Latvijā vairāk nekā 90 Latvijas pašvaldību bāriņtiesu darbinieki sanāca kopā, lai uz brīdi kopā baudītu atzinību un novērtējumu. Sarīkojumā piedalījās arī Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš, labklājības ministre Ilze Viņķele, tiesībsargs Juris Jansons, Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa, par bāriņtiesas patronesi godātā Ārija Iklāva.
Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa atzina, ka bāriņtiesu paveikto “nevar nosaukt vienkārši par darbu, kas turklāt nav labi apmaksāts, tas ir nežēlīgi grūts, prasa sirdi un mīlestību, lai palīdzētu tiem cilvēkiem, kuriem dažādu iemeslu pēc pašiem pietrūkst spēka”. Labklājības ministre Ilze Viņķele atzina, ka 15 gadu laikā bāriņtiesas no institūcijām, par kurām sabiedrībai bija ļoti miglains priekšstats, ir kļuvušas par institūcijām, par kuru nozīmīgumu neviens vairs nešaubās. Arī tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš uzsvēra bāriņtiesu darba lielo nozīmi, atbildību, tai pašā laikā arī grūtumu.
Īpaši sarīkojumā tika godināta Saulkrastu novada Bāriņtiesas vadītāja Baiba Meldere, kura vada Bāriņtiesu asociāciju jau desmit gadus – kopš tās dibināšanas dienas. Atceroties paveikto, Baiba atklāj, cik šaubu, neizpratnes, nesapratnes un nezināšanu pilni bija pirmie darbības gadi. “Šobrīd kā asociācija esam profesionāla, iejūtīga un zinoša bāriņtiesu saime. Īpaša atzinība tām pašvaldībām, kas novērtē un atbalsta gan morāli, gan materiāli bāriņtiesu darbu, izprot to īpašo specifiku – darbu 24 stundu garumā, kas nekad nebeidzas, un to, ka mēs nekad nezinām, kādi “pārsteigumi” mūs sagaida rīt,” saka Baiba Maldere. Viņa piebilst: “Kāds puisis, kurš uzauga pie aizbildnes, atsūtīja man fotogrāfiju, kur mani asociēja ar māti Terēzi, – tā ir lielākā darba alga. Bāriņtiesas ir drošības spilvens, jo ir sajūta, ka bērns tiks pamanīts un ievērots, būs nogādāts drošībā, par viņu parūpēsies, viņam palīdzēs, par viņu uztrauksies, aizstāvēs un mīlēs.”
Par to, cik šaubu, neziņas, dažādu pārdzīvojumu pilna ir bāriņtiesu darbinieku ikdiena, ir uzņemta dokumentāla filma “Daži stāsti no tūkstoš stāstiem”, kuras pirmizrāde notika sarīkojuma laikā. Kāda bāriņtiesas darbiniece filmā atklāj: “Pati esmu augusi smagos apstākļos, tēvs mani dzina ārā no mājām, kad biju pusaudze, tāpēc gribu šādiem bērniem palīdzēt. Ir daudz tādu gadījumu, kad mēs aizvedam bērnu no mājām, zinot, ka viņam nebūs vairs iespēju atgriezties. Un tad vienmēr sev jautāju – vai mēs pareizi darām? Pati droši vien būtu gribējusi palikt ar mammu un tēti...”