Viņš arī pastāsta, ka pašlaik uz Latvijas ceļiem izvietoti 42 stacionārie fotoradari, bet līdz šā gada beigām tiks uzstādīti vēl 18 fotoradari, un to skaits sasniegs 60. Paredzēts, ka līdz 2018. gada beigām valstī tiks uzstādīti 100 stacionāri fotoradari.
– Pierīga ir vieta, kur ir visintensīvākā autotransporta kustība valstī, bet vai tā ir arī visnedrošākā, ja šeit izvietots daudz vairāk stacionāro fotoradaru nekā citos valsts reģionos?
– Fotoradari uz ceļiem tiek izvietoti tās sauktajos melnajos punktos vai vietās, kur reģistrēts visvairāk ceļu satiksmes negadījumu, īpaši tādu, kur ir cietušie un bojāgājušie.
No vienas puses, ir Ministru kabineta noteikumi, kas regulē kārtību, kādā fotoradari tiek izvietoti, ņemot vērā jau pieminēto satiksmes negadījumu ar cietušajiem un bojāgājušajiem skaitu, satiksmes intensitāti un ātrumu, ceļa posma stāvokli, pārredzamību un citus kritērijus. No otras puses, uzstādot fotoradarus, tiek ņemts vērā arī pašvaldību un vietējo iedzīvotāju viedoklis. Savus priekšlikumus iesniedz arī VAS "Latvijas valsts ceļi" pārstāvji un Ceļu satiksmes drošības direkcija.
Ir arī reizes, kad iedzīvotāji konstatē problēmas satiksmes drošībā, piemēram, regulāru satiksmes noteikumu pārkāpšanu kādā apdzīvotā vietā vai dzīvojamajās zonās. Šādās vietās periodiski tiek uzstādīti pārvietojamie fotoradari.
Piemēram, Garkalnes gājēju pāreja uz autoceļa Rīga–Sigulda ir aprīkota atbilstoši satiksmes drošības standartiem, diemžēl daži autobraucēji tur neievēro ātruma ierobežojumu 70 km stundā un mēdz ignorēt pat sarkano gaismu luksoforā. Pagaidām tur pārkāpumus fiksē pārvietojamais fotoradars, bet tur atkal tiks uzstādīts stacionārais.
Uz Rīgas apvedceļa ir izvietoti vairāki stacionārie fotoradari, kas dažiem autovadītājiem neļauj "izpausties".
– Šogad pie Mārupes tika aizdedzināts stacionārais fotoradars. Internetā komentējot šo ziņu, bija cilvēki, kas šo vandalisma aktu uztvēra ar atzinību, sakot, ka braukšanas ātruma samazinājums un radara parādīšanās šajā ceļa posmā bija vairāk valsts vēlme atpelnīt radara uzstādīšanu, nevis uzlabot satiksmes drošību.
– Es galīgi nepiekrītu tam, ka stacionāro fotoradaru atrašanās punkti ir peļņas vietas. Fotoradaru atrašanās vietas, kā jau teicu, ir rūpīgi izvērtētas un sabiedrībai netiek slēptas. Arī ceļazīmes savlaicīgi atgādina, ka priekšā ir fotoradars. Un tad nu atliek tikai vainot sevi, ka esam bijuši aizmāršīgi un neesam ievērojuši ceļazīmes un to, kas notiek uz ceļa. Tā vietā domājam, ka pilnībā kontrolējam situāciju un ar mums nekas nenotiks. Diemžēl situācijas dzīvē mēdz būt dažādas, un, kad iekļūstam satiksmes negadījumā, pat īsti nesaprotam, kāpēc tā gadījies. Un vainīgi atkal ir apstākļi, nevis vadītājs pats.
Huligāniskā rīcība, izpostot stacionāro fotoradaru Mārupē, ir tikai nosodāma. Nezinu, cik tālu ir pavirzījusies izmeklēšana kriminālprocesā, kas ierosināts par mantas tīšu bojāšanu, bet par vienu gan esmu pārliecināts – cilvēki, kas dara šādus darbus, agri vai vēlu nonāk policijas redzeslokā.
Protams, šādas prettiesiskas darbības notiek visā pasaulē. Arī pie mums bijuši uzbrukumi pārvietojamajiem fotoradariem un darbiniekiem, kuri tos apkalpo. Ir izteikti draudi, rādīti dažādi žesti, radarus mēģināts apgāzt, sperts tiem ar kāju. Jāatceras, ka šīs ierīces ir apdrošinātas un zaudējumi to sabojāšanas gadījumā tiks atgūti, bet tas viss notiek uz nodokļu maksātāju rēķina un neko labu sabiedrībai nedod.
Vēl piebildīšu, ka tad, ja satiksmes dalībnieku aptur policists un par pārkāpumu izraksta sodu, ir cilvēki, kuri saka, ka policists bijis subjektīvs, piemēram, nav izvērtējis visus apstākļus, vai vienkārši piesējies.
Fotoradars ir bezpersonisks tehniskais līdzeklis, kas fiksē ātruma pārkāpumus. Pārkāpuma gadījumā fotoradars nosūta signālu uz Ceļu satiksmes drošības direkciju, kur tas tiek apstrādāts, tad informācija nonāk Valsts policijā, kur tiek pieņemts lēmums par sodu.
Ja auto nav izieta tehniskā apskate vai transportlīdzeklis nav apdrošināts, sods atšķirsies no vienkāršas ātruma pārsniegšanas. Pārsūdzēt šādu lēmumu ir tiesības, bet visbiežāk tas notiek tāpēc, ka cilvēki nevēlas uzņemties atbildību par savu rīcību. Turklāt jāņem vērā, ka, lemjot par soda piemērošanu, jebkāds subjektīvisms ir izslēgts.
– Kāda satiksmes drošības situācija uz ceļiem ir šopavasar?
– Man kabinetā pie sienas ir tabula, kurā fiksēju ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo skaitu kopš 2012. gada. Šogad situācija ir stabila ar uzlabojumu, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, kas bija labākais kopš neatkarības atgūšanas, – 157 bojāgājušie visā 2016. gada laikā. Piemēram, 2014. gadā tie bija 213.
Avārijās bojāgājušo skaits gan nav vienīgais satiksmes drošības vērtēšanas kritērijs. Ņemam vērā arī negadījumos smagi cietušo skaitu un satiksmes negadījumu skaitu kopumā. Tad situācija ir līdzīga ar iepriekšējiem gadiem.
– Vai, tuvojoties vasarai, arī Ceļu policija kļūs aktīvāka?
– Tuvojoties vasarai, policija vairāk kontrolēs šosejas, jo, kā liecina statistika, sākot ar maiju, uz ceļiem ir vairāk pārgalvības un ātruma pārsniegšanas gadījumu.
Maijā saņemsim 40 netrafarētas policijas automašīnas – katrā valsts reģionā vismaz sešas. Šāds satiksmes uzraudzības veids sekmīgi tiek piekopts visur pasaulē.
– No kā, jūsuprāt, vajadzētu uzmanīties autovadītājiem, ja tuvumā nav Ceļu policijas un ātrumu nekontrolē fotoradars?
– Nekādas īpašas statistikas šajā ziņā nav. Varu tikai atgādināt, ka smagajos ceļu satiksmes negadījumos visbiežāk iekļūst vīrieši vecumā no 18 līdz 30 gadiem, kuri vada 15–20 gadus vecu mašīnu. Pārsvarā tie ir Volkswagen un Audi markas braucamie, kādu visvairāk ir reģistrēts mūsu valstī. Mīti par BMW kā vienīgajiem satiksmes noteikumu pārkāpējiem, īsti neapstiprinās.
Un vēl – gadu no gada samazinās to cilvēku skaits, kas auto vada dzērumā. Ja 2014. gadā tādu bija 4190, tad 2016. gadā – 3839. Samazinājums nav ļoti liels, taču skaidrs, ka daļa sabiedrības tomēr sākusi saprast, kas ir un kas nav labi. Cilvēki arī kļuvuši neiecietīgāki pret braukšanu reibumā. Līdz ar to sarucis tādu ceļu satiksmes negadījumu skaits, kuros iesaistīti dzērājšoferi.