"Rīgas un Apriņķa Avīze" nometnē viesojās brīdī, kad apmācāmie jau bija noklausījušies kursa teorētisko daļu un trešo diennakti dzīvoja mežā. Vēlējāmies uzzināt jauniešu motivāciju pievienoties Zemessardzei un lūdzām raksturot izaicinājumus, ar kuriem nācās saskarties lauka mācībās.
Andris Banis no Ķekavas zvērestu Zemessardzes Studentu bataljonā devis tikai pirms mēneša – 9. jūlijā. Jautāts par sava lēmuma motivāciju, deviņpadsmit gadus vecais jaunietis atbild īsi un tieši: patriotisms! Tomēr, jautāts pastāstīt ko vairāk, viņš atklāj, ka, tiklīdz sākušies nemieri Ukrainā, uzreiz nolēmis, ka stāsies Zemessardzē.
Lai gan Andra ģimenē neviens nav saistīts ar armiju vai Zemessardzi, viņu jau no mazotnes interesējušas armijas lietas. Tagad Andris ir pārliecināts, ka spēs izdzīvot mežā un aizsargāt ne tikai sevi, bet arī savu ģimeni, savu zemi un valsti. Tā kā Andris mācās Rīgas Tūrisma un radošo industriju tehnikumā, viņam šobrīd ir brīvlaiks, ko izmanto lietderīgi.
Te man patīk, ka varu pārbaudīt savas spējas. Tā kā pēc dabas esmu slinks, man ir gandarījums, ka varu izdarīt visu, ja vien gribu. Šajās mācībās esmu ieguvis pārliecību par savām spējām un izturību," teic Andris un piebilst, ka vislielākais izaicinājums ir fiziskā slodze. Pēc tehnikuma beigšanas viņš plāno iestāties Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, par ko ir gandarīta arī viņa mamma, jo dēls iegūs gan specialitāti, gan augstāko izglītību.
Kristaps Sergejevs no Cēsīm zemessarga zvērestu deva 2015. gada 11. novembrī. Šobrīd puisim ir 20 gadu, un, lai tiktu uz nometni, viņš darbā paņēmis atvaļinājumu. Kristaps atzīst, ka šīs nedēļas mežā ir ļoti labs atvaļinājuma pavadīšanas veids – te varot iegūt civilajai dzīvei pilnīgi neraksturīgas emocijas, turklāt viņš esot iemācījies daudz jauna un pieslīpējis jau iepriekš apgūtās iemaņas. Arī Kristaps atzīst, ka vislielākais izaicinājums ir fiziskā slodze, it sevišķi skriešana.
Zemessardzē Kristaps iestājies, jo visu mūžu viņu interesējušas militārās lietas. "Mani kopš bērnības fascinējuši armijnieki, un, iespējams, izvēlēšos dienēt profesionālajā dienestā," teic jaunietis.
Limbažniece Gunta Ozola zemessarga zvērestu 27. kājnieku bataljonā deva 2015. gada 11. novembrī – divas nedēļas pēc 18 gadu sasniegšanas. Zemessardzē viņa iestājusies, jo interesē militārās lietas, arī medicīna un lauka kaujas iemaņas. Viņa ir pārliecināta, ka apgūtais varētu noderēt ikdienā. Arī Guntai vislielākās grūtības sagādā fiziskā slodze un skriešana. Jautāta par smago mugursomu, viņa teic, ka nav interesējusies par tās svaru, jo tajā tik un tā ir jābūt visam nepieciešamajam ekipējumam.
Astoņpadsmit gadus vecā Lauma Tauriņa no Iecavas Zemessardzē iestājās pirms pusgada. Viņas ceļš uz dienestu sācies jau pirms vairākiem gadiem, kad meklējusi savu hobiju. Izmēģinājusi dažādus sporta veidus, bet neviens nav aizrāvis. Tad 14 gadu vecumā iestājusies Jaunsardzē.
"Tur man notika "klikšķis", un es sapratu, ka militārā joma ir tā, kas mani ļoti interesē un patīk. Vēl mani iedvesmoja brālēns, kurš ir karavīrs un bieži stāsta, ko dara mācībās," teic Lauma un piebilst, ka nekādā ziņā nenožēlo savu izvēli. "Man patīk, ka varu pilnvērtīgi pavadīt brīvo laiku un iemācīties dzīvē noderīgas iemaņas – gan pirmās palīdzības sniegšanu, gan zināšanas, kā izkļūt no meža, ja esi apmaldījies. Domāju, ka spēšu izdzīvot mežā un aizsargāt sevi."
Arī Lauma, lai tiktu uz nometni, izmanto atvaļinājumu un nu priecājas, ka var lietderīgi pavadīt brīvo laiku. Tāpat kā pārējiem, vislielākais izaicinājums esot tas, ka viņa nav fiziski sagatavota tādai slodzei, kāda ir lauka mācībās. Tomēr viņa zina: ir jāatrod spēks sev ieskaidrot, ka var izdarīt divreiz vairāk, nekā tajā brīdī šķiet, "jo viss ir galvā".