Sandijs Semjonovs ir arī filmas "Prāta Vētra: Starp krastiem" režisors, un katrā savā darbā viņš centies būt ne tikai laikmeta, bet arī cilvēcības un cilvēcīguma apliecinātājs. Plānots, ka nākamā gada 4. maijā – Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienā – tiks pabeigts darbs pie jaunas dokumentālās filmas "Meža māsas".
– Par ko būs šī filma?
– Tas ir stāsts par sievietēm, kuras atbalstīja nacionālos partizānus. Kopā ar kolēģi Ati Klimoviču strādājam pie šīs filmas jau vairākus gadus, un, tā kā piefilmējumus attīstām Vācijā, tas procesu gan sadārdzina, gan paildzina. 2017. gada 4. maijā plānots to pabeigt. Es gan vairāk esmu šīs filmas producents, jo režisore ir Linda Olte.
Vēl esmu iecerējis uztaisīt filmu par latviešu puišiem, kuri divatā ar laivu pārbrauca pāri Atlantijas okeānam uz Brazīliju. Mēs gribam, lai ir vairāk iedvesmojošu stāstu par latviešiem. Bieži vien dzīvē ir tā, ka mēs uzstādām kaut kādus mērķus, kaut ko sapņojam, kaut ko gribam realizēt, bet te čaļi to vienkārši izdara – izdara kaut ko tādu, kas prasa lielu uzdrīkstēšanos.
– Vai tie bija tie puiši, kuri brauca uz olimpiādi?
– Jā, tie ir tie puiši, kuri uz Riodežaneiro atbrauca gandrīz mēnesi vēlāk, nekā iepriekš bija plānots.
– Kas vēl tev ir padomā?
– Gribam uztaisīt filmu par dziedātāju Noru Bumbieri. Es šo ideju piedāvāju Latvijas Televīzijai, kas to ir akceptējusi, tā ka atliek vien realizēt. Norai Bumbierei nākamgad būs 70 gadu jubileja, un man gribētos ar dažādiem inscenējumiem parādīt viņas dzīvi, kurā bija daudz traģisma, taču vienlaikus tā bija arī talanta un muzikalitātes pārpilna. Viņa ir unikāla parādība 70. gadu latviešu estrādes mūzikā, viņas dziesmas var klausīties atkal un atkal – gan dziesmu saturs, gan mūzika joprojām piesaista. Tas ir dīvaini, ka līdz šim nav uzņemta neviena nopietna filma par viņu. Es meklēju arhīvos, un izrādās – tajos laikos taisītas filmas par Raimondu Paulu un citiem lieliem māksliniekiem, bet Nora Bumbiere kaut kā palikusi ēnā.
Pagājušajā gadā mēs sākām un šogad turpinām dokumentālo filmu ciklu "Deviņdesmitie". Gatavojoties Latvijas simtgadei, mums radās doma paskatīties, kā tad mūsu valsts izveidojusies.
Deviņdesmitie gadi bija spilgts laiks. Tā bija pāreja no padomju laikiem uz šodienu, un liela daļa kultūras, arī politiskās kultūras, mūsu domāšana ir palikusi nemainīga. Tajos gados tika ielikts pamats, un lielos vilcienos nekas jau nav mainījies: milzīgs egoisms, vēlme tikt pie varas, bailes pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību – tas viss vēl aizvien turpinās.
Mēs uztaisījām pirmo filmu par politiku un ekonomiku, tagad gribam to turpināt ar stāstu par tā laika sadzīvi – krodziņiem, tehnoloģijām, mūziku utt. Sadarbība ar Latvijas Televīziju šā projekta ietvaros iestrēga, toties "Latvijas Mobilais Telefons" šo lietu novērtēja, un tad nu mēs turpināsim strādāt ar šo kompāniju.
Vēl viena lieta, ko daru jau daudzus gadus, ir "Vides fakti" – esmu redaktors un šajā televīzijas raidījumā stāstu par lietām, kas man šķiet svarīgas. Videi atbildīgs dzīvesveids un daba, kuras izjūta jebkuram latvietim ielikta šūpulī. Tu vari aizbraukt, cik tālu vien gribi, bet to dabas skaistumu, kas mums ir, novērtēsi vienmēr.
Vēl viens projekts šobrīd top kopā ar režisoru Kasparu Rogu – stāsts par latvieti, kurš dzīvo Āfrikā un nodarbojas ar dimantu iegūšanu. Tas ir Kaspara personisks stāsts par labāko draugu. Zināmā mērā Kaspara debija dokumentālajā kino. Savulaik mēs taisījām par to televīzijas stāstu, bet tagad top nopietnāka dokumentālā filma.
Vēl Varim Piņķim ir ideja uzņemt filmu par Bruknas mācītāju – priesteri Andreju Mediņu.
– Diezgan plašs darbības lauks...
– Jā, sanāk tā, ka kaut ko es pats taisu kā režisors, bet dažus projektus palīdzu īstenot citiem kā producents.
– Kur tu smelies idejas?
– Visbiežāk ir tā, ka es vienkārši lūkojos, kas notiek apkārt, jo stāstus jau pati dzīve piedāvā – atliek tikai izvēlēties. Grūtāk ir uztrāpīt un iepriekš pateikt, kura filma tiks atbalstīta, jo, dzīvojot kapitālismā, diemžēl nevis ideja vai tās cēlums, bet bieži vien nauda nosaka to, vai projektu izdosies realizēt.
Nesen runāju ar Tālivaldi Margēviču, kurš bijis scenārija autors daudzām slavenām padomju laika dokumentālajām filmām, piemēram, "Šķērsiela". Viņš saka, ka padomju laikā, strādājot kinostudijā, profesionālā latiņa tika uzlikta ļoti augstu, vecākie kolēģi vienmēr pamācīja, visi kopā sprieda, kā labāk. Tagad visi strādā atsevišķi, katrs par sevi. Turklāt jebkurš diletants, pat uztaisījis pēdējo draņķi, savu darbu sauc par filmu un sevi par režisoru.
– Ja tev būtu brīva vaļa fantāzijai un iespējas to realizēt, par ko šobrīd taptu tava filma?
– Stāsts par Herbertu Cukuru būtu ko vērts! Ir bijušas vairākas grāmatas, dokumentāls stāsts, bet nav bijusi mākslas filma. Šajā stāstā ir visas pazīmes Holivudas mēroga scenārijam. Tas ir tāds stāsts, kuru varētu taisīt un rādīt pasaulē: gan holokausts, gan viņa personība, gan laikmets. Jāpiebilst, ka Herberts Cukurs piedzima 1900. gadā, un tajā laikā lidot apkārt pa pasauli – tā bija milzīga uzdrīkstēšanās. Man šķiet, ka Herberts Cukurs kaut kādā ziņā ir mans gara radinieks – tas pats piedzīvojumu gēns, kad aizvien gribas kaut kur doties, kaut ko jaunu redzēt. Nākamgad, piemēram, kopā ar draugiem plānojam doties uz Tibetu – apiet apkārt Kailaša kalnam. Bet tam gan vēl ir nopietni jāpagatavojas fiziski.
– Vai ideju par Herbertu Cukuru jau esi mēģinājis kādam stāstīt?
– Vēl ne, un domāju, ka filmai par Herbertu Cukuru diez vai izdotos rast atbalstu Latvijā, jo viņš bija tāda pretrunīga personība. No otras puses, to varētu neatbalstīt arī Holivudā – tas varētu nepatikt ebrejiem, jo beigu stāsts ar "Mosad" operāciju varētu nebūt pats glaimojošākais Izraēlas valstij.
Semjonovu ģimene: Sandijs, Marks (10 gadi), Jana, Nora (17 gadi), Māra (8 gadi).
– Tu sevi sauc par žurnālistu?
– Nē. Es žurnālists esmu daļēji, drīzāk – mediju vides cilvēks, filmu autors. Aktīvais laiks žurnālistikā bija 15 gadi "Panorāmā", apmēram trīs gadi raidījumā "De facto" un tikpat raidījumā "Nekā personīga". Daudz esmu braukājis pa pasaules karstajiem punktiem, bet tas laiks ir pagājis.
Nemitīgā dzīvošana negatīvās informācijas gūzmā bija viens no iemesliem, kāpēc es aizgāju no žurnālistikas, kur visu laiku esi saskarē ar negatīvo, visu laiku atrodies pamatīgā stresā. Protams, tādi raidījumi kā "De facto" un "Nekā personīga" ir vajadzīgi, lai būtu atsitieni varai un blēžiem.
– Diagnoze mediju videi?
– Tagad tā ir modes lieta – nozākāt Latvijas valsti, nozākāt parlamentu, politiķus, un tas nepaliek bez sekām. Tas cilvēkos rada milzīgu norobežošanos, cilvēki kļūst egoistiskāki. Vienmēr, kad esmu kaut kur braucis kā žurnālists, cilvēki pārmetuši: jūs jau tikai par to slikto, negatīvo. Bet tā ir runga ar diviem galiem! Negatīvās ziņas vienmēr ir dominējušas, bet jāsaprot, ka pieprasījums rada piedāvājumu. Tā ir arī patiesība, un, protams, ka paši politiķi to ir veicinājuši.
Cilvēki grib redzēt godīgumu! Ja no cilvēkiem prasa godīgu nodokļu maksāšanu, viņi tādu pašu rīcību grib redzēt arī no tiem, kuri šo valsti vada, kuri veido likumus. Nevar būt tāda situācija kā totalitārās valstīs, kur to vien rāda, cik viss ir forši, viss ir skaisti. Problēmas, protams, ir, bet svarīgi atrast tam līdzsvaru, vidusceļu, kur nepazūd cilvēks un cilvēciskums.
– Kā ir mainījusies mediju vide?
– Šodien informācijas pieejamība ir tik milzīga, ka prasa no informācijas lietotāja nemitīgu kritisko domāšanu. Ja tu esi vienkārši patērētājs, kā tas bija iespējams, piemēram, tajos pašos 90. gados, pat pirms pieciem gadiem, kad tu varēji būt vienkārši patērētājs un puslīdz objektīvi orientēties informācijas laukā, tad šobrīd, manuprāt, aina ir pilnīgi mainījusies – cilvēkiem ir nemitīgi jādomā līdzi, lai ar viņiem nevarētu manipulēt, bet liela daļa, manuprāt, to nespēj. Ļoti skaidri to parādīja ASV prezidenta vēlēšanas un nesenais "Re:Baltica" pētījums. Cilvēki izvēlas iet vieglāko ceļu, kur dominē seriāls "Ugunsgrēks" un izdevums "Privātā Dzīve".
– Vai šajos brīvības gados esam spējuši radīt savu nacionālo informatīvo telpu?
– Domāju, ka ne. Etniskā situācija Latvijā ir bijusi sarežģītākā no Baltijas valstīm, un tas šķēlis sabiedrību. Vēl arī ekonomika un tas, ka mums nav spilgtu līderu, personību. Mums ir maz cilvēku, domātāju, kas spēj būt patiesi līderi, iedvesmot cilvēkus un sabiedrību vest uz kaut kādu mērķi. Nacionāla informatīvā telpa ir arī tava pašapziņa, tava piederība šai tautai, šai valstij, bet, ja visu laiku ir kritika un cilvēki ir noskaņoti negatīvi, to nevar ne prasīt, ne gaidīt.
– Tu esi daudz ceļojis. Kā izskatās Latvija uz visu to valstu fona, kur esi pabijis?
– Mūsu valsts izskatās ļoti labi, jo pasaule ir plaša un tur dzīvo ļoti dažādi cilvēki. Esmu daudz ceļojis pa Āfriku, Āziju – Afganistānu, Irāku, Libānu. Tur cilvēki ir ļoti sirsnīgi un gatavi tev atdot pēdējo, bet tā nabadzība, kas tur dažviet vērojama, nav aprakstāma. Man no prāta neizgaist aina Afganistānā: vēls rudens, kalni, ir ļoti auksts, un teltī sēž bērni, saģērbušies ziemas drēbēs un cimdos, viena pildspalva un viena mācību grāmata uz trijiem... Šādā brīdī rodas sapratne, ka, lai vai kā, bet kaut kādas elementāri nepieciešamās lietas Latvijā tomēr tiek nodrošinātas: tu vari iet un mācīties, tu sēdi siltumā, tu esi apģērbies... Pārējais jau ir no tevis atkarīgs – ko tu darīsi, cik uzņēmīgs būsi.
Ceļojumi ļauj paskatīties uz sevi no malas un secināt, ka ar dabu un cilvēkiem Latvijā viss ir kārtībā, bet kaut kas mentāli mūsos ir sašķobījies, kaut kā greizi aizgājis. Jo viss jau sākas cilvēku galvā.
– Vai esi braucis arī atpūtas ceļojumos, kur "viss iekļauts"?
– Ļoti reti, bet vispār es no šādiem pasākumiem izvairos, esmu vairāk individuālists. Ceļojot, tāpat kā laulībā, svarīga ir tā ķīmija, kā ar kuru saskan, jo, ilgstoši esot prom no mājām, iestājas krīze, un tad ir ļoti svarīgi, lai blakus būtu cilvēki, kuriem tu pilnībā vari uzticēties, jo situācijas mēdz būt dažādas, mūsu ceļojumos varbūt arī dzīvības briesmas.
– Kā tev izdodas sabalansēt laiku starp darbu un ģimeni, sevišķi, ja sanāk daudz būt prom no mājām?
– Tagad jau es mazāk braukāju. Kad biju aktīvajā žurnālistikā, tad gan sanāca vairāk būt prom no mājām. Tādā ziņā ir vieglāk, ka otra puse arī ir mediju cilvēks, kurš saprot: ja jābrauc, tad jābrauc! Apmēram tāpat kā jūrniekiem...
Kopš esmu aizgājis no raidījuma "Nekā personīga", es vairāk laiku veltu ģimenei – vedu puiku uz hokeju un citām nodarbībām. Esmu no tiem, kuri uzskata, ka bērniem ir jāvelta laiks un jāpalīdz atrast savu piepildījumu dzīvē. Ja atbalstīsim un atradīsim laiku viņiem, izaugs kārtīgi cilvēki, jo viss galu galā sākas no ģimenes. Un to var labi redzēt atšķirībā starp Austrumu un Rietumu kultūru.
Arī Latvijas laikā, kad ģimenes vairāk dzīvoja kopā, bija lielāka cieņa pret vecākiem, pēctecība... Tagad mēs esam tādi paklīduši. Austrumos ir citādi – tur vispirms ir vecāki, tikai pēc tam vīrs un sieva, un viņu bērni. Tā ir tā lieta, ko varam no viņiem pamācīties, jo viss sākas ģimenē. Mēs neesam radušies tukšā vietā, kaut kas ir bijis pirms mums, un kaut kas turpināsies pēc mums.
– Vai tu pats vairāk dzīvo t.s. Rietumu vai Austrumu modelī?
– (Smejas) Tu domā par četrām sievām?
– Nē, nē, tieši tās cieņas pret vecākiem un vecvecākiem dēļ.
– Es esmu kaut kur pa vidu. Neesmu laikam tas labais piemērs, man ir grūtāk, jo mamma jau sen dzīvo Anglijā. Tas arī tāds interesants gadījums. Latvija vēl nebija iestājusies Eiropas Savienībā, kad mēs aizbraucām uz Angliju uzņemt filmu par skvoteriem – par latviešiem, kas tur strādāja un dzīvoja nelegāli, jo tolaik vēl nevarēja to darīt likumīgi. Likteņa ironija: mamma bija šo filmu noskatījusies, un kaut kāda piedzīvojumu kāre, kaut kāda vēlme izlauzties un darīt to, ko padomju gados nevarēja, viņu aizdzina uz Angliju, un kopš tā laika viņa ir tur. Tas sakrita ar laiku, kad viņai šeit apstājās bizness, un nu jau piecpadsmit gadus viņa ir Lielbritānijas iedzīvotāja.
– Ko tu kā tēvs centies dot saviem bērniem?
– Brīvību domāt un saprast, ka par katru pieņemto lēmumu pašam ir jāatbild. Es cenšos viņiem veicināt lietas, ko pats esmu savā dzīvē sapratis. Piemēram, vecākajai meitai padodas dizaina lietas, viņai patīk iet uz teātri, un es saprotu, ka tas ir tas, kas jāattīsta. Nevajag kaut ko spiest darīt. Bieži vien vecāki iedomājas: mans bērns būs jurists, finansists vai tamlīdzīgi, strādās bankā, būs baņķieris... Bet vecākiem jāsaprot, kas viņi ir, un tad jādod tas impulss attīstībai, jārūpējas par katra individuālo talantu izkopšanu.