Brīžam tas var izklausīties pēc sazvērestības teorijas, taču nesen daudzi pasaules ietekmīgākie plašsaziņas līdzekļi ("The Times", "The New York Times" un citi), atsaucoties uz publikāciju medicīnas žurnālā "JAMA Internal Medicine", ziņoja par skandaloziem atklājumiem. Proti, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados cukura ražošanas industrija apmaksājusi pētījumus, kas noliedza cukura ietekmi uz paaugstinātu sirds un asinsvadu slimību risku, uzsverot tauku un holesterīna negatīvo ietekmi.
Izpētītie dokumenti liecina, ka Cukura Pētniecības fonds (CPF), kurā apvienojušies cukura ražotāji, vēlējās noslēpt cukura negatīvo ietekmi uz sirds un asinsvadu sistēmu. CPF sponsorēja Hārvardas zinātniekus, kuri darīja to, ko fonds vēlējās. Pētījuma rezultāti tika publicēti Jaunanglijas Medicīnas žurnālā 1967. gadā, un tajā, protams, nebija minēts, ka pētījumu finansē cukura industrija. Secinājumu daļā tika uzsvērts, ka labākais veids, kā mazināt sirds un asinsvadu slimību risku, ir samazināt tauku lietošanu uzturā. Tātad galvenā vaina tika uzvelta taukiem un holesterīnam.
Viens no atklājuma autoriem Stantons Glancs avīzei "The New York Times" sacījis, ka "cukura industrija rīkojās ļoti gudri. Kopš brīža, kad vēlamie pētījumi tika publicēti respektablā zinātniskā žurnālā, tie kalpoja par svarīgu pamatu tālākām zinātniskām diskusijām." Pētnieku, kas atklāja šo gadījumu, mērķis nav pierādīt cukura kaitīgumu, bet gan parādīt, kā cukura ražotāji ietekmējuši zinātniskos pētījumus. Lielākā daļa cilvēku, kuri savulaik piedalījās šajās mahinācijās, jau ir miruši. Nav pierādījumu, ka CPF tieši rediģējis zinātnieku uzrakstīto, taču ir redzams, ka cukura lobijs ietekmējis pētījuma secinājumus.
Cukura asociācija – organizācija, kas attīstījās no CPF, – savā paziņojumā norādījusi, ka ir sarežģīti komentēt notikumus, kas norisinājušies tik sen. Asociācijas paziņojumā teikts: "Mēs atzīstam, ka Cukura Pētījumu fonda aktivitātēm un finansēm vajadzēja būt caurskatāmākām, taču laikā, kad šie notikumi risinājās, caurskatāmība nebija norma atšķirībā no mūsdienām."
Žurnālā "JAMA Internal Medicine" komentāru par šo tēmu publicējusi arī Ņujorkas Universitātes uzturzinātnes profesore Mariona Nestle, kura uzsver, ka nesenie atklājumi aktualizē jautājumu par notiekošo šodien.
Viņa raksta: "Vai tā ir taisnība, ka pārtikas ražošanas uzņēmumi tīšuprāt cenšas savā labā manipulēt ar pētījumu rezultātiem? Jā, tā tas ir, un šī prakse joprojām turpinās. 2015. gadā "The New York Times" rīcībā nonāca elektroniskā sarakste, kas atklāja uzņēmuma "Coca-Cola" tuvās attiecības ar tās sponsorētiem zinātniekiem, kuru pētījumu mērķis bija noskaidrot, kā mazināt saldināto dzērienu ietekmi uz lieko svaru.
Vēl nesenāks gadījums: ziņu aģentūra "Associated Press" ieguva elektroniskās vēstules, kuru saturs atklāja to, kā saldumu tirgotāju asociācija finansē un ietekmē pētījumus, kuru mērķis bija pierādīt, ka bērni, kuri ēd saldumus, ir ar veselīgāku ķermeņa svaru nekā tie, kuri saldumus neēd."
Pētījuma autori, kuri atklāja CPF mahinācijas, iesaka divus risinājumus, kas nākotnē kam tādam neļautu atkārtoties: pirmkārt, institūcijām, kuras pieņem likumus attiecībā uz pārtiku, vajadzētu mazāk ņemt vērā pētījumus, ko finansējuši pārtikas ražotāji; otrkārt, viņi aicina veikt jaunus neatkarīgus pētījumus par saistību starp cukura lietošanu un sirds-asinsvadu slimībām.