Nu jau gadu bataljonu vada komandieris pulkvežleitnants Intars Kušners. Viņu kopā ar bataljona veterānu vienības vadītāju Uldi Rumbu aicinājām uz sarunu gan par bataljona lomu, gan aktivitātēm valstī.
– Bataljona bāze jau 23 gadus atrodas Stopiņu novadā, bet ne katrs zina jūsu uzdevumus un vietu kopējā Nacionālo bruņoto spēku sistēmā. Kas šo gadu laikā ir mainījies?
I. Kušners: – Bataljona galvenie mērķi un uzdevumi mainās līdz ar Zemessardzes lomas maiņu valstī. Piemēram, šobrīd tās darbības sfērā vairs nav policejiskās funkcijas, tādējādi krasi mazinot Zemessardzes nozīmi sabiedriskās kārtības uzturēšanā un cīņā ar noziedzību. Līdz ar Latvijas iestāšanos NATO mainījušās arī mūsu prioritātes un uzdevumi.
Deviņdesmitajos gados Zemessardze vairāk pildīja iekšējās kārtības un drošības nodrošināšanas funkciju, šobrīd tā vairāk nepieciešama valsts aizsardzības funkcijai. Bataljona uzdevums ir uzturēt pastāvīgu kaujas gatavību un paaugstināt apakšvienību kaujasspēju. Svarīgs uzdevums ir valsts stratēģiski nozīmīgo objektu aizsardzība pret diversijām un terora aktiem.
Mēs nodrošinām 3. Zemessardzes novada štāba un tam pakļauto bataljonu atbalstu apgādes jautājumos, nodrošinot transportēšanu, kolonnu apsardzi un pavadīšanu, medicīnisko palīdzību un apgādi ar materiāltehniskajiem līdzekļiem. Miera laikā bataljons iesaistās cīņā pret dabas stihiju postošo darbību un piedalās pazudušu cilvēku meklēšanā, kā tas nupat bija Saulkrastos, kad meklējām puisīti.
Svarīgs ir arī skaidrojošais darbs, sabiedrībai izklāstot Zemessardzes nozīmi un iespējas tai pievienoties, tāpēc daudz laika veltām arī jaunatnes patriotiskajai audzināšanai, jo Zemessardzes spēku vairo brīvprātības princips. Dodamies uz skolām, piedalāmies novadu svētkos, izrādām tehniku, ekipējumu, cenšamies ieinteresēt gan jaunatni, gan citu paaudžu cilvēkus. Uzsveram, ka dienests Zemessardzē ļauj izmantot savas profesionālās spējas un apgūt lietas, kas citur nebūtu iespējams. Šeit var piepildīt divus sapņus vienlaicīgi.
– Vai interese par Zemessardzi ir pieaugusi? Kādi cilvēki un kāpēc šobrīd tajā piesakās? Vai varam salīdzināt 90. gadus ar mūsdienām?
U. Rumba: – Intereses dēļ varam, bet citādi mēs toreiz, deviņdesmitajos, nebijām tie mīlētākie, jo ar savām aktivitātēm daudziem traucējām. Toreiz katrs gribēja gūt kādu labumu no padomju armijas vai citu iestāžu atstātajiem objektiem – zaga flīzītes un visu, kas nebija piesiets. Kad neļāvām to darīt, zināmā mērā nebijām cienīti.
Brīžiem likās, ka tikām mākslīgi dunkāti no visām pusēm, jo Zemessardze visos laikos ir bijis liels spēks. Nepatikām tiem, kuri toreiz uzskatīja, ka, ja beidzot esam brīvā Latvijā, var darīt, ko grib, un ņemt, ko grib. Tad nu staigāja apkārt un radiem, draugiem stāstīja, ka esam draņķi. Tagad gan tauta zemessargus ciena, it sevišķi tie, kuriem bērni ir Zemessardzē vai armijā, lepojas ar viņiem. Mēs esam atguvuši savu prestižu.
I. Kušners: – Šobrīd notiek arī stafetes maiņa, jo tiem vīriem un sievām, kas Zemessardzē iestājās deviņdesmitajos gados, šobrīd ir pieauguši bērni, kuri visu savu dzīvi ir redzējuši vecāku aktivitātes, tāpēc seko ģimenes tradīcijai. Ir meitas un dēli, kas nāca līdzi tēviem kā jaunsargi.
Zīmīgi, ka liela daļa ir trīsdesmitgadnieki, kuri izveidojuši ģimeni, karjeru un ieguvuši stabilitāti dzīvē un nu ir apzinājušies, ka viņiem ir ne tikai tiesības kaut ko saņemt, bet ir arī gatavi dot valstij. Pārsvarā savu lēmumu viņi motivē kā ieguldījumu valsts drošībā. Viņiem ir ilgtermiņa redzējums saviem mērķiem, savām iespējām, un tas nav kaut kāds modes kliedziens.
– Ja vietējais pierīdzinieks iestājas Zemessardzē, ko viņš iemācīsies un ar kādu slodzi jārēķinās?
I. Kušners: – Katra nedēļas nogale ir veltīta kādas konkrētas tēmas un iemaņu apgūšanai. Tās pamatā ir taktiskās lietas – aizsardzības un uzbrukuma operāciju vingrināšana, lienot, skrienot, pārvietojoties ar smagu ekipējumu, ir daudz fiziskas slodzes, aizsardzības pozīciju ierīkošana. Gulēšana ir nosacīta. Ja paveicas, nakts ir sausa. Bet var gadīties tā, kā bija pavasara mācībās, kad pie mums viesojās Trīs pavāru restorāns, – lietus bez apstājas burtiski gāza kā ar spaiņiem.
– Vai visi iztur?
I. Kušners: – Tie, kas ir ilgāku laiku, nepadodas. Viņi atzīst, ka ir pārguruši, bet nākamajā nedēļas nogalē atkal ir klāt un saka: bija grūti, bet labi! Jo vairāk grūtību pārvarēts, jo lielāks gandarījums. Nenoliedzami lauka mācības prasa lielu fizisko un psiholoģisko izturību, jo tās reizēm ir divas diennaktis mežā, ar smagu ekipējumu, lietū, sniegā, negulētu nakti. Tad svētdienas vakarā ir nogurums, bet arī gandarījums.
Tie, kuri izvēlas nākt uz Zemessardzi, parasti nepadodas, jo viņi apzinās, kāpēc nākuši, un pieņem to kā cīņu ar sevi. Slodze Zemessardzes mācībās atšķiras no tās, pie kādas esam raduši sportojot vai darbojoties trenažieru zālē. Pat labi sportisti ātri vien nolūzt, jo te apstākļi ir atšķirīgi no viņiem ierastajiem – kājās ir zābaki, nevis sporta botas, mugurā formas tērps, nevis viegls sporta apģērbs, slodzes ilgums prasa mentālu izturību. Soma, kurā ir viss nepieciešamais izdzīvošanai, sver vairāk nekā desmit kilogramu, bruņuveste, galvā ķivere...
Reizēm sportisti ir pārsteigti, ka nevar izturēt divu diennakšu slodzi. Tā ir sevis pārvarēšana. Tiklīdz tu divas reizes sevi pārvari, tā saproti, uz ko esi spējīgs.
– Kur vēl varam redzēt bataljona zemessargus?
I. Kušners: – Mums ir ļoti intensīva sadarbība ar Stopiņu, Salaspils un Siguldas pašvaldību. Pēdējā laikā arī citas pašvaldības cenšas atjaunot sadarbību ar mums ne tikai kārtības nodrošināšanas dēļ, bet, lai kopīgi veiktu civilās krīzes mācības, jautā mums padomu, kā tās organizēt.
Mēs caur pašvaldību interneta vietnēm un sociālajiem tīkliem informējam par savām aktivitātēm un iespējām mums pievienoties. Bataljona karavīri, zemessargi un veterāni katru gadu piedalās Mores kauju piemiņas dienā, Barikāžu atceres pasākumos Ulbrokā un citur, Lāčplēša dienas pasākumos, kā arī kritušo karavīru un cīņu piemiņas vietu talkās un citur.
– Kā sabiedrība var atbalstīt Zemessardzi?
I. Kušners: – Divos veidos: vai nu pievienojoties, vai atbalstot Zemessardzes aktivitātes. Pievienojoties ikviens Latvijas pilsonis pauž gatavību aizstāvēt Latvijas valsti. Atbalstot Zemessardzes aktivitātes, arī tiek pausta ieinteresētība valsts stabilitātē un drošībā. Atbalsts var būt dažāds – sākot no ticības mūsu spēkiem, iesaistoties kopējos pasākumos, kā to dara daudzas sabiedriskās organizācijas un privātās kompānijas, kā arī ziedojot līdzekļus, kuri tiks izlietoti paātrinātai ekipējuma uzlabošanai.
Vizītkartes
Zemessardzes 19. Nodrošinājuma bataljons
Zemessardzes 19. Nodrošinājuma bataljons dibināts 1991. gada 2. oktobrī kā Rīgas apriņķa Zemessardzes pulka 19. bataljons. Pirmā zemessargu zvēresta diena bija 11. novembrī, kad tika uzņemti 23 zemessargi, bet 1992. gadā pulka personālsastāvs pieauga līdz turpat tūkstotim zemessargu. 19. bataljona zemessargi savu iecerēto bāzes vietu Stopiņu pagastā sāka apsargāt 1992. gada 31. decembrī, kad tur vēl atradās Krievijas Bruņoto spēku kara daļa. 1993. gada februārī šī teritorija tika pilnībā nodota bataljona rīcībā. Līdz 2010. gada 1. martam bataljons pastāvēja kā kājnieku bataljons, bet 2010. gadā tas kļuva par Zemessardzes 3. Zemessardzes novada 19. Nodrošinājuma bataljonu.
Bataljona atbildības rajonā ir Salaspils, Stopiņu, Ropažu, Garkalnes, Inčukalna, Carnikavas, Saulkrastu, Siguldas, Mālpils, Ādažu, Sējas un Krimuldas novads. Daļa zemessargu ir arī no Rīgas.
Dienesta pienākumus bataljonā pilda vairāk nekā 400 zemessargu, zemessargi–veterāni, kā arī profesionālā dienesta karavīri, kuri organizē zemessargu apmācības un dienesta uzdevumu izpildi.
Kaujas vai mācību apstākļos nav gājis bojā neviens bataljona zemessargs, tomēr 1994. gadā apšaudes laikā apsardzes objektā benzīntankā Saulkrastos, pildot sarga pienākumus, gāja bojā zemessargs Jānis Ceilerts.
