08.03.2017 07:45

Ugunsgrēku pārdzīvojusī Anita Grāvīte: Paldies visiem, kuri bija un ir kopā ar mums!

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Anita Grāvīte: Ir brīži, kad saproti, cik daudz apkārt ir atsaucīgu cilvēku, kuri gatavi steigties palīgā nelaimē. Kad dzīvē viss ir kārtībā, to ne vienmēr pamanām. Protams, ugunsnelaime ir pietiekami skarbs atgādinājums. Lai atjaunotu māju, ir nepieciešama nauda, bet pirms tam jāatrod darbs. Vai to būs viegli izdarīt un kad dzīve atkal ieies vecajās sliedēs, neņemos spriest. Anita Grāvīte: Ir brīži, kad saproti, cik daudz apkārt ir atsaucīgu cilvēku, kuri gatavi steigties palīgā nelaimē. Kad dzīvē viss ir kārtībā, to ne vienmēr pamanām. Protams, ugunsnelaime ir pietiekami skarbs atgādinājums. Lai atjaunotu māju, ir nepieciešama nauda, bet pirms tam jāatrod darbs. Vai to būs viegli izdarīt un kad dzīve atkal ieies vecajās sliedēs, neņemos spriest. Einārs Binders

Ir pagājuši divi mēneši, kopš ugunsgrēks Stopiņu novada Dzidriņās izpostīja Anitas Grāvītes ģimenes māju. Tagad Anitas ģimene – meita Baiba un mazbērni Kristers un Marta – ar novada domes gādību mīt divistabu dzīvoklī Ulbrokas centrā.

Viņi soli pa solim atgūstas no pārdzīvotā un saka paldies visiem, kuri viņiem ir palīdzējuši un joprojām palīdz atkal nostāties uz kājām.

Kā "Rīgas un Apriņķa Avīzei" pastāstīja Anita Grāvīte, ugunsnelaime viņas māju piemeklējusi Zvaigznes dienas vakarā. Mazdēls Kristers, kurš mācās ceturtajā klasē, blakus eglītei jau bija nolicis kastīti, lai nākamajā dienā tur saliktu eglītes rotājumus un noglabātu līdz nākamajiem Ziemassvētkiem. "Un tad vienā brīdī no dūmvada virs kamīna izlauzās liesmas. Skrēju uz mājas otro stāvu glābt tuviniekus, uztraukumā cenšoties vēl glābt, kas glābjams, bet nācās atzīt bezspēcību liesmu priekšā," atceras Anita.

Vāju deguma smaku virs kamīna mājā gan viņa esot sajutusi jau iepriekšējā dienā, taču rūpīgi visu apskatījusi un neko briesmas vēstošu neesot pamanījusi. Arī kamīnu kurinājuši tāpat kā līdz šim, jo laukā valdījis liels aukstums.

Modernais, ar metālu oderētais skurstenis gan kopš mājas būvēšanas neesot tīrīts, bet šī bijusi jau desmitā ziema, kopš tas kalpo, viņa skaidro, izrādot sasaluša ūdens lāstekām rotātu degušo māju. Visticamāk, ka uguns no aizsērējušā skursteņa izlauzusies un iesprukusi starpstāvu pārsegumā, tad tālāk pārsviedusies uz jumta istabām. Jumta logu stikls burtiski izsprādzis no karstuma spiediena.

"Protams, pēc kara visi ir gudri, bet varbūt vajadzēja vairāk ieklausīties padomos, kas allaž atgādina, ka skurstenis ir jātīra," Anita nopūšas.

Kurš pirmais no kaimiņiem atsteidzies palīgā, tagad nedz Anita, nedz Baiba pateikt nevar, taču skaidrs, ka viņi visi turpat tuvumā bija. Desmit gados, kopš Dzidriņās tika uzceltas pirmās mājas, visi kaimiņi cits citu pazinuši, bērni parasti spēlējušies kopā un ar vienu autobusu braukuši uz skolu un atpakaļ.

"Tūdaļ kaimiņi mums sanesa segas un kaut ko no drēbēm, lai mums ar bērniem nebūtu jāstāv pagalmā tikai ar to, kas, sākoties ugunsgrēkam, bija mugurā. Ar naktsmājām palīdzēja Līga un Gunārs Circeņi. Kaimiņi bija tie, kuri izsauca ātro palīdzību mammai, jo bija skaidrs, ka uz viņu pārdzīvotais bija atstājis ļoti spēcīgu iespaidu.

Jau nākamajā dienā ar mums sazinājās Stopiņu novada domes priekšsēdētāja vietniece Vita Paulāne un pēc tam arī pašvaldības sociālā dienesta priekšniece Ilma Lāčgalve. Praktisko darbu, mums palīdzot, gan dara sociālā darbiniece Ināra. Pirmo pajumti mums ierādīja internātpamatskolā Upeslejās, tāpēc liels paldies visiem skolas darbiniekiem, kuri mums šajās dienās bija līdzās," pateicīga ir Baiba.

No novada pašvaldības Grāvīšu ģimene saņēma vienreizēju pabalstu, ko izmantoja, lai pasargātu māju no lietus un sniega iekļūšanas telpās, jo ugunsgrēks izpostīja ēkas jumtu. Anita uzsver, ka pabalsts saņemts arī zāļu iegādei un ik pa laikam pie abām kundzēm atnāk sociālā dienesta norīkots psihologs. Gan Anitai, gan Baibai tiks nodrošināti astoņi seansi katrai, lai atbrīvotos no ugunsgrēkā iegūtajām tumšajām emocijām.

"Ļoti svarīga mūsu dzīvē bija iespēja jau janvāra vidū noslēgt ar pašvaldību līgumu par divistabu dzīvokli Ulbrokā. Protams, bija iespēja apmesties divās istabās sociālajā mājā, bet es nezināju, kā pēc visa pārdzīvotā jutīsies mamma, kad iznāks no slimnīcas. Lai kādā stāvoklī dzīvoklis būtu, bet tas vismaz tuvākajā laikā būs tā vieta, kur visi varēsim būt kopā. Arī maniem bērniem šeit ļoti patīk, jo viņi novērtē iespēju, ka visu laiku var atrasties kopā ar skolas biedriem un draugiem," teic Baiba.

Gan Anita, gan Baiba pašlaik ir darba meklējumos, taču no iedzīvošanās komunālajos parādos pagaidām nebaidās, jo aiz muguras ir drošs balsts – Ulbrokas vidusskolas fonds, kurā darbojas skolēnu vecāki, pedagogi un paši skolēni. Ja kādam gadās nelaime, kā šajā gadījumā Grāvīšu ģimenei, visi palīdz – ziedojot, ko nu katrs var, arī naudu. Ar vidusskolas fonda un pašvaldības atbalstu ģimene ir tikusi pie krēsliem un galda, kur bērniem mācīties, ledusskapja un citiem sadzīves priekšmetiem. Saziedoto naudu Anita un Baiba ir lūgušas ieskaitīt komunālo maksājumu kontā.

Anita stāsta, ka savulaik abas ar meitu piedalījušās dažādās ziedojumu akcijās, piemēram, pērn, kad nodega dzīvojamā māja Jaunsišos. Abas kā brīvprātīgās vairākas reizes piedalījušas arī Latvijas Bērnu fonda labdarības akcijās.

"Toreiz nedomājām nedz par atalgojumu, nedz to, ka pienāks brīdis, kad citiem vajadzēs palīdzēt mūsu ģimenei. Tagad, kad tāda reize ir pienākusi, redzam, cik daudz atsaucīgu cilvēku ir gan kaimiņos, gan pašvaldībā, gan skolā, kurā mācās Kristers un Marta. Paldies viņiem visiem par to, ko darījuši un dara mūsu labā!" saka Anita Grāvīte.