Pirms gada Kučinskis premjera amatā nomainīja Laimdotu Straujumu, kura zaudēja krēslu "Vienotības" iekšējo intrigu dēļ. Saspēlē ar tobrīd slimnīcā esošo Valsts prezidentu Raimondu Vējoni partnera vājumu meistarīgi izmantoja Zaļo un Zemnieku savienība. Sešdesmit par Kučinski atdotās balsis liecināja, ka viņam ir pārliecinošs atbalsts Saeimā.
Kad sapratāt, ka kļūsiet par premjeru? Vai ar daudziem konsultējāties, pirms piekritāt pieņemt šādu piedāvājumu?
Lēmumus vienmēr pieņemu pats. Tikai uzklausu viedokļus. Kādudien, gluži kā "Latloto" loterijā izmesta bumbiņa, parādījās mans kā iespējamā premjera vārds. Pēc tam apstākļi veidojās tā, ka tas likās nenovēršami. Saskaroties ar šādiem izaicinājumiem, uzskatu, ka nekas nenotiek nejauši, tādēļ piekritu piedāvājumam. Man nebija daudz jāšaubās. Es, protams, apzinājos, ko tas prasa, jo mana sieva pirms tam bija strādājusi Valsts kancelejā pie trim premjeriem. Sapratu, ka ļoti mainīsies manas ģimenes ikdiena.
Cik gara ir jūsu darbadiena?
Darbinieki jau ir pieraduši, ka septiņos izbraucu no mājām Mežciemā un pusastoņos sākam darbadienu. Sākumā bija neliela neizpratne, taču šādam režīmam ir savas priekšrocības. Pirmkārt, pilsētā vēl nav sastrēgumu. Otrkārt, neviens no ārpuses mūs netraucē, jo neviens nedomā, ka pirms deviņiem kāds jau strādā. Ja nav kādi īpaši pasākumi, sanāk 12 stundu darbadiena līdz pulksten septiņiem vakarā.
Vai vakaros nav grūti iemigt?
Ļoti precīzs jautājums. Jā, pirmo reizi savos 55 gados esmu sācis turēt arsenālā miegazāles tādām reizēm, kad vēl pēc pusnakts neesmu izgājis no dienas aprites. Labāk nākamajā dienā neiet uz darbu sarkanām acīm. Taču tas nav regulāri. Piektdienās un sestdienās ar aizmigšanu vakarā gan nekad nav problēmu.
Kas ir jūsu spēka avoti?
Man ir lauki. Ziema ir ziema, bet aprīlī sākšu darbus dārzā. Pēc apmēriem to varētu saukt par izmēģinājuma dārziņu. Tie ir savi kartupeļi, savi dārzeņi, sarunas ar zemniekiem, kur dabūt mēslu kravas. Jo vairāk fiziska darba brīvdienās, jo labāka sajūta darbdienās.
Jūs atstājat ļoti nosvērta, savākta politiķa iespaidu. Vai jūs ir iespējams nokaitināt?
Ne vienmēr tas ir redzams uz āru. Nožēloju tos brīžus, kad esmu ļāvis sevi nokaitināt. Uzskatu, ka slimības lielā mērā rodas no tā, ka nespējam tikt ar sevi galā, nespējam kontrolēt savas emocijas. Ja visu ļoti ņem pie sirds, cilvēks ātri var izdegt. Taču vienmēr saglabāt mieru, protams, nav viegli. Arī man ne vienmēr izdodas.
Ko atbildat tiem, kuri uzskata, ka valstī viss ir slikti?
Emocionāli pie sevis atbildu, ka katram vajadzētu sākt ar sevi. Tas, kas notiek ārpusē, ir mūsu spogulis. Mums katram jācenšas darīt ko vairāk, nekā tikai meklēt vainīgos. Klausieties, mīļie, mums nemaz neklājas slikti! Pasaulē ir vairāk nekā 200 valstu, un mēs esam ceturtajā desmitā attīstības ziņā. Mums ir fantastiski sasniegumi, salīdzinot ar to, kādi bijām sociālisma laikos, kad mūs centās padarīt par pelēku masu bez tiesībām ceļot, bez tiesībām veidot savu personību, bez tiesībām uzsākt ko savu.
Kā mediji ietekmē sabiedrības noskaņojumu?
Ietekme ir ļoti liela. Nevaru saprast, kāpēc medijiem šķiet – ja viņi parādīs ko sliktu, tas visiem ļoti patiks... Nesaku, ka nedrīkst paust kritiku, taču jautājums ir par samērīgumu. Reizēm paskatos reģionālās televīzijas, piemēram, "Re:TV". Arī tur ir analītiski raidījumi, bet paralēli – arī daudz pozitīvā.
Mediju vidē notikušas lielas pārmaiņas. Ir divas stabilas tendences: rakstošie mediji iet mazumā un kļūst aizvien nervozāki, kas nereti iekļauj vainīgo meklēšanu, savukārt televīzija iegūst salīdzinoši lielu lomu, bet ne jauniešu vidū. Viņu informācijas avoti pārsvarā ir internetā, kur bieži tiek izlasīti tikai ziņu virsraksti.
Kas ir lielākie draudi Latvijai?
Mūsu lielākā problēma pašlaik ir hibrīdkara draudi, ar ko nodarbojas Krievija. Taču šajā jomā mēs paši bieži vien piepalīdzam Krievijai, izplatot attiecīgo informāciju. Pret ārēju ienaidnieku cīnīties ir vieglāk, taču mēs paši sevi ēdam nost, un tas ir daudz sliktāk. Gluži kā stāstā par elles katlu, kuram apsargu nevajag, jo latvieši paši nelaiž cits citu no tā ārā.
Vai "Saskaņa" ir hibrīdkara instruments Latvijā?
Ir grūti pateikt, kurš kuru izmanto. Bet "Saskaņa" pavisam noteikti ir Krievijas hibrīdkara īstenotāju lielā cerība. Katra partija sastāv no dažādiem cilvēkiem, un es noteikti nemetu visus pār vienu kārti.
Kā cilvēkiem atpazīt hibrīdkara elementus? Varbūt varat nosaukt piemērus?
Ja cilvēkiem, tāpat kā premjeram, būtu pieejami preses apskati, šie elementi būtu ļoti skaidri redzami. Ņemsim par piemēru intervijas. Kādā avīzē tiek publicēts oriģināls, bet tālāk informācija atsevišķos portālos tiek pārveidota, uzlikts cits virsraksts, no konteksta izrauti teikumi, un beigās tā ir jau pavisam cita intervija. Tad šī pārveidotā ziņa tiek izplatīta sociālajos tīklos ar cerību, ka mēs ar lielu pompu dalīsimies ar to tālāk. Diemžēl šīs hibrīdkara darbības tiek veiktas ļoti profesionāli, tas nav amatieru līmenis. Juridiski tur viss ir kārtībā.
Vai uzskatāt sevi par konservatīvu vai liberālu politiķi?
Noteikti esmu konservatīvs. Taču arī katram konservatīvajam jāiet līdzi laikam. Piemēram, baznīca pārstāv konservatīvas vērtības, bet arī tā mainās. Galu galā arī luterāņi ir ieviesuši Svēto vakarēdienu. Neesmu ultrakonservatīvs, taču jaunas, nepārbaudītas vērtības es nepieņemu. Ir lietas, kuras mums regulē Satversme.
Kas ir jūsu autoritātes politikā?
Ar lielu cieņu izturos pret cilvēkiem, kuri dibināja Latvijas valsti. Tajā laikā valsts nākotne bija miglā tīta, un šādos apstākļos vajadzīga liela drosme un mugurkauls, lai pastāvētu par sevi. Tāpat tas bija arī Atmodas laikos.
Kas mainīsies pasaulē, kad par ASV prezidentu ievēlēts Donalds Tramps?
Kādu ceļu ies Amerika, tas šobrīd ir lielais nezināmais. Tas ir liels pārbaudījums arī pašai Amerikas demokrātijai un Amerikas tēlam pasaulē. Mums atliek cerēt, ka Amerikas tēls nemainīsies. Kamēr Tramps vēl nav apciemojis Eiropu, šobrīd visas ES valstis ieņem piesardzīgi nogaidošu pozīciju.
Runājot par ASV, kopš septembra Hārvarda Universitāte piedāvā mācības lielpilsētu mēriem. Vai līdzīgas mācības būtu noderīgas arī premjeriem?
Jebkurā amatā ir jāmācās, bet valsts vadītāja amatā jānonāk cilvēkam ar attiecīgu pieredzi un prasmēm, lai spētu pildīt amata pienākumus. Nonākt amatā un tikai tad visu vajadzīgo mācīties nav pareizi, jo tam gluži vienkārši neatliktu laika. Attiecībā uz cilvēkiem, kas nonāk pašvaldības vadībā, tur nejaušībai droši vien ir lielāka loma. Taču ir joma, kur mums noteikti noderētu papildu apmācības. Valsts pārvaldē augstākajā ierēdniecībā būtu nepieciešamas labākas vadības prasmes.
Vai, pieņemot lēmumus, bieži nākas izvēlēties mazāko ļaunumu?
Politikā bieži vien jāizvēlas starp sliktu un ļoti sliktu lēmumu. Galvenais, lai lēmums dotu labumu ilgtermiņā. Sevišķi tas attiecas uz reformām. Taču, kaut ko mainot, vienmēr būs nepamierinātie, kuri protestēs. Piemēram, ja es tagad nolemtu apstādināt izglītības reformas, daudzi aplaudētu. Taču pēc desmit gadiem daudzi teiktu, ka jau sen bija jāveic reformas.
Vai attiecības ar savas partijas ministriem ir citādākas nekā ar pārējiem?
Nē, ar savas partijas ministriem sastrādāties brīžiem ir pat grūtāk. Cenšos pret visiem ministriem izturēties vienādi. Esmu pat saņēmis par to pārmetumus, jo manas partijas ministriem šķiet, ka teorētiski man pret viņiem būtu jāizturas citādāk. Taču mums jāpieņem, ka strādājam kā viena komanda. Patiesībā esmu nedaudz ekspluatators, cenšos no ministriem izspiest maksimumu.
Kādām īpašībām jāpiemīt, lai spētu veiksmīgi darboties politikā?
Politikai ir diezgan specifiskas prasības, bet galvenais ir vēlme kaut izdarīt valsts labā. Turklāt ne tikai gribēt, bet arī varēt, un tam vajadzīgas tādas īpašības kā spēja argumentēti sarunāties un pamatot savu viedokli. Diemžēl daudzi ir iegājuši politikā kā biznesā, uztvēruši ievēlēšanu kā galarezultātu, kā balvu. Taču ievēlēšana ir tikai nulles punkts, darba sākums. Ja cilvēks nav savā vietā, viņš jūt diskomfortu un drīz vien pievienojas tiem, kuri saka, ka viss ir slikti.
Kā iztēlojaties savu iespējamo aiziešanu no politikas?
Neviens amats man nekad nav bijis pašmērķis. Tajā brīdī, kad jutīšu, ka vairs nevaru sasniegt mērķus, ka lēmumi, ko vēlos pieņemt, vairs nav izpildāmi, tas būs finišs.
Vai pavisam aiziet no politikas var?
Politika nedaudz saindē, tā tas ir. Kad pusotru gadu biju pastrādājis Valmieras domē, teicu: viss, nekad vairs! Taču pēc gada atgriezos. Deviņdesmitajos gados biju uzņēmējs ar saviem veikaliem, man apkārt bija savs cilvēku loks. Taču, kad mani ievēlēja Valmieras domē, uzzināju ļoti daudz jaunu lietu, satiku daudz jaunu cilvēku. Domāju, ka šī sajūta, ka esi apritē, zini, kas kur notiek, ir tā, kas ievelk politikā.
Kuri ir emocionāli patīkamākie brīži premjera darbā?
Nav noslēpums, ka ar laiku politiķiem uzaug bruņas. Ir tik ļoti pierasts pie negācijām, ka dažreiz pat ir bail rādīties cilvēkos. Man arī ir bijušas situācijas, kad pasākumos kāds izsaucas: ko tad tie te nāk? Tāpēc ir patīkami, kad cilvēki pasaka ko labu, vēlas aprunāties, novēl izturību. Vienmēr ir patīkami piedalīties arī patriotiskos pasākumos, kur pulcējas jaunatne, pozitīvi noskaņoti cilvēki, kuriem ir svarīga Latvija. Cilvēku pozitīvā attieksme ir tas, kas dod spēku izturēt šo nebūt ne vieglo darbu.
Ekspresjautājumi premjeram
Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījis?
Man laikam emocionāli pietiek adrenalīna, lai meklētu to vēl papildu ekstrēmās fiziskās aktivitātēs. Esmu, piemēram, braucis "amerikāņu kalniņos", bet šāda veida izklaides nav man vajadzīgas. Emocionāli ekstrēmākais laiks manā dzīvē bija kļūšana par Saeimas deputātu. Pirms tam biju Valmieras pašvaldības vadītājs. Šķita, ka uz kādu laiku vairs nevienam neesmu vajadzīgs, jutos diezgan briesmīgi.
Kas jūs iedvesmo darbam?
Esmu ļoti mērķtiecīgs un orientēts uz rezultātu. Jebkurš sasniegtais mērķis dod gandarījumu. Taču spēka darbam nebūtu bez mājām, bez ģimenes, bez laukiem, bez Latvijas.
Kas ir jūsu veselīgie ieradumi?
Cenšos atrast laiku, lai nodarbotos ar sportu. Vislabprātāk brīvdienās nūjoju gar jūru, dažreiz paskrienu. Ziemā noteikti vienu dienu nedēļā apmeklēju nodarbību, kas ir vingrošana plus svaru celšana. Kaut gan esmu premjers, svētdienās esmu nepieejams. Man ir jābūt arī mājas dzīvei, kad neviens mani netraucē un varu pievērsties ģimenei.
Kādi ir jūsu kaitīgie ieradumi?
Es smēķēju.
Tuvākais nesen apmeklētais kultūras pasākums
Cenšos regulāri iet uz teātri. Ļoti spilgti atmiņā palikusi Valmieras Drāmas teātra izrāde "Meistars un Margarita".
Grāmata, ko ieteiktu izlasīt citiem
Lielākais grāmatu lasīšanas laiks man bija līdz vidusskolai. Dzīvojot laukos, biju izlasījis gandrīz visu, kas bibliotēkā pieejams. Nezinot viņa biogrāfiju, vienu laiku aizrāvos ar Knuta Hamsuna daiļradi. Šobrīd interesējošo informāciju pārsvarā atrodu internetā.
Kādu mūziku klausāties?
Mūzika vienmēr ir nepieciešama, bet tās izvēle atkarīga no noskaņojuma. Daudz ko jaunu mūzikā esmu atklājis, pateicoties dēlam. No latviešu mūzikas man patīk, piemēram, "Prāta vētra".
Iecienīta vieta, kur pusdienot
Ministru kabineta ēdnīca! (Smejas.) Par pusdienām runājot, labi, ja vispār ir laiks pa dienu paēst. Kad jāpiedalās oficiālās pusdienās, bieži pat neatceros, ko esmu ēdis, jo jākoncentrējas uz sarunu.
Vieta, ko noteikti iesakāt apmeklēt
Latvijā viss ir skaists. Ar ģimeni sen esam sapratuši, ka vasarā no Latvijas braukt prom nevajag, jo ir tik daudz vietu, ko atklāt. Neesmu ziemas cilvēks, man dažreiz pietrūkst enerģijas, lai sagaidītu pavasari. Tad izvēlos aizceļot uz kādu valsti, kur ir silts. No pēdējā laika ārzemju ceļojumiem spilgtus iespaidus atstājusi Dominikāna ar smaidīgajiem un viesmīlīgajiem ļaudīm un patīkamo klimatu.