Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Aizsardzības ministrs NBS komandiera amatam iesaka virzīt Apvienotā štāba priekšnieku Kalniņu

Jūsu dzīves līkloči bijuši negaidīti, vai varējāt kādreiz iedomāties, ka kļūsiet par Latvijas Republikas Zemessardzes komandieri? Ko varat teikt par ceļu no piedzimšanas izsūtījumā līdz mūsu valsts lielākā bruņotā formējuma komandierim?

Esmu laimīgs, jo izvēlētais ceļš izrādījies pareizs. Tas devis iespējas pilnveidoties intelektuāli, gūt gandarījumu no darba.

Manai profesionālajai izvēlei ir prozaisks iemesls – piedzimu piecu bērnu ģimenē. Tēvs pamanīja manu lielo interesi par radioelektroniku. Tā kā ģimenē bija pārāk daudz bērnu, lai sūtītu mani uz universitāti (tas būtu finansiāli grūti, turklāt kliboja disciplīna), viņš nolēma mani nosūtīt uz Viļņas elektronikas un pretgaisa aizsardzības karaskolu. Tur nokļuvu 1975. gadā. Ieguvu vairākpakāpju izglītību padomju armijā. Laimējās ar skolotājiem, kas pasniedza speciālos priekšmetus, un tas man bruņotajos spēkos noder arī šodien.

Tagad esmu papildinājis savu izglītību, iegūstot sauszemes kājnieku specialitāti, kas man lieti noder operāciju plānošanā un vadīšanā. Vienlaikus neesmu zaudējis iemaņas, kas mani ieveda radioelektronikas jomā. Ne jau es viens, bet daudzi savā profesionālajā jomā dienošie zemessargi ir apveltīti ar bagātīgām zināšanām. Mēs neesam šaura loka speciālisti, tādēļ spējam būt ļoti elastīgi, lai ātri attīstītu nepieciešamās spējas un gatavi reaģēt uz izmaiņām pasaulē.

Kā skatāties uz valsts simtgadi?

Domāju, ka latvieši ir izdarījuši lielu darbu pagājušā gadsimta sākumā, kad izvēlējāmies ceļu, kas ir cēls un slavējams. Jebkurai nācijai, kas vēlas būt neatkarīga un būvēt savu valstiskumu, ir iespēja pierādīt pasaulei, ka esam stipri un to varam paveikt neatkarīgi no mūsu skaita. Latvijas vārds ir pazīstams pasaulē. Šajos simt gados esam izdarījuši milzīgu darbu, ko novērtē daudzās valstīs. Tās atzinušas mūs kā izcilus karavīrus, zinātniekus, lieliskus ārstus, arhitektus, izgudrotājus, kas devuši ieguldījumu ne tikai Latvijā, bet arī plašajā pasaulē.

Mūs var apskaust – citas daudz lielākas tautas un ilgākā laika periodā nav tik daudz paspējušas paveikt. Uzskatu, ka mēs ar lielu lepnumu varam ieiet šajā jubilejā, un ar lielu optimismu skatos nākotnē – uz valsts ekonomisko attīstību, tautas izaugsmi un latviešu kultūras vērtību saglabāšanu.

Tas izskanēja ļoti gaiši, bet no kādiem trūkumiem nepieciešams atbrīvoties Latvijas iedzīvotājiem?

Latviešiem vajadzētu atbrīvoties no mazvērtības kompleksa (es gan to nesaskatu Zemessardzē). To veicina daudzie negatīvie fakti, ko masveidīgi producē masu mediji. Tas rada iespaidu, ka viss ir ļoti slikti. Vēlos, lai latviešos būtu tas, kas jau sen atrodams jautrajās tautasdziesmās, lai viņi raudzītos nākotnē ar optimismu, lai nenogremdētu radošo pieeju dzīves izaicinājumu risināšanā. Neskumsim, ja neizdodas īstenot kādu iecerēto projektu, ja nespējam pietiekami ātri sasniegt augstu dzīves līmeni.

Vai esat apmierināts ar pēdējā gada laikā bruņotajos spēkos padarīto?

Karavīru un zemessargu apmācību process ir kļuvis intensīvāks. Pēdējo trīs gadu laikā tas katru gadu pieauga gandrīz par 30%. Strukturāli ir skaidrs, kādā veidā ir jāattīsta bruņotie spēki, tostarp Zemessardze, un kā tiem vajadzētu izskatīties nākotnē. Ir noteiktas prioritātes četriem gadiem – norādīts, kā sasniegsim mērķus, kā attīstīsim kaujas spējas. Ir izstrādāti plāni, kā uzlabot materiāli tehnisko atbalstu, kādām ir jābūt ieroču un bruņojuma sistēmām.

Beidzamajos gados padarītais ir uzskatāms par lielu veikumu, salīdzinot ar to, kādi bijām pirms iestāšanās NATO 2004. gadā. Redzam, kā pieaugušas mūsu individuālās spējas zemessargiem un profesionālā dienesta karavīriem, kā uzlabojies apbruņojums un ekipējums. Tajā pašā laikā – vēl jāstrādā daudz un smagi. Taču pats galvenais ir tas, ka ne virsnieki, ne instruktori, un protams, arī zemessargi – neviens nav nolaidis rokas, strādā intensīvi un nedomā atkāpties nemaz no nospraustā mērķa.

Rēķinoties ar šo atziņu, kādām jābūt Latvijas bruņoto spēku attīstības prioritātēm?

Latvijas bruņotajiem spēkiem ir vairāki virzieni, kuriem pievērsta galvenā uzmanība. Pirmais – individuālā sagatavotība (tā attiecas uz sauszemes spēkiem arī uz Zemessardzi), otrais – tehniskais nodrošinājums, kam ir jābūt atbilstoši noteiktajiem standartiem, kuri savukārt izriet no operacionālās pieredzes, trešais – Latvijai jāspēj sekmīgi darboties alianses kopējās struktūrās, ko līdz šim esam spējuši veiksmīgi izdarīt, un arī tas, protams, ir jāturpina. Svarīgi, ka esam par simt procentiem integrēti NATO aizsardzības sistēmā.

Kas ir galvenais, kas Latvijas bruņotajiem spēkiem jānodrošina?

Bruņotajiem spēkiem kopumā un arī Zemessardzei atsevišķi jābūt spējīgai nekavējoties aizsargāt valsti ar jebkuriem pašlaik mūsu rīcībā esošajiem līdzekļiem. Bruņotajiem spēkiem ir jābūt augstā kaujas gatavībā. Tas ir pats galvenais. Cita galvenā uzdevuma mums nekad nav bijis. Protams, miera laikā sniedzam atbalstu sabiedrībai, dzēšot ugunsgrēkus mežos kopā ar VUGD, meklējot pazudušus cilvēkus un veicot vēl citus uzdevumus. Tomēr arī miera laikā galvenais ir mācīties, uzlabot ekipējumu un pilnveidoties.

Vai Krievija var uzbrukt Latvijai?

Jāvērtē viss loģiski un kritiski. Bruņotie spēki un Aizsardzības ministrija veic situācijas analīzi un dod rīkojumus, lai no tā varētu izvairīties. Savukārt izteikties – var vai nevar – tas atgādina zīlēšanu. Mēs visi no plašsaziņas līdzekļiem iegūstam informāciju daudz plašāk, nekā tas bija pirms 70 gadiem, un mēs lieliski zinām, ko spēj kaimiņi. Mēs savas spējas arī neslēpjam, lai tauta zinātu, ko varam. Esmu pārliecināts, ka bruņotie spēki tai skaitā Zemessardze, ir gatavi valsts aizsardzībai un izpildīs savu uzdevumu.

Nesen atgriezāties no mācībām Polijā, kādas bija šīs mācības?

NATO struktūrā ir izveidots korpuss, kura sastāvā Latvija atrodas kopš 2004. gada. Vingrinājumā "Compact Eagle" piedalījāmies ar brigādes štābu, kas izspēlēja operacionālos uzdevumus korpusa sastāvā pēc īpaša scenārija. Šai vingrinājumā kopumā piedalījās 21 valsts, tai skaitā Zviedrija un Somija. Tas ļāva mums trenēties daudz augstākā līmenī, nekā iespējams Latvijā. No korpusa komandiera ģenerāļa Hofmana Latvijas brigāde saņēma ļoti augstu novērtējumu, par ko esmu pateicīgs 2. Zemessardzes novada personālam. Viņi četrus mēnešus gatavojās mācībām, kas kopumā ilga vienu nedēļu, un tika sasniegti augsti rezultāti, bet galvenais iegūta liela pieredze multinacionālā vidē lielas operacionālas vienības sastāvā.

Ko poļi un vācieši darīja reālajā laukā, kāds bija scenārijs?

Jūs zināt NATO piekto paragrāfu – tas arī tika izspēlēts šai vingrinājumā, pastāvot iedomātam pretiniekam, kas uzbruka kādai valstij. Tika paveikts viss nepieciešamais, ko paredz šī paragrāfa realizācijā un aizsardzības nodrošināšanā pret pretinieka agresiju. Mācībās piedalījās milzīgs skaits militārpersonu – poļu divīzija, trīs brigādes (pa vienai no katras Baltijas valsts), dažas brigādes no Viduseiropas (slovāki, slovēņi, ungāri) un pārējās valstis ar mazākām vienībām.

Kādi ir Zemessardzes ieguvumi no mācībām, kurās piedalās tikai štābs?

Rotu parasti trenē bataljons. Bataljonus sagatavo brigāde. Latvijā nav iespēju trenēt brigādi, jo mums nav atbilstošu struktūru – nav divīziju, nav korpusu. Ja mēs šādi nevingrināsimies, brigādes štābs nespēs trenēt bataljonus, bet bataljoni nevarēs vajadzīgajā līmenī trenēt rotas. Ja augšējais līmenis nav pareizi sagatavots, trūkumi skar visus posmus līdz pašam zemākajam un mēs neesam pilnīgi gatavi.

Šīs mācības dod iespēju iegūt šādas zināšanas. Tagad viņi varēs lieliski sagatavot mūsu nacionālos vingrinājumus, kā arī atbilstoši organizēt multinacionālos vingrinājumus nākamajā gadā. Tagad tas prasīs mazāk laika, scenāriji būs precīzāki, lai labāk varētu izpildīt uzdevumus gan bataljona, gan rotu līmenī.

Vai pēdējā gada, pusotra laikā, satiekoties ar kolēģiem no citām alianses dalībvalstīm, bija jūtams, ka pieaugusi izpratne par nepieciešamību uzlabot kaujasspējas un bruņoto spēku gatavību? Vai, piemēram, slovāki un ungāri uz to raugās atšķirīgi?

Nē, viņi neskatās citādi. Izpratne korpusā, kam ir viens mērķis – izpildīt piektā paragrāfa prasības un aizsargāt NATO ārējās robežas, visiem ir vienāda. Mēs ar viņiem runājām, un ir divas lietas, ko vēlos atzīmēt. Pirmkārt, latvieši, kas piedalījās vingrinājumā, ir vienādā līmenī ar citu valstu virsniekiem un bieži pat prasmīgāki, lai gan neesam tikpat labi ekipēti.

Intelektuāli esam ļoti labi sagatavoti. Otrkārt, sabiedroto veiktā draudu analīze ir vienāda ar draudu analīzi, kas tiek veikta Latvijā. Vienāds ir arī skatījums uz valstu aizsardzību, un nav svarīgi, vai tā ir Ungārija vai Igaunija. Mums ir absolūts unisons gan šajā korpusā, gan visās NATO struktūrās.

Vai Lietuvā un Igaunijā ir labāka izpratne par nepieciešamību vairāk palīdzēt saviem bruņotajiem spēkiem?

Visās Baltijas valstīs būs ieguldījumi aizsardzībā un izaugsmē – mēs ejam vienā solī. Esam apmierināti ar nākamajā gadā paredzētajiem 1,4 % Latvijas aizsardzībai. Jāatzīmē, ka slovāki, slovēņi tuvākajos gados nav paredzējuši pārsniegt pat 1 %. Arī Ungārijai ar atbalstu neklājas spīdoši. Salīdzinoši Igaunijai finansējums aizsardzībai ir diezgan liels. Igaunijas vadības atbalsts ilgstoši vairāku gadu garumā ir iespaidīgs, tādēļ arī gūti ievērojami sasniegumi bruņojuma iegādē, bet, ja runājam par mūsu profesionālajiem karavīriem un zemessargiem, tad esam vienādi sagatavoti. Nabadzība bruņojumā nav iespaidojusi mūsu vēlmi attīstīties intelektuāli. Arī lietuvieši tikai tagad ir paredzējuši diezgan lielu militārā budžeta pieaugumu.

Atgriežoties pie igauņiem – neraugoties uz viņu 2 %, daudzus projektus viņi attīstīs vienlaikus ar Latviju. Finansējums ir nepieciešams visu laiku – to, ko viņi iegādājās pirms desmit gadiem, tagad vajag atjaunot. Jēdziens "valsts drošība" ir daudz plašāks par aizsardzību ar bruņoto spēku palīdzību.

Tomēr, kā beidzamo nepilnu divu gadu laikā uzsvēruši daudzi pazīstami ukraiņi, ja kapitulējat ārējai militārai agresijai, citi aspekti vairs nav būtiski. Kas, jūsuprāt, ir noteicošais valsts aizsardzībai?

Necentīšos būt oriģināls, to teikušas daudzas personas. Pats galvenais ir Latvijas sabiedrības vēlme aizsargāt valsti. Ja nebūs šīs vēlēšanās, nepagūsim nodrošināt valsts aizsardzību pat dažu dienu laikā. Man ir fundamentāla nostāja. Ja mēs šodien sevi nespēsim sagatavot (apmācīt zemessargus), ja nevarēsim nodrošināt zemessargu rindu pilnību, nebūs karavīru bruņotajos spēkos, un tad nebūs nozīmes ne ekipējumam, ne finansējumam.

Kā jāmainās attieksmei pret bruņotajiem spēkiem? Vai par valsts drošību vajadzētu domāt lielākai sabiedrības daļai, nevis tikai armijā dienošajiem un zemessargiem? Kāds ir jūsu novēlējums?

Nedrīkstam šauri profesionāli raudzīties uz valsts aizsardzību. Dažreiz cilvēki saka: šis ir Zemessardzes vai bruņoto spēku pienākums, tas – Valsts policijas uzdevums, bet ne mūsu pārējo pilsoņu, tas atgādina kaut kāda trolejbusa pasažierus, kuri iekāpj šajā transportlīdzeklī, tad, kad tas ir ērti un izkāpj, kad vairs nav vajadzīgs šis transports. Īstiem pilsoņiem neklājas izturēties pret savu valsti kā trolejbusa pasažieriem.

Novēlu latviešu tautai būt stiprai ne tikai garā, bet arī izlēmīgai un katram sevi apzināties kā pilntiesīgu Latvijas pilsoni. Tādu pilsoni, kas atbildīgs par valsti, kurā viņš piedzimis un dzīvo. Tikai tā mēs varēsim uzbūvēt turīgu, ekonomiski augošu un aizsargātu valsti. Vēlu, lai spējam pierādīt, ka mums ir stiprs gars, ka vienmēr varam iesaistīties valsts veidošanā un tās aizsardzībā. Ja to neparādīsim, tad tas būs spēcīgi negatīvs signāls, ka mūsu valsti var viegli iekarot. Un diezin vai mēs atstāsim labu ģenētisko signālu saviem pēcnācējiem, ja norobežosimies savā mietpilsoņu čaulā un neko nedarīsim.