1919. gada 27. oktobrī, kad Bermonta armija bija ieņēmusi visu Pārdaugavu, ģenerālis Radziņš uzņēmās Latvijas armijas štāba priekšnieka amatu. Tā paša gada 11. novembrī bermontieši tika padzīti no Rīgas. Pēteris Radziņš bija dzimis vidzemnieks.
Šobrīd vēsturisko ģimenes īpašumu Valkas novadā apsaimnieko un par ģenerāļa piemiņu rūpējas Radziņu dzimtas mantinieces, Pētera Radziņa brāļa mazmeitas Dzintra Celmiņa un Teiksma Slaidiņa. Tiekos ar māsām, lai runātu par Pēteri Radziņu un viņa pārstāvēto vērtību nozīmi mūsdienās.
– Nesen nosvinēta Lāčplēša diena. Ar kādām sajūtām sagaidījāt 11. novembri?
Dzintra: Lāčplēša dienā pie manis atbrauca dēls un mazbērni, izbaudījām iespēju vienkārši pabūt kopā. Mājās bija iedegta svecīte, skatījos ārā pa logu uz sniegu, nedaudz paraudāju. Negāju uz svētku pasākumiem, jo šobrīd mana iekšējā sajūta ir tāda, ka viss, kur tiek iedarbināts pūļa mehānisms, manī nomāc īsto svētku sajūtu.
Arī mīlestību pret savu zemi es visskaidrāk varu sajust vienatnē. Kad savos laukos sēžu dīķmalā, dzirdu klusumu, skatos, kā riet saule un ūdenī atspoguļojas ozoli, jūtos pa īstam savā vietā. Mūsdienās ir pārāk daudz šovu, ne tikai televīzijā, arī politiku un citas jomas ir pārņēmusi šovu mānija. Taču to morāli, ko esmu ieguvusi caur savu dzimtu, ne Putins, ne Tramps, ne masu domāšana nespēj nomākt. Bez inteliģences un izglītotības tauta nevar būt brīva. Nevar ilgstoši dzīvot šovu un naudas pelnīšanas pasaulē, ir jāliek kaut kas pretī.
– Kā vērtējat šogad izdoto ģenerāļa Radziņa rakstu krājumu?
Teiksma: Labi, ka šāda grāmata ir, jo Radziņa rakstus jau sen vajadzēja apkopot. Šī ir pirmā Pēterim Radziņam veltītā grāmata pa visiem 25 neatkarības gadiem. Taču grāmatā, manuprāt, ir neprecizitātes, kas prasītu padziļinātu arhīva materiālu izpēti. Otra lieta, kas man nepatīk, – autors pa vidu Radziņa rakstiem, būdams absolūts nespeciālists, ir ievietojis savus komentārus. Ja viņš būtu militārais vēsturnieks un nodarbotos ar dziļiem pētījumiem, viņa rakstītajam būtu svars, taču šajā gadījumā labāk vajadzēja tikai apkopot Radziņa rakstus un atturēties no savu personīgo domu paušanas.
Dzintra: Autors Agris Purviņš ir izdarījis milzu darbu, apkopodams Radziņa rakstus, un par to viņam paldies. Man mazliet traucēja valoda, kādā grāmata sarakstīta. Nezinu, vai tā ir Radziņa savdabīgā valoda, jo lielāko daļu dzīves viņš pavadījis Krievijā, vai tā ir autora valodas problēma, taču brīžam teksti ir grūti uztverami.
Latvijā bez Radziņa ir vēl daudz cilvēku, kuri būtu pelnījuši, lai viņus atceramies, – gan rakstnieki, gan mākslinieki, gan citi. Taču nav iespējams atrast autoru, kurš būtu ar mieru uzrakstīt grāmatu par katru šādu personību un darītu šo darbu no sirds. Tā bija laimīga nejaušība, ka Agris Purviņš uzņēmās rakstīt par Radziņu. Domāju, viens no iemesliem, kādēļ viņš sarakstīja šo grāmatu, ir notikumi Ukrainā, kas parādīja, ka neesam vieni un vieni arī nevaram turpināties. Arī Radziņš bija saistīts ar Ukrainu.
– Kā panākt, ka cilvēki lasa grāmatas par vēsturi?
Dzintra: Iztēlojos, ka nākotnē kāds varētu uzrakstīt kriminālromānu vai varoņeposu par Pēteri Radziņu. Patiesību sakot, esmu pārliecināta, ka šāda grāmata būs.
Teiksma: Grāmatas par vēsturi lasa tie, kurus tā interesē. Lielākā daļa tautas nezina, kas ir ģenerālis Radziņš.
Dzintra: Toties tauta zina, kas ir brīvība. Radziņa grāmatas lasītāji šobrīd varbūt vizinās bērnu ratiņos vai mācās pirmajā klasē. Jaunajai paaudzei vēstures notikumi jāpasniedz aizraujošā veidā, nacionāli patriotiskā garā. Skatoties filmu "Rīgas sargi", man iekšā viss kņudēja. Manis pēc filmā varēja būt pilns ar neprecīziem vēstures faktiem, taču galvenais mērķis bija sasniegts, patriotisma stīga tika aizskarta. Tika parādīta izcīnītā brīvība, un tas arī bija galvenais, kas jāparāda.
Kaut gan ģenerālis Pēteris Radziņš tika iecelts Latvijas armijas štāba priekšnieka amatā neilgi pirms izšķirošajām cīņām pret Bermontu, viņa lieliskās orientēšanās spējas un militārās stratēģijas zināšanas deva iespēju Latvijas armijai uzvarēt Brīvības cīņās.
– Kā rūpējaties par ģenerāļa Radziņa piemiņu?
Dzintra: Pirms 20 gadiem mana mamma zemi Valkā, kur kādreiz atradās mūsu dzimtas māja "Jaunvīndedzes", novēlēja manam dēlam. Dēls ar ģimeni dzīvo Jelgavā, bet man gribējās, lai šajā vietā kaut kas taptu. Uzmeklēju akmeņkali Andreju Vārpu, nocirtu mežā kokus un par iegūto naudu 2000. gadā uzstādīju piemiņas akmeni Pēterim Radziņam. Un tad sākās Teiksmas tālākie gājieni.
Teiksma: Dzintra bija noorganizējusi, ka akmens tiks atklāts ar mākslinieku un mūziķu piedalīšanos. Tajā laikā bija dzīvs mans vīrs ķirurgs, Latvijas armijas virsnieks Jānis Slaidiņš. Uzzinājis par plānoto pasākumu, viņš sazinājās ar Aizsardzības ministriju, un rezultātā pasākums notika ar armijas līdzdalību.
Dzintra: Un tad arī Valkas pašvaldība ieinteresējās par Radziņa dzimto vietu. Pēdējos gados Valkas muzejs sadarbībā ar Valkas ģimnāziju divreiz gadā, 11. novembrī un Radziņa dzimšanas dienā maijā, šajā vietā organizē pasākumus, kuros piedalās Valkas ģimnāzijas audzēkņi un skolotāji, vietējie jaunsargi, zemessargi, reizēm piesaistot kolēģus no Valmieras un Cēsu novada. Norisinās sacensības, tādēļ vietējie iedzīvotāji šo vietu iesaukuši par Radziņa trasi. Tie ir ļoti jauki pasākumi, kuros piedalās vairāk nekā 100 cilvēku, darbojas armijas virtuve, un sacensību noslēgumā dalībnieki tiek apbalvoti ar medaļām, kuru izgatavošanu un finansēšanu esmu uzņēmusies es. Esmu pateikusi saviem bērniem, ka viņiem šī tradīcija būs jāturpina.
– Kas ir varonība mūsdienās?
Teiksma: Mērķtiecība, lai kaut ko sasniegtu, neapstāties šķēršļu priekšā – arī tā ir varonība. Radziņš bija ļoti noteikts, runāja maz, bet konkrēti un par lietu. Viņš, protams, bija patriots. Mūsdienu jaunajai paaudzei vajadzētu izkopt savu patriotismu, jo ar to var paveikt lielas lietas. Tāpat Radziņš ļoti mīlēja un cienīja savus vecākus. Uzzinājis, ka māte ir saslimusi, viņš mēroja tālo ceļu no Mandžūrijas uz Latviju, lai būtu kopā ar māti. Nezinu, vai mūsdienās daudzi tā darītu.
Dzintra: Patiesa varonība ir mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir, nevis tādu, kādam viņam vajadzētu būt. Varonība ir audzināt bērnus, ielikt viņos dzimtas vērtību sēklu. Pat ja šī morāles un ētikas sēkla neizdīgs uzreiz, ir svarīgi bērnam turpināt tās atkārtot. Bērna uzdevums ir spuroties pretī, viņam jābūt maksimālistam, tas ir tikai normāli. Ja bērns mācēs veselīgi pretoties vecākiem, viņš arī turpmāk spēs aizstāvēt savus uzskatus par savu dzimtu, savu tautu.
Bērns, kurš nepastāv par savu viedokli un neko negrib, arī turpmāk dzīvē turpinās plūst pa straumi. Arī tautai ir jābūt gribai pēc savas valsts, citādi tā var izslīdēt no rokām. Domājot par savu dzīvi, es neko nenožēloju, izņemot to, ka vajadzēja vairāk bērnu, jo viņi ir tie, kuri nesīs tālāk manas dzimtas vērtības.
– Ģenerālis Radziņš ir teicis: "Tēvijas mīlestība ir vislielākā sakarā ar vispārējo tikumību un reliģiju. Ja tikumība sāk krist tautā un ģimenē, tad tiek nicināta arī Tēvijas mīlestība. Ja cilvēkam nav nekā svēta un dārga, tad, zināms, arī sava Tēvija, sava tauta nebūs tādam cilvēkam svēta un dārga, un viņš neko neupurēs savas tautas labā, kā varbūt tikai skaistas runas un skaļus izteicienus." Kā saglabāt morālās vērtības cauri paaudzēm?
Teiksma: Kas attiecas uz Radziņa piemiņu, tautai ir jāzina, kas viņš ir un kādi ir viņa nopelni. Ceru, ka nākamās paaudzes neaizmirsīs mūsu tautas varoņus. Kāpēc daudzi nezina Radziņu, bet zina Kalpaku? Tāpēc, ka par viņu runā, viņa vārdā ir nosauktas ielas, Rīgas centrā ir piemineklis.
Radziņam ir tikai viena piemiņas plāksne K. Valdemāra ielā un piemiņas akmens Valkā. 11. novembrī cilvēki liek ziedus pie Kalpaka pieminekļa, lai gan viņam nav nekādas saistības ar Bermontiādi. Taču Radziņam, kurš organizēja Brīvības cīņas, valsts godu neizrāda un ziedus nenoliek. Šo netaisnību es nevaru paciest. Otra nejēdzība: filmā par Kalpaku rāda Mātes tēlu Brāļu kapos, kur apglabāts Radziņš, bet stāsta par Kalpaku.
Dzintra: Katrai lietai sava vieta un savs laiks. Drīzumā Ģenerāļa Radziņa biedrība plāno izveidot bareljefu 11. novembra krastmalā, kas atgādinās par Radziņa nopelniem Latvijas labā. Runājot par Latvijas nākotni, šobrīd mūsu sabiedrība vēl atrodas pārejas posmā no sociālisma uz kapitālismu, kas nozīmē sagūstītus prātus. Gara vērtības ir noliktas maliņā, un vērtība ir sakārtot savu dzīvi, nostabilizēties finansiāli. Kad šī stadija būs apgūta, atkal svarīgas kļūs garīgās vērtības. Paies varbūt 50 vai 100 gadi, bet esmu pārliecināta, ka garīgā spēka laiks pienāks.