Taču, kad kaimiņš savā zemesgabalā izdomā ierīkot mototrasi un sāk trenēties, tas jau ir pavisam cits, daudz augstāks trokšņa līmenis. Ko tādā situācijā darīt? Aprunāties ar kaimiņu vai sākt bezkompromisa cīņu ar novada domes, tiesas, televīzijas un preses iesaistīšanu, labi saprotot, ka šādā karā īstu uzvarētāju nemaz nevar būt. Bet tā ir gadījies kaimiņiem no "Baižkalnu" un "Klinšu" mājām Inčukalna novadā.
Kas būtu, ja rēktu jau desmit motociklu?
Normunds Neimanis: “Līdz 50 gadu vecumam nezināju, ko nozīmē rakstīt sūdzību. Tagad man nācās to apgūt. Bet esmu lepns, ka ierēdņu birokrātiskā mašīna un pretestība pašvaldībā mani nav salauzusi.”
Vispirms uz "Rīgas un Apriņķa Avīzes" redakciju atceļoja vēstule no Inčukalna novada "Klinšu 1" mājas saimnieka Normunda Neimaņa. Viņš raksta, ka 90. gados atguvis vectēva zemi tagadējā Inčukalna novada Krustiņos. Bijušo grantsbedru vietā uzcēlis māju un no rīdzinieka kļuvis par Inčukalna iedzīvotāju.
Taču, kā mēdz sacīt, nav paradīzes bez čūskas. Kaimiņu – "Baižkalnu" māju saimnieku Platkēviču – lielā kaislība ir motokross. Ja kādreiz – gados, kad vēl nebija atjaunots privātīpašums, – braukšana notikusi pa meža taciņām, tad vēlāk kaimiņi uz sava zemesgabala, kas iesliecas arī Inčupītes gravā, sākuši veidot motokrosa trasi. Ar laiku, veiksmīgi uzrakstot projektu par atpūtas kompleksu ar būvēm, viņiem mototrases veidošanai izdevies piesaistīt Eiropas fondu finansējumu. Tika loloti plāni rīkot sacensības motokrosā.
"Gadiem ilgi cauru dienu un nakti "Baižkalnos" tika rūcināti krosa motocikli. Tiesa, sākumā bija noruna, ka treniņos nevar braukt vairāk par desmit motocikliem reizē, bet sacensībās – ne vairāk par 30. Vienojāmies, ka braukt var trīs dienas nedēļā: otrdienās un ceturtdienās no plkst. 15.00 līdz 19.00, sestdienās no plkst. 12.00 līdz 19.00. Četras dienas būtu klusums. Vienu reizi gadā būtu iespējams rīkot sacensības laikā no plkst. 12.00 līdz 19.00. Kādu brīdi šīs prasības tika ievērotas, bet tad pirms deviņiem gadiem pienāca diena, kad man vajadzēja izsaukt pašvaldības policiju," stāsta N. Neimanis, kad "Rīgas un Apriņķa Avīze" ieradusies Krustiņos.
"Toreiz, kad izsaucām pašvaldības policiju, nebija izturams pat četru krosa motociklu radītais troksnis. Iedomājieties, kāda skaņa rodas no desmit krosa motocikliem ar četrtaktu dzinēju un motora tilpumu 550 kubikcentimetru! Zinātāji sapratīs," viņš piebilst.
Vēl N. Neimanis stāsta, ka pirms vairākiem gadiem tomēr izdevies panākt, ka "Baižkalnos" iestājas nosacīts klusums. Taču tas noticis jau pēc tam, kad tika nodibināta biedrība „Inčukalna dabas parks", kurā apvienojušies apmēram 60 apkārtējo māju iedzīvotāji. Biedrība vairākkārt vērsusies gan pašvaldībā, gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, arī Ekonomikas ministrijā, Valsts vides dienestā, Vides pārraudzības valsts birojā, Zemkopības ministrijā, Lauku atbalsta dienestā, Būvniecības valsts kontroles birojā, Veselības ministrijā, Veselības inspekcijā, Valsts kancelejā pie Ministru prezidenta, kā arī informējusi KNAB, prokuratūru, tiesībsargu un vērsusies pat pie Valsts prezidenta.
Raibi gājis arī ar trases sabiedrisko apspriešanu novada domē, kuras laikā radusies pārliecība, ka domes institūcija darbojas projekta attīstītāja labā. Tā vai citādi, bet 2014. gadā sāktais projekts, kamēr rit tiesu darbi, pērn ticis pārtraukts. Protams, no septiņām reizēm, kad N. Neimanis vērsies tiesā, vairumā gadījumu prasības ir noraidītas.
Iesākumā bija vārds
Nikijs Platkēvičs: “Es gribēju, lai man būtu mototrase, kurā bez maksas varētu trenēties novada jaunieši, taču tagad esmu sabojājis nervus un palicis parādā Eiropai 14 tūkstošus eiro. Vai es vēl gribēšu šai valstij izdarīt kaut ko labu?”
"Īsts meksikāņu seriāls," – tā notiekošo raksturo Nikijs Platkēvičs, kurš ir viena no Inčukalna māju "Klintis 1" un "Baižkalnu" saimnieku strīdā iesaistītajām personām. Konflikts tā pa īstam sācies pirms astoņiem gadiem. "Baižkalnu" saimnieks nolēmis uzbūvēt sētu saimniecības "Klinšu" pusē, bet atnācis "Klinšu" saimnieks un prasījis, ko viņš te darot. "Būvēju sētu," sacījis pirmais. "Nu, tad es varu priekšā uzbūvēt cūku kūti," – tā otrais, un tad jau drīz vien atskanējuši vārdi: "Tu man ar savu [moto] braukšanu esi apnicis!" un sekojis arī solījums to lietu izbeigt uz visiem laikiem.
Jāpiebilst, ka ar motokrosu kādreiz aizrāvušies abi pieminētie kaimiņi, "Baižkalnu" saimnieks Zigizmunds Platkēvičs no "Klinšu" īpašnieka N. Neimaņa pat nopircis savu pirmo "ČZ" markas sporta motociklu. Vēlāk abi bijuši apsargi – Neimanis, kā runā, sargājis pašu Valsts prezidentu Gunti Ulmani, Platkēvičs strādājis dāņu apsardzes kompānijā. Tātad vīri bezbailīgi, ar stingru nostāju arī sadzīves lietās un nav pagriezuši muguru braukšanai ar motociklu. Turklāt viens no viņiem – Z. Platkēvičs – tagad bez maksas trenē Inčukalna puišeļus motobraukšanā.
Labu gribēdams, palika parādā Eiropai
Patiesībā gan jāsaka, ka Platkēviča un Neimaņa senioru aizsākto ķildu turpina viņu bērni. Televīzijas raidījumā "Bez tabu" tēva sāpi par "Baižkalna" motobraucēju plāniem pirms Jāņiem pauda Normunda meita Līga, bet projektu, pret kuru viņa vērsās, attīsta Z. Platkēviča dēls Nikijs, kurš nodibinājis sporta klubu "One Nine One Extreeme Sports" un savus sapņus grib īstenot uz zemes, ko mantojis no vecmāmiņas. Puisis plāno uz "Baižkalnu" zemes attīstīt atpūtas kompleksu ar mototrasi, slēpošanas trasi ziemā un kalnu velosipēdu trasi vasarā un vēl šo to.
Vēlējies visu darīt likumīgi: saņēmis būvatļauju, rakstījis projektu un dabūjis no Lauku atbalsta dienesta Eiropas Savienības "Leader" programmas naudu. Kad sākušies kaimiņu ierosinātie tiesu darbi, attapušies projekta uzraugi, kas sapratuši, ka šādos apstākļos ne par kādu atpūtas kompleksa attīstību noteiktajos termiņos nevar būt ne runas. Darbi apturēti, un nu Nikijam Lauku atbalsta dienestam jāatmaksā gan projektam piesaistītā nauda, gan jāsedz tiesu izpildītāja izdevumi. Kopā tie ir 14 tūkstoši eiro.
Arguments un strīdus akmens – troksnis
Tā kā "Klintis" no "Baižkalniem" atrodas tikai izstieptas rokas attālumā, nav nekādu grūtību sastapt arī Zigizmundu un Nikiju Platkēvičus. Izstaigājam vietu, kur tagad var sazīmēt ar zāli aizaugušo mototrasi. "Reiz te, uz manas zemes, atkal viss notiks!" pārliecināti teic Nikijs.
Raugoties Inčupītes gravas dziļumos, pieminam, ka tieši tas, kaimiņprāt, ir tas rupjākais pārkāpums – proti, pārkāpti upītes aizsargjoslas noteikumi, neievērojot likumā noteiktos 50 metrus. Atbildē Platkēvičs stāsta, ka ar lielām pūlēm beidzot ir noskaidrots, ka Gaujā ietekošās Inčupītes garums ir tikai mazliet vairāk par astoņiem kilometriem un krasta aizsargjosla, atbilstoši likumam, ir jāievēro tikai desmit metru platumā. "Vienkārši šī upīte visu laiku tiek jaukta ar daudz garāko Inčupi, kas ietek Rīgas līcī. Taču aizsargjoslas prasības esot ievērotas," teic Nikijs.
Protams, īpašs jautājums ir "Baižkalnu" motobraucēju radītais troksnis, kurš N. Neimanim kalpojis par iemeslu rakstīt vēstules uz visām iespējamajām ministrijām, inspekcijām un valsts iestādēm. Taču lielākajā daļā atbilžu ir likts saprast, ka trokšņa līmeni konkrētajā vietā var izmērīt tikai tad, ja būtu trase, pa kuru brauc motocikli. Kamēr aktīvas trases nav, runām par necilvēcīgu troksni nav reāla pamata.
Te gan jāpiebilst, ka tas ir Nikija viedoklis. Ir skaidrs, ka sporta motocikla troksnis lauku klusumā vismaz sajūtu līmenī daudzkārt pārspēj, piemēram, driftējošas automašīnas riepu kaukšanu kaut kur pilsētas ielās nakts klusumā. Nedz N. Platkēvičs, nedz N. Neimanis tabulas ar reģistrētiem trokšņiem korespondentam nerāda, tāpēc, prom braucot no Krustiņiem, atliek vien domāt par seno patiesību, ka jebkura cilvēka personiskā brīvība beidzas aiz katra paša elkoņa. Tālākais ir katra paša ētikas vai juristu ziņā.
Būvvalde maina viedokli
Tā kā laika gaitā Inčukalna novada Būvvalde bijusi tā, kas N. Platkēvičam gan izsniegusi, gan vēlāk atcēlusi sporta kompleksa būvēšanas atļauju, uzklausījām arī Inčukalna novada Būvvaldes vadītāju Mārtiņu Hofmani.
"Vispirms būvatļauja objektam "Baižkalni" bija kļuvusi neapstrīdama, jo kaimiņi nebija sekojuši līdzi izdoto būvatļauju informācijai, taču turpinājās nemitīga sūdzību plūsma. Tāpēc Būvvalde ļoti detalizēti un skrupulozi izvērtēja būvniecības procesa "Baižkalnos" dokumentāciju kopumā, tostarp Inčukalna novada Būvvaldes 2015. gada 15. janvārī izdoto būvatļauju, ņemot vērā arī Būvniecības valsts kontroles biroja viedokli. Biroja atzinumā bija secināts, ka Būvvalde, pastāvot dažādiem nosacījumiem, var atcelt būvatļauju, ja tiek konstatēti normatīvo aktu pārkāpumi.
Tika ņemts vērā arī Ekonomikas ministrijas viedoklis, kurā teikts, ka gadījumā, ja pašvaldība vai tās iestāde konstatē, ka tās izdotais administratīvais akts ir prettiesisks un tā izmantošana var skart citu personu tiesiskās intereses, tad tai būtu jāizskata jautājums par izdotā administratīvā akta atcelšanu.
Citiem vārdiem sakot, nebūtisku trūkumu novēršanai var grozīt administratīvo aktu, bet jebkuru citu trūkumu novēršana iespējama, tikai atceļot administratīvo aktu un uzsākot jaunu administratīvo lietu. Tāpēc, ņemot vērā, ka konkrētais gadījums, pārrunājot iespējamos risinājumus, tika izskatīts kopīgā starpinstitūciju sanāksmē 2015. gada 26. augustā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, Inčukalna novada Būvvalde nolēma atcelt biedrībai "One Nine One Extreeme Sports" 2015. gada 15. janvārī izdoto būvatļauju.
Atcelto būvatļauju trases īpašnieks apstrīdēja, un Inčukalna novada dome noraidīja Būvvaldes lēmumu par būvatļaujas atcelšanu un to atjaunoja. Pašlaik šajā lietā notiek tiesvedība, un Būvvaldes viedoklis jau ir bijis izteikts ar būvatļaujas atcelšanu. Šobrīd viedoklis nav mainījies," skaidro M. Hofmanis.
Labāk būtu likušies mierā
Inčukalnietis Jānis Rozītis, kurš ir arī valstī pazīstams motobraucējs, atcerējās, ka vēl 90. gadu sākumā viņš kā puika braukājis pa "Baižkalnu" meža taciņām, gatavojoties motosportista karjerai.
"Arī tagad būtu labi, ja puikas kaut kur novadā varētu trenēties motosportā, jo tas ir daudz labāks laika pavadīšanas veids nekā sēdēšana pie datora. Turklāt motosports jauniešus norūda arī fiziski. Es labi pazīstu gan Zigizmundu, gan Normundu. No tā, ka viņu starpā ieilgušais ķīviņš beigtos, iegūtu visi. Turēšanās pie kaut kādiem no malas reti kuram saprotamiem principiem ir diezgan dīvaina.
Patiesībā jau tā trase nevienu tā īsti netraucē. Ja vēl sākumā bija saprotamas Normunda bailes, kā būs tad, ja trasē notiks sacensības un nāksies rēķināties ar ļaužu pieplūdumu, kas varētu aizskart viņa privātumu, tad tās ir pagājušas. Atlikuši tikai principi, kuru aizstāvēšanai tagad tiek tērēts daudz laika un enerģijas," sacīja J. Rozītis.