– Ar kādu apņemšanos pārņēmāt Zemessardzes komandiera amatu, un kādi būs jūsu būtiskākie uzdevumi?
– Apņemšanās man ir daudz un lielas. Tajā pašā laikā nevēlos grozīt jau iezīmētos mērķus – turpināšu iepriekšējā komandiera brigādes ģenerāļa Leonīda Kalniņa iesākto ceļu. Mēs nedrīkstam mētāties, ir jāiet uz priekšu, un mans uzdevums ir nodrošināt, lai jau iesāktās lietas tiktu izpildītas laikā un lai tām pietiktu resursu. Ieguldīšu savas zināšanas un pieredzi, lai nospraustie mērķi – Zemessardzes kaujas spēju uzlabošana un jaunu Latvijas pilsoņu piesaistīšana valsts aizsardzībai – tiktu īstenoti. Maksimāli atbalstīšu zemessargus, kuri pašaizliedzīgi pilda savus pienākumus un tic mūsu pastāvēšanai un nepieciešamībai.
Viena no manām prioritātēm ir Zemessardzes kaujas gatavības paaugstināšana, kā arī zemessargu individuālā ekipējuma simtprocentīga nodrošināšana. Ir svarīgi, lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk, jo tas papildus motivēs zemessargus. Ja viņi būs motivēti, ātrāk sasniegsim pirmo mērķi.
Otrs, kam pievērsīšu prioritāru uzmanību, ir tehniskā nodrošinājuma uzlabošana. Jau šobrīd Zemessardze ir saņēmusi modernu tehniku, bet mums vēl nepieciešama mazāka izmēra tehnika, kas būtu izmantojama gan taktisku, gan operacionālu uzdevumu veikšanai. Strādāsim, lai tuvākajā laikā mēs atrastu pareizāko risinājumu un bataljonos sagādātu atbilstošu tehniku, tieši tādu, kāda katram nepieciešama – vai tās ir apvidus automašīnas, kvadricikli vai bruņutehnika.
Trešā prioritāte ir infrastruktūras sakārtošana. Ja zemessargiem tiks nodrošināta atbilstoša infrastruktūra – pieejami poligoni, modernas šautuves –, viņi varēs kvalitatīvāk mācīties.
Ainārs Ozoliņš: Kāpēc Zemessardze ir nozīmīga un tai ir liels spēks? Jo tā ir mūsu tauta. Tie ir Latvijas pilsoņi, kas dien Zemessardzē, un, ja skatāmies arī uz citu valstu pieredzi, redzam, ka lielākais spēks ir nevis valsts vadītājam, bet gan tautai.
– Tikko nosvinēta būtiska jubileja – 25 gadi, kopš pastāv Zemessardze. Vai tas ir bijis pietiekami ilgs laiks, lai saprastu Zemessardzes lomu valsts aizsardzības sistēmā, un kāda ir tās nākotne?
– Varu teikt, ka esam uz pareizā ceļa un ejam pareizajā virzienā. Uzskatu, ka šobrīd Zemessardze ir "uz viļņa" un mēs atrodamies visskaistākajā periodā – attīstības posmā. Mēs esam guvuši lielu pieredzi gan tepat uz vietas, gan starptautiskajās operācijās. Mēs esam ES kaujas grupās. Tas vien jau liecina par mūsu spējām. Tā ir lieliska pieredze, lai saprastu, kur mēs esam un ka varam izpildīt iezīmētos uzdevumus.
Mums ir piešķirti ievērojami naudas līdzekļi un ir uzdots konkrēts uzdevums līdz 2018. gadam sagatavot 18 paaugstinātas gatavības vienības. Šobrīd vairāk skatāmies uz teritoriālo aizsardzību un paaugstinātu gatavību. Nav noslēpums, ka Krimas aneksija nospēlēja lielu lomu mūsu prioritāšu secībā. Mums jābūt spējīgiem aizstāvēt savu zemi jau rīt.
Vienu varu teikt droši: Zemessardzei valsts aizsardzības jomā vienmēr ir bijusi svarīga loma. Kāpēc Zemessardze ir nozīmīga un tai ir liels spēks? Jo tā ir mūsu tauta. Tie ir Latvijas pilsoņi, kas dien Zemessardzē, un, ja skatāmies arī uz citu valstu pieredzi, redzam, ka lielākais spēks ir nevis valsts vadītājam, bet gan tautai. Zemessardze pastāvēs tik ilgi, kamēr tauta ticēs savai valstij un tautas spēkam.
– Pēdējo divu gadu laikā Zemessardzes rindas ir būtiski papildinājušās. Daudzi par iemeslu min notikumus Ukrainā. Vai Zemessardze ir gatava uzņemt vēl?
– Vispirms vēlos pateikties visiem tiem deviņiem tūkstošiem, kuri jau dien Zemessardzē, arī veterāniem, kuri turpina veikt patriotisko audzināšanu.
Jā, mēs esam gatavi uzņem vēl jaunus zemessargus, jo Zemessardzes skaits ir mainīgs – daudzi iestājas, bet daudzi arī aiziet. Turklāt ne jau pamet šo jomu, bet, piemēram, iestājas profesionālajā dienestā vai Valsts policijā, vai Robežsardzē. Puiši gūst pieredzi un saprot savu vietu dzīvē. Statistika rāda, ka Zemessardze kļūst arvien jaunāka. Šobrīd vidējais vecums mums ir 30–35 gadi. Tie ir cilvēki, kuri ir nobrieduši, zina, ko grib un var.
– Zemessardzē stājas brīvprātīgi, tie ir cilvēki, kuri uzņēmušies papildu saistības un ir gatavi ziedot pašu dārgāko – savu dzīvību par Latviju. Vai spējat viņiem nodrošināt visu nepieciešamo, lai viņi varētu pildīt savas saistības?
– Viens no maniem prioritārajiem uzdevumiem ir panākt, lai tuvāko pāris gadu laikā visiem zemessargiem būtu nodrošināts pamatekipējums tādā pašā līmenī kā profesionālā dienesta karavīriem. Piemēram, lai katram ir sava ķivere, otrs zābaku pāris. Ja mēs vēlamies, lai zemessargi pilda savus pienākumus, mums viņiem jānodrošina viss, kas pienākas, turklāt visaugstākajā līmenī. Tas būtu tikai godīgi.
Jāņem vērā, ka nodrošinājuma un apgādes lietas ir smagnējas un laikietilpīgas. Negribu nevienu vainot, jo vajag pacietību, degsmi, un viss sakārtosies.
Piemēram, nupat Saeima pagarināja atsevišķu kategoriju zemessargu apmācībai atvēlēto laiku no 30 līdz 90 apmaksātajām dienām gadā.
– Šogad bija situācija ar ķīniešu lāpstiņām, kuras atbilstoši iepirkumam piegādāja vietējais uzņēmējs. Ko no šī gadījuma esat mācījušies?
– Uzskatu, ka šobrīd jau ļoti daudz kas ir izdarīts, lai turpmāk mūsu ekipējumā nenonāktu neviena lieta, kas iepriekš nebūtu testēta un atzīta par derīgu. Zinu, ka Aizsardzības ministrijas struktūra strādā pie detalizētāka iepirkumu procesa, lai turpmāk nepieļautu tādas kļūdas un tāds lāpstiņu gadījums nekad neatkārtotos.
– Zemessardzes novadi no 1. oktobra pārstrukturēti par brigādēm. Ko tas dos? Kā zemessargs izjūt reformas?
– Domāju, ka zemessargi neērtības nejūt. Nemainās ne bataljonu, ne rotu skaits. Strukturālās izmaiņas bija nepieciešamas, lai Zemessardzi maksimāli integrētu Nacionālo bruņoto spēku sastāvā un tā varētu iesaistīties valsts aizsardzības operatīvā plāna uzdevumu izpildē atbilstoši NATO strukturālajam dalījumam.
Neraugoties uz to, ka pilsoņi Zemessardzē iesaistās lielākoties atbilstoši savai dzīvesvietai, Zemessardzes novadu vienību uzdevumi nereti sniedzas ārpus konkrētā reģiona robežām, tādējādi Zemessardzes "novada" nosaukums vairs neatbilst Zemessardzes vienību sasniegtajai operacionālajai kvalitātei.
Sadalījums brigādēs ir saprotams mūsu partneriem, un mēs spēsim aizstāt regulāro spēku vienības. Tas, piemēram, nozīmē, ka nepieciešamības gadījumā savu prettanku vadu varam nodot Sauszemes spēku brigādei.
– Pirms jubilejas aptaujāju Zemessardzes veterānus, kuri ar nostalģiju atcerējās laikus, kad zemessargiem bija būtiska loma vietējo pagastu kārtības nodrošināšanā, kad viņi varēja veikt policejiskās funkcijas un mājās glabāt ieročus.
– 90. gadi bija juku laiks, kad zemessargi bija nepieciešami kārtības uzturēšanai un cīņai ar noziedzību. Tagad situācija ir mainījusies – katram dienestam ir savi uzdevumi un specifika, bet sadarbība nav zudusi. Mēs joprojām sadarbojamies ar policiju, Robežsardzi, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Bez Zemessardzes atbalsta nav iedomājama dabas katastrofu seku likvidēšana, pasākumu apsardze, atbalsts policijai pazudušo cilvēku meklēšanā u.tml.
Šobrīd atgriežamies pie tā, ka zemessargi mājās varēs glabāt ieročus. Jau ir nopirkti seifi un sākta ieroču izdale, lai ārkārtas situāciju gadījumos paaugstinātas gatavības rotas zemessargi nekavējoties varētu reaģēt.
– Karš netālu no mūsu robežām rosina cilvēkus domāt, ko darīsim, ja Latvijā, nedod Dievs, paradītos "zaļie cilvēciņi". Vai zemessargi ir gatavi šādām situācijām?
– Diemžēl mūsdienās redzam, ka nemieri un karš tieši un netieši mūs ietekmē. Tas nozīmē, ka mums vienmēr ir jābūt gatavībā. Un es kā Zemessardzes komandieris esmu pārliecināts par saviem vīriem un sievām un uzskatu, ka zemessargi tiek pienācīgi apmācīti un sagatavotības līmenis ir tik augsts, ka zemessargi ir gatavi stāties pretī jebkuriem izaicinājumiem, kas apdraud valsts drošību un neatkarību. To apliecina arī veiksmīgās krīzes gadījumu mācības kopā ar Valsts policiju, Robežsardzi un citām institūcijām.
– Šodien ir 11. novembris – Lāčplēša diena. Tā ir kopīgiem spēkiem – karavīru, brīvprātīgo, sieviešu, jauniešu, politiķu, ierēdņu – gūtas uzvaras piemiņas diena. 1919. gada 11. novembrī tika gūta uzvara ne tikai pār pretinieku – Bermonta Rietumu brīvprātīgo armiju Rīgā, bet arī pār neticību saviem spēkiem, savas valsts nākotnei un neatkarībai. Vai mūsdienās mums būtu jāšaubās par kopīgo spēku iespējamību?
– Noteikti nē! Ja mēs ejam ar pārliecību, ka neko nevaram, tad arī neko nevaram. Kurš cits ticēs mūsu pastāvēšanai, ja ne mēs paši? Mēs esam stipri, kad esam vienoti mūsu galvenajam mērķim. Mums jāizdara viss, lai mūsu nākamās paaudzes būtu tikpat stipras garā un pārliecībā.
Ir fantastiska sajūta tautai nozīmīgos brīžos redzēt cilvēku masas, kas nāk skatīties armijas parādes, piedalās lāpu gājienos. Ir sajūta, ka tādos brīžos tauta burtiski viļņojas un elpo kopā...
11. un 18. novembris, Dziesmu svētki, skrējiens apkārt Latvijai – tādos un līdzīgos pasākumos izjūtam milzīgu kopības sajūtu.
Tie, kuri piedzīvojuši padomju laikus, zina, ko tas nozīmē, un negrib atgriezties tajā bedrē. Tāpēc ticu, ka spēsim būt vienoti, ja tas būs nepieciešams.
– Kāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk skatīties militārās parādes?
– Domāju, viņi nāk pārliecināties par savas valsts simboliem un identitāti. Katrai valstij ir simboli – karogs, himna, karavīri. Parādē tie visi ir, un tas dod identitātes pārliecību.
– Novembrī, Patriotu mēnesī, skolēni burtiski stāv rindā, lai apciemotu armijas vienības...
– Šāda interese nav tikai uz valsts svētkiem. Mēs visu gadu dodamies uz skolām, piedalāmies pasākumos ar prezentācijām, ekipējumu, tehniku, rīkojam Atvērto durvju dienas, kas parasti ir ļoti apmeklētas. Bērni nezaudē interesi, ar katru gadu viņi nāk arvien vairāk un vairāk.
Ir svarīgi iepazīstināt jauno paaudzi ar to, ko dara karavīrs un zemessargs. Nav svarīgi, kad to dara – janvārī, maijā vai novembrī. Tā ir daļa no patriotiskās audzināšanas. Tā ir iespēja uzzināt mūsu valsts vēsturi, varoņus. Tā varam jauniešiem radīt vēlmi līdzināties karavīriem. Pēc novembra pasākumiem ir jūtams samērā liels pieplūdums dienestam Bruņotajos spēkos, Zemessardzē un Jaunsardzē.
Protams, ne visi ir dzimuši, lai būtu karavīri, un tas arī nav vajadzīgs, bet mēs esam tas, ko paši sējam savā kultūrā un ikdienā. Jaunatne nav piedzīvojusi to, ko mūsu tēvi un vectēvi, un paldies Dievam. Bet viņiem ir jāzina, kā bija tad, kad mūsu senči cīnījās par tādu Latviju, kāda tā ir šodien. Mums jābūt pateicīgiem un ar pietāti jāattiecas pret šiem nozīmīgajiem un drosmīgajiem varoņiem.
– Šodien kopā ar vietējiem iedzīvotājiem, skolu jaunatni, bērniem un viņu vecākiem kopīgos lāpu gājienos dosies arī zemessargi. Ko jūs viņiem novēlat 11. novembrī?
– Būsim pateicīgi mūsu tautas varoņiem, lepni par saviem sasniegumiem un tikpat cēli nesīsim Zemessardzes vārdu. Neapstāsimies pie izaicinājumiem un grūtībām, mācīsimies no kļūdām un pieņemsim jaunus izaicinājumus, lai attīstība neapstātos nekad. Šobrīd esam "uz viļņa", un to vajag izmantot.
Īsumā:
