Šo informāciju ziņu aģentūrai BNS apstiprinājis toreiz Viļņā kritušā Lietuvas brīvības aizstāvja dēls Roberts Povilaitis, kas pats 13.janvāra lietā atzīts par cietušo.
Povilaitis, kas pirmdien piedalās tiesas sēdē, iepriekš centies panākt, lai tiesa izvērtē Gorbačova atbildību par padomju agresijas sekām un uzaicina viņu uz nopratināšanu kā īpašo liecinieku.
Lietuvas Ģenerālprokuratūra atteikusies sākt atsevišķu pirmstiesas izmeklēšanu, norādot, ka tiesas rīcībā esošie dati neļauj secināt, ka Gorbačovs zinājis par nolūkiem veikt militāras darbības, bet neko nav darījis, lai tās novērstu.
Povilaitis savukārt uzskata, ka PSRS prezidents gan varēja zināt, taču apzināti ignorēja informāciju, ka viņa padotie plāno veikt un veic kara noziegumus, un nedarīja neko, lai to novērstu.
Prokurori arī norādījuši, ka jau kopš 1992. gada mēģināts panākt, lai Gorbačovs sniedz paskaidrojumus par 1991.gada janvāra notikumiem, taču tas nav izdevies, nav arī iespējams noteikt viņam īpašā liecinieka statusu, jo viņš atsakās sadarboties ar Lietuvas Ģenerālprokuratūru un nav cita ceļa, kā panākt, lai ārvalsts pilsonis ierodas Lietuvā un sniedz liecības.
Šogad apritēja 25 gadi kopš 1991. gada 13. janvāra, kad padomju armijas, Valsts drošības komitejas (VDK) un Komunistiskās partijas neveiksmīgajā mēģinājumā gāzt Lietuvas valdību, kas bija pasludinājusi valsts neatkarību, gāja bojā 14 mierīgie iedzīvotāji un vairāk nekā 1000 tika ievainoti, padomju varas pārstāvjiem mēģinot ieņemt Viļņas televīzijas torni un Lietuvas radio un televīzijas ēku, kā arī Preses namu. Janvārī Viļņas apgabaltiesa sāka izskatīt apjomīgu lietu par šai naktī izdarītajiem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Tajā ir gandrīz 70 apsūdzēto, no kuriem lielākā daļa tiek tiesāta aizmuguriski, jo atrodas Krievijā vai Baltkrievijā.
1999. gada augustā Viļņas apgabaltiesa jau notiesāja sešas padomju laika amatpersonas par viņu lomu 13.janvāra notikumos, piespriežot bijušajam Padomju Savienības Komunistiskās partijas Lietuvas filiāles līderim Mīkolam Burokevičam 12 gadu cietumsodu, bet viņa līdzgaitnieku Jozu Jermalaviču notiesājot ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem.
Tolaik Lietuvas likumi neļāva apsūdzētos tiesāt neklātienē. Otrreiz izmeklēšana tika sākta jau tajā pašā 1999. gadā, bet, kā vēlāk noskaidrojās parlamentārās izmeklēšanas gaitā, gadiem ilgi tā nevirzījās uz priekšu un septiņus gadus to izmeklēja viens vienīgs prokurors.
Situācija mainījās tikai 2010. gadā, kad Lietuvas Seims pieņēma Kriminālkodeksa grozījumus, kas noteica, ka noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem nav noilguma un maksimālais sods par tiem var būt mūža ieslodzījums, turklāt apsūdzētos var saukt pie atbildības arī neklātienē, ja citas valstis izmanto iespējas viņus neizdot. 2010. gada nogalē Lietuvas Ģenerālprokuratūra izveidoja jaunu izmeklēšanas grupu, lai paātrinātu 13. janvāra lietas tiesisko izvērtēšanu.