Kāpēc bija jābrauc uz Tīnūžiem?
Maijā zemnieku saimniecības "Dižbajāri" profilā sociālajā tīmekļa vietnē "Facebook.com" parādījās ziņa, ka Ikšķiles novada dome ir vērsusies pret savu novadnieci – zemnieci Ingūnu Bedikeri, liedzot viņai iespēju nodarboties ar ielu tirdzniecību Ikšķiles novadā un tirgot savas Latvijā audzētās zemenes. Varētu domāt, ka durvis uz tirgu ir slēgtas arī citiem, taču domes atļauju pārņemt tirdzniecību esot saņēmuši Polijā augušu zemeņu tirgotāji.
"Jāņogas, ērkšķogas, upenes, zemenes aug, braucu kārtot Ikšķiles novada pašvaldībā ielu tirdzniecības atļauju.
Un neiedod!
Arguments no Ikšķiles pašvaldības priekšsēdētāja vietnieka Jura [izpilddirektors Rudens –
red.] kunga...
– Nu Pašvaldības priekšsēdētājs Indulis Trapiņš ("Vienotība") tagad izdomāja, ka jābeidz ielu tirdzniecība!
– Bet Jūs pat esat iedevuši tirdzniecības atļauju cita pagasta poļu zemeņu tirgotājam?!
– Nu mēs nejautājam, no kurienes viņš ir un no kurienes nāk produkcija, pārpircējs vai audzētājs.
– Bet sanāk, ka Jūs atbalstāt svešu biznesmeni, bet neatbalstāt sava novada zemnieku?
– Nu viņš pirmais atnāca un uzrakstīja, tāpēc viņam atļāvām. Bet tagad būs, nu jau var teikt, ir lēmums – vairs neatļaut!
Induli Trapiņ, vietniek, Juronkuli, "Vienotība", Jūs – reāli pagasta saimnieki esat! Kādi ieteikumi?"*
Šāda ziņa pievērsa uzmanību kaut vai tāpēc, ka palicis vairs tikai gads līdz pašvaldību vēlēšanām un neviens saprātīgs novada vadošs darbinieks pret saviem vēlētājiem augstprātīgi pat nemēģina izturēties. Tiesa, nepagāja ilgs laiks, līdz no zemnieku saimniecības "Dižbajāri" nāca ziņa, ka saimniece atkal bijusi domē ar vajadzīgajiem papīriem un viņas prasība tiks izskatīta.
Vēl pēc brīža – vēsts, ka taisnība tomēr uzvarējusi un atļauja tirgoties ir rokā. Tika sacīts paldies dažiem "Vienotības" politiķiem no Rīgas domes, piemēram, Olafam Pulkam, Valdim Gavaram un citiem, kā šķita, lai parādītu, ka tie izdarījuši spiedienu uz savu partijas biedru – Ikšķiles novada domes priekšsēdētāju Induli Trapiņu.
Un tad jau sekoja nākamais publicitātes numurs – ar tālruni filmēts sižets par tirdzniecības vietu nesadalīšanu turpat Tīnūžu–Kokneses lielceļa malā. Un vēl viens ieraksts no "Dižbajāru" hronikas – I. Bedikeres vēsts no Ogres slimnīcas palātas: "Pēc vakardienas tirdzniecības un mūsu Tīnūžu pagasta slaveno Zālīšu ģimenes un viņu vedeklas "izsitējas" kārtējā uzbrukuma esmu spiesta atpūsties. Pavadu neprognozētu, neplānotu piespiedu atvaļinājumu Ogres rajona slimnīcā, ķirurģijas – traumu nodaļā ar sejas sasitumiem."*
Domē nekas īpašs netika prasīts
"Rīgas un Apriņķa Avīze" devās uz Tīnūžiem, un pirmā pieturas vieta bija Ikšķiles novada dome. Sastopam novada domes izpilddirektora vietnieci Rutu Kalniņu, kura, jautāta, kāpēc dome likusi šķēršļus "Dižbajāru" saimniecei tirgoties ar Latvijā, turklāt pašas saimniecībā augušām zemenēm, pauž izpilddirektora viedokli:
"Bedikeres kundze netika nekādā veidā diskriminēta, viņai arī netika izvirzītas no citiem tirdzniecības atļauju prasītājiem atšķirīgas prasības. Pašvaldība Ikšķilē nesen ir uzbūvējusi tirdzniecības nojumi, kur tagad notiek tirgošanās, un cilvēki tiek mudināti tirgoties tur. Taču kundze vēlējās tirgoties netālu no savas dzīvesvietas – šosejas malā Tīnūžos. Izpilddirektors gan bija norādījis, ka viņam ne visai patīk ceļmalu tirdzniecība, kas tā vai citādi traucē satiksmi, jo pārdevējs ne vienmēr iekārto savu tirdzniecības vietu tā, lai viss būt pilnīgi droši.
Tā kā satiksmi uz lielajiem ceļiem neorganizē pašvaldība, viņai tika ieteikts prasīt atļauju no VAS "Latvijas valsts ceļi". Viņa par to sadusmojās un sociālajos tīklos sāka izplatīt ziņas, ka Ikšķiles novada pašvaldība lobē poļu produkcijas tirgotājus, kas turklāt esot pārpludinājuši ar savu produkciju arī Ikšķiles tirgu.
Tā kā "Latvijas valsts ceļi" neiebilda, pašvaldība atļauju tirgoties Tīnūžos Ingūnai Bedikerei izsniedza, un domei patiesībā ir vienalga, vai viņa tirgo Latvijā vai Polijā augušas zemenes. Pašvaldība ir ievērojusi to, kas tai jāievēro, un pārējais nav mūsu ziņā, tajā skaitā komentēt kāda iedzīvotāja komentārus sociālajos tīklos," saka R. Kalniņa.
Tīnūžu tirgū "Dižbajāru" saimniece nav redzēta
Jaunais Ikšķiles tirgus – nebūt ne pārpludināts ar Polijas precēm.
Tālāk dodamies uz Ikšķiles tirgus laukumu. Vaicājam, vai Bedikeres kundze te redzēta. Dienas vidū tirgus ir tukšs, un pārdevējiem ir laiks sarunai arī ar žurnālistiem. "Nē, viņa te jau vairākus gadus nav rādījusies. Bet vispār mēs to dullo bābu gribētu redzēt, jo viņa taču tur Tīnūžos tādu traci sacēlusi! Mūs arī par poļu mantas tirgotājiem nosaukusi," teic kāda tirgus sieviņa.
"Un kā tad ir ar tām poļu zemenēm?" vaicājam. "Pietiek jau visa kā, kas tepat Latvijā audzis, ko tirgot, bet, ja ir, piemēram, zemenes no Polijas, tās atšķiras pēc cenas un garšas. Un neviens jau to īpaši neslēpj. Bet sacīt, ka tirgus pilns tikai ar poļu preci, nav labi," teic kāda cita pārdevēja, piebilstot, ka dome nevienam tirgotājam šķēršļus ceļā neliek. Turklāt jaunajā tirgū tirdzniecības vietas maksa esot saprātīga un pensionāriem, ja tie grib tirgoties, tiekot piemērotas atlaides.
Dažas zemeņu dobes plantācijas vietā
“Bajāri 1” jeb zemnieku saimniecības “Dižbajāri” sēta. Ieejot pagalmā, par zemeņu audzēšanu liecina tikai dažas redzamā vietā noliktas vai mašīnās atstātas plastmasas kastes, kādās zemenes parasti transportē no lauka uz tirdzniecības vietām.
Nesatikuši tirgū "Dižbajāru" saimnieci ar Latvijas zemeņu kastēm, kāpjam mašīnā un braucam uz Tīnūžiem. "Dižbajāru" vārtiņi ir vaļā, bet sētā valda klusums. Lai arī pirms vairākiem gadiem šīs sētas saimnieki bijuši pēc uzslavas pie Valsts prezidenta Andra Bērziņa, par tradicionālām lauku lietām – zemkopību vai dārzkopību – šeit nekas īpaši neliecina. Te drīzāk varētu būt kāda autodarbnīca vai kas tamlīdzīgs.
Tā kā sētā nevienu cilvēku neredz, gribas domāt, ka visi ir uz lauka, jo zemeņu laiks taču un trīs hektārus lielus laukus, kā esam izlasījuši internetā, nolasīt nav joka lieta. Taču tad nāk vilšanās, jo aiz šķūņa, kas noslēdz pagalmu un kur vajadzētu sākties zemeņu laukiem, redzamas tikai dažas pieticīgas, apmēram desmit metrus garas vadziņas. Ogas jau sen apēstas vai pārdotas. Nav arī sociālajos tīklos pieminēto ražojošo augļukoku, plašo upeņu un aveņu stādījumu un daudz kā cita lauku saimniecībai piemītoša.
Mazliet tālāk pa savu ģimenes dārziņu rosās "Dižbajāru" kaimiņiene. Uz jautājumu, kur tad var redzēt kaimiņu plašos zemeņu laukus, viņa atbild, ka tādu nemaz neesot, vismaz te, Tīnūžos, noteikti, ne. Tikai, kamēr Ingūna tirgojusi zemenes pie savas mājas vārtiem, pircēji ticējuši, ka tās ir Latvijas zemenes, un to izcelsme nevienu drīzāk nav interesējusi. Taču šogad tirdzniecības atļaujas dabūjuši vēl četri tirgotāji: tīnūžnieki Inta Veigule un Zālīšu ģimene, Armands Skrodelis no Vācu kalniem un kāds puisis invalīds, kurš tirgo mellenes. Visiem konkurentiem, izņemot invalīdu, kurš apsaukāts tikai aizmuguriski, jau kārtīgi ticis no Ingūnas.
Viņsvētdien neskaidru iemeslu dēļ bijusi saķeršanās ar Zālīšiem. Pēc tās Ingūna dažas stundas vēl patirgojusi zemenes, bet tad pēkšņi pazudusi. Kā vēlāk izrādījies – Ogres slimnīcā dziedē Zālīšu vedeklas cirstās pļaukas pēdas. Tas, cita starpā, pavēstīts arī sociālajos tīklos.
Ceļmalā pietiktu vietas vēl pieciem tirgotājiem
Tīnūžos uz brīdi sanāk parunāties arī ar Intu Veiguli un Armandu Skrodeli. Viņi nemaz nenoliedz, ka piedāvā arī poļu zemenes. "Satiksme šeit, Tīnūžos, it īpaši uz jaunā ceļa, ir dzīva, un ogas cilvēki pērk ļoti labi. Te droši varētu stāvēt vēl pieci tirgotāji – visiem vietas pietiktu," teic Armands un piebilst, ka sadzīvot nevar vienīgi ar Ingūnu, jo viņa vienkārši pārējos konkurentus terorizē.
Arī Inta stāsta, ka Ingūna visai asi vērsusies pret viņu un fotogrāfijas ar Intas auto, papildinātas ar nepatīkamiem komentāriem, parādījušās internetā. Taču nedz Inta, nedz Armands nav pārliecināti, ka arī "Dižbajāri" tirgo pašu audzētas zemenes.
"Ne jau velti Ingūna pazuda slimnīcā, kad pie viņas taisījās braukt gan Valsts ieņēmumu dienests, gan Pārtikas un veterinārais dienests, lai aplūkotu izslavētos zemeņu laukus. Protams, tā varbūt ir tikai sakritība, bet tie Ingūnas stāsti par zemeņu plantācijām Dobeles pusē, citreiz kādā citā vietā ir maz ticami. Ne jau velti ļaudis runā, ka zemeņu laikā viņa redzēta arī nakts tirgū Rīgā," teic Inta.
Savukārt Zālīši uz presi ir apvainojušies, jo daži plašsaziņas līdzekļi uzklausījuši tikai "Dižbajāru" saimnieci, ļaujot I. Bedikerei pārējos apliet ar dubļiem. Vienīgais, ko viņi atklāj, ir šaubas, vai tiešām kaimiņiene pati tirgo tikai Latvijā augušas zemenes.
"Kam man vajadzīgas poļu ogas?"
Atrast Ingūnu Bedikeri Ogres slimnīcā nav grūti. Uz kreisā vaiga viņai ir eiro lieluma krevele. Viegli noskrāpēts ir arī deguns. Ingūna savu stāstu sāk ar to, ka Ikšķiles novada domes izpilddirektora Guntara Kurmja laikā tirgoties ar zemenēm Tīnūžos nekādu problēmu nav bijis.
"Bet tad viņa vietā nāca J. Rudens ar pilnīgi citām prasībām. Un pērn uzradās vēl viens tirgonis – Armands Skrodelis, kurš visiem stāsta, ka ir Latvijas patriots, bet pārdod poļu zemenes. Savukārt Zālīši ir spēcīgi gurķu audzētāji, kas pērn reizēm notirgoja kādus 20 kilogramus zemeņu, un mūsu ceļi vispār nekrustojās. Taču šogad uzzināju, ka pirmais ielu tirdzniecības atļauju pieprasījis Armands, un citiem tā netiks dota. Sacīju, ka viņš taču tirgos poļu zemenes, jo Latvijas ogas uz to laiku vēl nebūs gatavas. Izpilddirektors atbildēja, ka pašvaldība nepārbauda, no kurienes tās ir," teic I. Bedikere.
"Pārtikas un veterinārais dienests pie mums bija, un es paskaidroju, kur ņemu savas zemenes," turpina Ingūna Bedikere. "Tās ir gan no pašas, gan radu saimniecības, kuras adresi es nedrīkstu izpaust tieši konkurentu dēļ, jo saimniecība ir milzīga. Taču dienesta darbiniekiem bija telefonsaruna ar radiem. Viņiem pirms trim gadiem nodega saimniecība – zibens iespēra. Mēs to palīdzējām atjaunot un tagad kopā audzējam zemenes. Tagad esam vieni no lielākajiem zemeņu audzētājiem Latvijā. Ja man ir trīs hektāri, tad radiem – desmit. To ir viegli pārbaudīt. Kopā mums sanāk četras tonnas ogu dienā. Vai mums ir vajadzīgas poļu ogas?" jautā Ingūna.
Uz jautājumu, kur tad ir trīs hektārus plašais "Dižbajāru" zemeņu lauks, viņa skaidro, ka zemenes augot tādā kā ieplakā aiz piemājas šķūņa, tāpēc lauks no ceļa nemaz nav redzams, bet tajā esot iestādīti 3200 stādu. "Taču, ja jūs kaut ko apšaubāt, uzskatīsim šo sarunu par izbeigtu!" viņa noskalda.
Par noskrāpēto vaigu daudz nerunājam. Tur pie vainas esot Zālīši, precīzāk sakot – "Zālīšu vedekla izsitēja", bet par to jau esot ierosināts kriminālprocess. "Viss ir ierakstīts video, bet to es nerādīšu un neatskaņošu. Tagad šie trīs konkurenti, galvenokārt Armands, karo ar mani, bet pienāks diena, kad viņi sāks novākt viens otru," Tīnūžu zemeņu stāstu pravietiski beidz Ingūna.
Un tā arī nekļūst skaidrs, vai var ticēt visam, ko lasām sociālajos tīklos, un tam, kas redzams gaišā dienas laikā.
* Fragments no zemnieku saimniecības "Dižbajāri" "Facebook.com" profilā publicētā ieraksta