"Šobrīd atmiņas ir kā veca fotogrāfija – kāda attēla daļa ir izplūdusi un neskaidra, kāda spilgta un, šķiet, uzņemta vakar," sarunā ar "Rīgas un Apriņķa Avīzi" atzīst Valērijs Valdmanis un sola uzrakstīt grāmatu par sajūtām, kas viņam joprojām atgādina kaut ko starp filmas "Vella kalpi" varoņu piedzīvojumiem un strēlnieku varonību Bermontiādes laikā. Arī par puspatiesībām un meliem, kas jau tolaik apvija barikāžu notikumus.
Bez pašvaldību atbalsta barikāžu nebūtu
Nereti tiek uzdots jautājums, kas ir tie cilvēki, kurus izceļ barikāžu sakarā, jo nereti par barikādēm daudz runā tie, kuri tajās dienās, piemēram, Vecrīgai tikai gājuši garām. "Šobrīd, kad barikāžu notikumi jau ir gadsimta ceturkšņa attālumā, mēs varam vērot, kā rodas vēsture, pareizāk, kā tā tiek veidota – vajadzīgajā virzienā ar "pareizo" nostāju. Pieminot barikāžu laiku, mēs vēl neesam salikuši punktus uz "i"– pateikuši paldies cilvēkiem, kuri to tiešām ir pelnījuši, un beidzot arī nosaukuši ienaidnieku un nodevēju vārdus," teic V. Valdmanis.
Ir tik daudz nepateiktā un pat noklusētā. "Ir sajūta, ka tolaik valdošie jūtas neērti par to, ka patiesībā tik maz ko darīja un lielāko daļu darba veica citi. Piemēram, valdības vadītājs Ivars Godmanis tolaik ne reizi neiznāca pie barikāžu dalībniekiem un nepateica paldies, un to viņš nav izdarījis arī šobrīd. Tas varbūt izskaidro pašreizējo nevēlēšanos stāstīt, izmeklēt un izpētīt, kas īsti toreiz notika.
Un vēl noteikti jāsaka, ka to dienu likteni neizšķīra kādi konkrēti varoņi vai priekšnieki, tajās dienās patiešām varēja redzēt cilvēkus, kuriem rūp Latvija. Ivars Redisons bija radījis plānu "X stundai". Tomēr svarīgi saprast, ka plānam ir nozīme tikai tad, ja to realizē. Un tā izpilde gūlās uz tā laika pašvaldību un saimniecību vadītāju pleciem, viņu atbildību tautas priekšā, cerībām uz neatkarīgu Latviju.
Tieši viņi deva tehniku, malku, daļēji gādāja arī par barikāžu dalībnieku ēdināšanu, nodrošināja Rīgā no visas Latvijas iebraukušo barikāžu sargu maiņas. Bez Latvijas pašvaldību atbalsta viss būtu citādi. Nebūtu TĀDU barikāžu. Nenoliedzami, būtu mītiņi, protesta demonstrācijas, jo cilvēki nāca kopā ne jau tāpēc, ka kāds teica: tā jādara! Tā bija iekšēja vēlme parādīt visiem un pirmām kārtām sev, ka man nav vienalga, kas notiks ar manu valsti.
Tāpēc mums labi jāzina un jāizprot to dienu situācija, lai patiešām atšķirtu tos, kuriem pateicību parādā esam joprojām," uzsver V. Valdmanis.
Nekāda "trešā spēka" nebija
"Mani kā barikāžu notikumu dalībnieku tracina un apbēdina daži nepareizi novietoti piemiņas akmeņi Bastejkalna un tuvējā parka teritorijā. Nav skaidrs, kāpēc vietā, kur asiņu lāmā gulēja nošauto (smagi ievainoto?) čekistu ķermeņi, jāizvieto piemiņas akmens citam cilvēkam.
Piemēram, milicis Viktors Gomonovičs, kura vārds iekalts akmenī, kas novietots parkā, krita Iekšlietu ministrijas ēkas iekšpusē. Tajā vietā parkā varēja novietot kādu piemiņas zīmi nezināmam nošautajam, bet, pieminot Gomonoviču, to varēja novietot tuvāk Iekšlietu ministrijai. Citviet parkā pie tiltiņa, kāda čekista nošaušanas vietā, zemi ilgu laiku klāja ziedi. Šo cilvēku jau mirušu man pienesa vīri pie Pulvertorņa, lūdzot, vai vēl ko var darīt. Sporta tērpā apģērbtais atlētiskais vīrs, kuram bija iešauts pierē, vēl tagad stāv acu priekšā.
Tajā vakarā ziņoja par sešiem upuriem, bet otrā rītā vien par pieciem. Tikai pavisam nesen uzzināju, ka čekisti savējo bija izzaguši no morga, bet rodas jautājums: kurš lika mainīt nošauto skaitu, kas izskanēja radio nākamajā dienā? Patiesībā nošauto skaits toreiz parkā varēja būt vēl lielāks. Ir videoliecības par militāru kravas auto, kurā tiek savākti kaut kādi ķermeņi."
V. Valdmanis pieļauj, ka "trešā spēka" dalība notikumos Bastejkalnā ir tikai mīts. "Patiesībā nekāda "trešā spēka" nebija. Pret Latvijas neatkarību darbojās viena sistēma. Visticamāk, bija plānots civilās drānās tērptu cilvēku uzbrukums Maskavai lojālās milicijas specvienības OMON kaujiniekiem, kuri devās ieņemt Iekšlietu ministriju. Un, cik tagad var saprast, šādas ar automātiem bruņotu cilvēku grupas 20. janvāra vakarā jau bija sapulcējušās Esplanādē, alejā aiz Raiņa pieminekļa un vēl viena viesnīcas "Latvija" tuvumā.
Tikai visus plānus izjauca tie daži lauku miliči, kas sargāja Iekšlietu ministriju un paši sāka šaut uz OMON kaujiniekiem. Scenārijs izjuka, un karastāvoklis Latvijā netika izsludināts. Šo varonīgo cilvēku dēļ noteikti vajadzētu atjaunot Lāčplēša Kara ordeni un viņiem to piešķirt. Turklāt tas, ko izdarīja šie lauku miliči, pierāda, ka uzbrucējam noteikti ir jāpretojas," viņš uzsver.
Bija gan drosmes uzplūdi, gan kļūdas
"Mēdz teikt, ka barikādes visur bija vienādas, visur bija vienlīdz grūti, bet jāteic, ka Doma laukums patiesībā bija sava veida kultūras centrs. Turpat Doma laukumā, netālu no vienības "ABAVA" sudrabotās kravas mašīnas, tika uzslieta skatuve, un cilvēki pulcējās uz koncertiem. Vienā brīdī komponistam Zigmaram Liepiņam sacīju, ka varbūt pietiek, jo Viļņā līst asinis, bet mēs te priecājamies... Viņš mani saprata," bilst V. Valdmanis. Protams, mūziķu devums bija svarīgs, tomēr svarīgi bija saprast, kāpēc mēs esam sapulcējušies.
Doma laukumā mūsu vienībai vajadzēja uzturēt kārtību, sekot līdzi tam, lai vajadzības gadījumā visur būtu pieejami mediķi, veidojām evakuācijas maršrutus. Apsargājām arī ātrās palīdzības auto, kas bija novietots mums blakus. Brīvprātīgo bija daudz, un daudzi gribēja darboties praktiski, tāpēc organizējām mācības pirmās palīdzības sniegšanā, saucām kopā nestuvju nesēju vienības.
Bet... ne visās barikādēs tā bija. Smagi apstākļi bija Zaķusalā, kas ir atvērta visiem vējiem, tomēr vislielākā emocionālā un fiziskā slodze bija brīvprātīgajiem Vecmīlgrāvī, kam nemitīgi bija jāsaskaras ar OMON vardarbību. "ABAVA" nosūtīja palīdzību arī šajā punktā. Mana vietnieka I. Mata ideja bija atvilkt viņu sašautu autobusu līdz viesnīcai "Latvija", kur beidzot visi varētu redzēt, kas patiesībā notika Vecmīlgrāvī. Vēlāk šā autobusa foto iekļuva arī ārzemju medijos."
V. Valdmanis atceras, ka sākumā starp brīvprātīgajiem Doma laukumā bijis arī daudz mediķu. "Taču skaidrs, ka mediķiem nav jābūt uz barikādēm, bet jāstrādā savā vidē – slimnīcā, kur viņi tiešām var cilvēkiem palīdzēt. Lielākā varonība krīzes situācijā ir turpināt veikt savu darbu savā darbavietā.
Protams, tajās dienās bija ļoti daudz cilvēku, kuri nāca un prasīja, kā var palīdzēt. Kādai īpaši neatlaidīgai feldšerei iedevu sanitāra somu ar ožamo spirtu un nosūtīju dežurēt Doma baznīcā – tas arī bija pirmais medpunkts, un nav izslēgts, ka ar to būtu pieticis," smaidot stāsta ārsts.
"Taču tad daži vadoši vīri izdomāja, ka Domā jābūt hospitālim. Patiesībā tā bija aplama doma, jo Doma baznīca atrodas nosacītā ieplakā un ar pāris gāzes granātām pietiktu, lai cilvēki, panikā bēgot caur durvīm, viens otru nospiestu. Un tad vairs nebūtu nekādas runas par medicīniskās palīdzības sniegšanu. Bet no pilsoniskā viedokļa viss bija kārtībā – ārsti allaž ir bijuši ļoti aktīvi dažādās sabiedriskās norisēs. Vēlāk konferencē, kurā analizējām barikāžu laika mediķu darbu, tika atzīts, ka Doma hospitālis ir vēsturiska, skaista liecība par to laiku, bet līdzīgā situācijā atkārtot šādu ideju nevajadzētu..."
Katastrofu seku likvidēšanas vienība “ABAVA” Doma laukumā 1991. gada janvārī. Valērijs Valdmanis (pirmais no kreisās) teic, ka vienības nosaukums patiesībā ir abreviatūra –brīvprātīgo vienība, kuras mērķis ir avāriju un katastrofu seku novēršana. Tā dibināta 1989. gadā pēc katastrofas Lietuvā, Jonavā, un sākotnēji darbojās atjaunotās Latvijas Ārstu biedrības paspārnē. “Bija skaidrs, ka arī mums, līdzīgi kā Jonavā, daudzviet glabājas amonjaks un citas ķīmiskas vielas. Bijām nobažījušies, ka, sabrūkot PSRS, var notikt apzināta sabotāža, izraisot, piemēram, ķīmisku katastrofu. Tomēr izrādījās, ka sabrūkošā komunisma sistēma ar ieročiem vērsīsies pret pašu cilvēkiem.”
