Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Šobrīd Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 25.–27. pants un Ministru kabineta 2003. gada 28. oktobra noteikumi Nr. 590 "Grūtniecības pārtraukšanas organizatoriskā kārtība" nosaka kārtību, kādā sievietei tiek nodrošinātas izvēles iespējas labprātīgai grūtniecības pārtraukšanai ārstniecības iestādē, kā arī grūtniecības pārtraukšanai izmantojamo medicīnisko tehnoloģiju un atsāpināšanas veida izvēles iespējas.

Tātad grūtniecības pārtraukšana pēc sievietes vēlēšanās ir grūtniecības mākslīga pārtraukšana pēc sievietes lūguma līdz grūtniecības 12. nedēļai. Norīkojumu uz grūtniecības pārtraukšanu pēc sievietes vēlēšanās izsniedz ginekologs (dzemdību speciālists) vai ģimenes ārsts, vienlaikus informējot sievieti par grūtniecības pārtraukšanas būtību, iespējamiem medicīniskiem sarežģījumiem, kā arī par iespēju saglabāt topošajam bērnam dzīvību. Grūtniecības pārtraukšanu ginekologs (dzemdību speciālists) drīkst veikt ārstniecības iestādes stacionārā ne agrāk kā 72 stundas pēc grūtniecības pārtraukšanas norīkojuma izsniegšanas.

Grūtniecības pārtraukšana medicīnisku indikāciju dēļ vai gadījumā, kad tā iestājusies izvarošanas rezultātā, ir grūtniecības mākslīga pārtraukšana, pamatojoties uz medicīniskām indikācijām vai tiesībaizsardzības iestādes izsniegtu izziņu par izvarošanas gadījumu. Grūtniecības pārtraukšana medicīnisku indikāciju dēļ ir pieļaujama līdz grūtniecības 24. nedēļai. Izvarošanas rezultātā iestājušās grūtniecības pārtraukšana ir pieļaujama līdz grūtniecības 12. nedēļai. Grūtniecības pārtraukšana medicīnisku indikāciju dēļ vai gadījumā, kad tā iestājusies izvarošanas rezultātā, pieļaujama, ja ir ārstu konsilija apstiprinājums un sievietes (tās aizgādņa) rakstveida piekrišana.

Ja grūtniecība iestājusies pacientei, kura ir jaunāka par 16 gadiem, ārstam ir pienākums uzklausīt pacienti un veltīt pienācīgu uzmanību viņas uzskatiem, ņemot vērā šīs pacientes vecumu un brieduma pakāpi. Ārsta pienākums ir par grūtniecības iestāšanos informēt grūtnieces vecākus vai aizbildni.

Pacientei, kura ir jaunāka par 16 gadiem, norīkojumu uz grūtniecības pārtraukšanu pēc pašas vēlēšanās drīkst izsniegt, ja vismaz viens no viņas vecākiem vai aizbildnis grūtniecības pārtraukšanai ir devis rakstveida piekrišanu. Pacientei, kura ir jaunāka par 16 gadiem, grūtniecības pārtraukšana medicīnisku indikāciju dēļ vai gadījumā, kad tā iestājusies izvarošanas rezultātā, pieļaujama, ja ir ārstu konsilija apstiprinājums vai tiesībaizsardzības iestādes izsniegta izziņa par izvarošanas gadījumu un ja vismaz viens no pacientes vecākiem vai aizbildnis devis rakstveida piekrišanu (strīdus gadījumā nepieciešams bāriņtiesas (pagasttiesas) lēmums).

Tāpat Ārstniecības likuma 40. pants paredz, ka ārsts ir atbildīgs par nedzimušas dzīvības saglabāšanu un viņa pienākums ir mēģināt atrunāt pacienti no grūtniecības pārtraukšanas, ja grūtniecība nav pretrunā ar sievietes veselības stāvokli un nepastāv draudi, ka jaundzimušajam būs pārmantojama vai iegūta slimība. Ārstam ir tiesības atteikties pārtraukt grūtniecību, ja tam nav medicīnisku iemeslu.

Savukārt Krimināllikuma 135. un 136. pants paredz kriminālatbildību par abortu, ko grūtniecei izdarījusi persona, kurai ir tiesības to darīt, ja aborts izdarīts ārpus slimnīcas vai citas ārstniecības iestādes vai arī ārstniecības iestādē, bet bez tiesiska pamata; par aborta izdarīšanu grūtniecei antisanitāros apstākļos vai ja to izdarījusi persona, kurai nav tiesību izdarīt abortu; par aborta neatļautu izdarīšanu grūtniecei atkārtoti; par aborta neatļautu izdarīšanu pret grūtnieces gribu vai ja aborta neatļauta izdarīšana izraisījusi grūtnieces nāvi vai citas smagas sekas; par grūtnieces piespiešanu izdarīt abortu.

Likumprojekta "Seksuālās un reproduktīvās veselības likums" izstrāde un apspriede Saeimā 2002. gada 31. janvārī trešajā lasījuma noritēja ne mazāk spraigi kā pašreiz aktuālā diskusija. Ieskatam dažu deputātu viedokļi.

Ērika Zommere: "[..] jebkura sieviete tomēr ir tiesīga vairāk runāt par visām šīm problēmām, jo viņas līdzdalība un viņas atbildība dažkārt ir nenovērtējama. Turpretī vīrieši... es nezinu, kāpēc tas tā notiek, ka pat visaugstākajā līmenī mūsu kolēģi vīrieši, kuriem arī būtu jāizprot šīs atbildības nozīme ne tikai valstiskā līmenī, atļaujas pat teikt... Es vakar lasīju kādu interviju un neticēju savām acīm, ka viens no maniem kolēģiem, vīrietis, ir spējis pateikt: "Man uz abortu nav jāiet, tādēļ mani šīs problēmas neuztrauc tik ļoti." Kur tad ir redzama tā atbildība, kādai ir jābūt katram vīrietim, kurš audzina gan meitu, gan dēlu?"

Vineta Muižniece: "[..] likuma mērķim ir jābūt tādu tiesisko attiecību noteikšanai, kuras sekmē dzimstības pieaugumu valstī, nedzimušas dzīvības aizsardzību, personas reproduktīvās veselības veicināšanu un aprūpi. [..] nav šaubu, ka katra cilvēka dzīvība sākas ar ieņemšanas brīdi. Tādēļ arī no ieņemšanas brīža cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, kura ir jānodrošina valsts likumos."

Māris Vītols: "[..] Mums nevajadzētu lietot dubultas morāles standartus: tad, kad ir runa par nāvessoda atcelšanu, mēs minam argumentus par cilvēka dzīvības cienīšanu un cilvēka dzīvības aizsardzību un tos izmantojam, lai valstī atceltu nāvessoda izpildi, turpretim šajā gadījumā, kad ir runa par abortiem un par nedzimušas dzīvības, vēl nepiedzimuša bērna dzīvības aizsardzību, mēs parādām pavisam citu attieksmi un nelietojam tieši tās pašas vērtības."

Ingrīda Ūdre: "Es uzskatu, ka katram bērnam ir jābūt gaidītam un mīlētam, tam ir jāienes ģimenē prieks, nevis bažas par vēl vienas mutes esamību, nedz arī prieks nevis par bērnu, bet gan par pabalstu, kas palīdz izdzīvot pārējai ģimenes daļai. Jā, grūtniecības izbeigšana ir grēks, ko apzināti vai neapzināti uzņemas gan vīrietis, gan sieviete. Bet viņi to izpērk visu savu mūžu. Taču padomājiet, vai vēl lielāks grēks nav radīt bērnu, bet pēc tam to pamest? [..] Un kā mēs varam aizliegt veikt abortu, ja grūtniecība ir radusies vardarbības rezultātā– ne tikai izvarojot, bet vardarbīgi izturoties pret sievu, meitu vai māti ģimenē? Kā var aizliegt abortu valstī, kur sievietēm nepietiek līdzekļu, lai veiktu legālu abortu? Tas nozīmē, ka palielināsies kaktu dakteru skaits un nelegālo abortu skaits, kuru dēļ var iestāties sievietes neauglība vai pat nāve."

Aida Prēdele: "Mums visiem ir liels grēks, ka sabiedrībā ir tādas ģimenes, kuras dzīvo nabadzībā, ka ir bērni, kuri tiek nodoti valsts aprūpē. Bet daudz lielāks grēks ir šo bērnu iznīcināt pavisam! Ja bērns piedzimst kaut vai nabadzīgā, nelabvēlīgā ģimenē, kaut viņš piedzimst slims, kaut viņš tiek nodots valsts vai vissliktākajā aprūpē, viņam ir vēl kāda iespēja šajā pasaulē dzīvot un kaut ko šajā pasaulē izdarīt. Vēl vairāk – viņam ir liela iespēja kļūt par uzvarētāju šajā pasaulē! Bet, ja viņš ir iznīcināts, ja viņa nav, tad vispār nekā nav."

Aija Barča: "5. priekšlikums ir ļoti cilvēcīgs un ļoti vajadzīgs priekšlikums, bet ne mūsu apstākļos. [..] kad runājam par bērniem, kuri ir ļoti slimi, par tām traģēdijām ģimenēs, nebūsim vieglprātīgi! Pateikt, ka mātei visu mūžu jādzīvo līdzās ar ļoti slimu bērnu, – tā nav vienkārša lieta. Tā nevar pateikt! To es jums, kolēģi, saku no savas bēdīgās pieredzes. Kā šeit jūsu priekšā stāvu! Katrs gadījums ir individuāls. Kad māte ir nolēmusi laist pasaulē bērnu, zinot, ka viņš būs slims, ne vienmēr šis ceļš ir vienkāršs. Un vēl bēdīgāk ir tad, ja mediķu neprofesionalitātes dēļ bērns kļūst slims. Arī tad ir smagi. Un tādēļ, runājot par vispārīgām ētiskām lietām, padomāsim par to reālo dzīvi, kāda pašreiz ir Latvijā!"

Palmira Lāce: "Kā attaisnojumu abortiem minam smago ekonomisko vai tikumisko stāvokli, kad vecāki it kā nevar pabarot savus bērnus vai vecāku vispār nav kā vienota kopuma. Neviens no šiem argumentiem neiztur nekādu kritiku. Neviens bērns Latvijā vēl nav nomiris badā. [..] Kā arguments abortu atļaušanai tiek minēts kriminālo abortu pieaugums, kuru dēļ varētu palielināties nāves gadījumu skaits. Tas ir blefs! Sieviešu dzīvību apdraudošu, neveiksmīgi izdarītu kriminālo abortu upuru skaits jebkurā gadījumā būs vismaz simtreiz mazāks par to bērnu skaitu, kuri ar valsts akceptu tiek nogalināti šobrīd. Šo iespējamo neveiksmju, neveiksmīgi izdarītu kriminālo abortu dēļ sabiedrība sāks domāt, kas ir tikumība un kas ir dzīvība. Sabiedrība kļūs cilvēcīgāka, sāks novērtēt dzīvības vērtību."

Imants Burvis: "Aizliedzot abortus, jūs nenovērsīsiet tautas izdzimšanu, bet panāksiet tikai tautas deģenerēšanos jaunā ģenerācijā. Baznīcu, kura principā pareizi aicina uz cilvēkmīlestību, vairākumā gadījumu vada vīrieši, un viņi šobrīd uz sieviešu rēķina pauž savu cildeno cilvēkmīlestību, brīžiem laikam aizmirstot, ka arī sievietes ir cilvēki. [..] visus aizliegumus un šajā gadījumā varbūt arī aborta aizliegumu varētu ieskicēt jaunajā Satversmē, bet padomājiet varbūt arī par to, ko grib puse no Latvijas iedzīvotājiem – Latvijas iedzīvotājas! Rēķinieties ar to, ko vajag viņām!"

Juris Vidiņš: "[..] pēdējos 10 gados abortu skaits ir samazinājies apmēram trīs reizes, un šī tendence turpinās. Sabiedrība kļūst izglītotāka. Un es domāju, ka varbūt pāragri pie mums ieviesa šo aizliegumu. [..] Mēs varam atgriezties pie šā jautājuma pēc 10 gadiem, kad mums būs viss ļoti labi, kad būs augsts dzīves līmenis."

Viola Lāzo: "[..] šis jautājums nekādā ziņā nav tikai sieviešu jautājums, tas ir visas sabiedrības jautājums, un šodien šajā zālē dalīt dzimumus būtu absolūti nepareizi. [..] ar aizliegumiem mēs varam panākt tikai vienu – mēs varam panākt vēl vairāk jaunu sieviešu dzīvību zaudēšanu, jo mēs zinām tik daudzus gadījumus šodien, kad jaunajām sievietēm, kuras ir atstūmusi ģimene un sabiedrība, nav kur iet."

Inese Birzniece: "[..] man liekas, ka nežēlība ir piespiest izvarotām sievietēm dzemdēt. Nežēlība ir piespiest dzemdēt tām sievietēm, kuras stāvoklī nokļuvušas varmācības dēļ. Nežēlība ir palielināt negribēto bērnu skaitu bērnunamos un vienlaikus padarīt ļoti sarežģītas adopcijas iespējas gan cilvēkiem Latvijā, gan ārzemēs, tādā veidā atņemot bērniem iespējas izaugt ģimenē un saņemt mīlestību. [..] tā ir nežēlība nedot sievietei tiesības pašai lemt par savu ķermeni, par savu dzīvi un par savu nākotni. Nežēlība ir arī uzspiest sievietei konfesijas izpratni par šiem grūtajiem, sarežģītajiem jautājumiem, jo attiecības ar Dievu ir ļoti personīga lieta, tās ir attiecības starp indivīdu un Dievu, un katrai sievietei pašai ir jāatbild Dieva priekšā par saviem lēmumiem. Daudz par to visu ir runāts, bet aizliegums nav atrisinājums."

Egils Baldzēns: "[..] jāiznīcina pati doma par abortu, nevis jāaizliedz tas ar Aborta likumu. Likums to nespēj aizliegt vai atļaut! Mēs šeit neviens neatbalstām aborta izdarīšanu, bet mēs nevaram to arī aizliegt."

Pārpublicēts no žurnāla "Jurista Vārds" (24.07.2012., nr. 30, elektroniskā versija - www.juristavards.lv).