurā pausta vēlme nodalīt zemes gabalu kalna virsotnē no pārējā īpašuma, lai tad virsotni atdāvinātu valstij.
Mums ir tiesiska valsts, jebkādas darbības ar zemi var notikt tikai ar īpašnieka vai viņa īpaši pilnvarotas personas atļauju. Ja šādas atļaujas nav, tas nevar notikt.
Mana pārliecība ir, ka Gaiziņkalna virsotnei jābūt valsts īpašumam, tā nav vienkārši virsotne, tas ir viens no mūsu valsts simboliem.
Pilnu interviju ar K. Gerhardu lasiet laikraksta "Kodols" 26. maija numurā.