Laikā, kad sabiedrība jūtas apdraudēta, tautastērps iegūst papildu nozīmi, norāda Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece, etnoloģe Anete Karlsone. Sarunā ar pētnieci par tautastērpa attīstību, dažādo varu attieksmi pret to un kas jāņem vērā, tērpu darinot un velkot.
Ko saprotam ar jēdzienu "tautastērps", vai šo tērpu var dēvēt vēl kā citādi?
Varam runāt par divām vizuāli ļoti līdzīgām parādībām, kas savā būtībā ir atšķirīgas. Ir tradicionālais tautastērps, ar ko mēs saprotam latviešu zemnieku, amatnieku, zvejnieku jeb vienkāršās tautas goda apģērbu, kuru valkāja apmēram līdz 19. gadsimta otrajai pusei, līdz 1870. gadiem, atsevišķos novados arī ilgāk. Otra lieta ir tas, ko es parasti saucu par tautisko tērpu, bet šī nosaukuma lietojums sabiedrībā nav iegājies. To varētu dēvēt arī par nacionālo tērpu vai vienkārši par tautastērpu bez piebildes "tradicionālais".
Tautiskā tērpa jeb nacionālā tērpa valkāšanas vēsture ir sākusies 1880. gados, laikā, kad tradicionālo tautastērpu vairs nevalkāja. Tā ir atjaunotā tradīcija, varbūt pat lielā mērā jaunradīta tradīcija. Ilgstoši, līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem, pastāvēja ideja, ka tērpam, ar kuru vizuāli tiek pausts latviskums, nacionālā kultūra, ir jābūt modernam tērpam ar latviskām iezīmēm. Tikai sākot ar 1931. gadu, virsroku guva uzskats, ka šim tērpam jābūt tādam kā muzejā saglabātie tradicionālie tautastērpi – goda apģērbs, kādu valkāja latviešu tautai piederīgie 19. gadsimta pirmajā pusē toreiz vēl bez vienojošas nacionālās pašapziņas.
Kas nosaka atšķirību starp tradicionālo tautastērpu un nacionālo tērpu jeb tautisko tērpu?
Būtiskākais ir lietojums. Muzeja vitrīnai, ekspozīcijai veido tradicionālā tautastērpa rekonstrukciju. Lai kā vizuāli izskatītos šodienas pasākumos uzviltais tērps, tas būs tautastērps jeb tautiskais tērps, jo nozīmi nosaka tērpa lietojums.
Man negribētos lietot apzīmējumus "pareizs" un "nepareizs" tautastērps, tā vietā es labāk gribētu lietot "atbilst tradīcijai" vai "neatbilst tradīcijai". Tautastērpam ir jāatbilst muzeja materiālam: jo tas precīzāk atbilst muzejā saglabātajām liecībām, jo precīzāk un bagātāk rādām savu kultūras mantojumu.
Līdztekus tautastērpiem, kas rāda etnogrāfisko tērpu, var pastāvēt arheoloģiskais tērps, pareizāk sakot, mūsu priekšstati par to, kā ģērbās vēlā dzelzs laikmeta cilvēki 9. līdz 12. gadsimtā. Paralēli var pastāvēt uz citu vēsturisko periodu avotiem balstīti tērpi, piemēram, 18. gadsimta beigu tērps, par kuru mums ziņas galvenokārt sniedz Johana Kristofa Broces zīmējumi. Vai arī, līdzīgi kā 19. gadsimta beigās, nēsāt modernu tērpu ar latviskām iezīmēm, kura radīšanai izmantoti "citāti" no muzejos saglabātā.
Piemēram, no tautastērpa brunču auduma uzšujot modernu žaketi, "arheoloģiskās" rotaslietas kombinējot ar mūsdienu apģērbu, izmantojot etnogrāfiskos cimdu un zeķu rakstus u.tml.
Atceroties raidījumu "Uzvelc tautastērpu!", lielai daļai sabiedrības nebija pieņemams, ka notiek atkāpes no muzeja materiāla.
Lai to skaidrotu, jāatkāpjas pagātnē. 20. gadsimta 30. gados lielā Eiropas daļā bija autoritārā domāšanas veida uzvaras gājiens gan sabiedriskajā, gan politiskajā dzīvē. Tas bija laiks, kad sabiedrība pieņēma, ka ir kāda autoritāte, kura zina labāk un zina pateikt, kā ir pareizi dzīvot. Arī attiecībā uz tautastērpu tika ieviesti šie jēdzieni – "pareizs" un "nepareizs" kā pretmets, līdz tam tāds dalījums attiecībā uz tautisko tērpu nepastāvēja.
Latviešu sabiedrība, sākot ar 30. gadiem, ļoti ilgstoši ir atradusies autoritārās domāšanas tradīcijā, tāds bija Ulmaņa laiks, tāds bija padomju varas laiks. Ir izaugušas vairākas paaudzes, kurām liekas pašsaprotami, ka lietas dala pareizās un nepareizās lietās. Tā vietā būtu jāvērtē, vai tautastērps atbilst vai neatbilst tradīcijai. Tas ir daudz grūtāk, jo prasa no cilvēka apgūt tradīciju un to zināt, bet tanī pašā laikā tas ļauj variēt tērpa darināšanā.
Piemēram, ja cilvēks pārvalda kādu muzicēšanas stilu un ir labs mūziķis, viņš var variēt mūzikas stila ietvaros. Ar tautastērpu ir tāpat - ja tu pārvaldi tradīciju, tu vari gatavot tradīcijai atbilstošu tērpu, arī neveidojot ļoti precīzas muzejā esošo tērpu kopijas. Lai pārvaldītu tradīciju, ir jāiegulda darbs, kas ir grūti, vienkāršāk ir lietas sadalīt melns–balts, pareizs–nepareizs.
Cik daudz var atļauties variēt?
Tas nedrīkst būt pretrunā ar muzejā saglabāto materiālu, ir jāsaprot, kas ir nemainīgais, ko nedrīkst pārkāpt, lai atbilstu tradīcijai, un kur var variēt.
Kāds teiks – bet tradīcija mainās! Jā, tradīcija mainās, tāpēc mēs šodien staigājam tādā apģērbā, kādā staigājam, un tautastērpu uzvelkam atsevišķos gadījumos. Mēs vairs nedzīvojam 19. gadsimta tradīcijā, mēs to esam saņēmuši noslēgtā veidā un nevaram to mainīt. Mēs varam to apgūt un turpināt, bet ne mainīt. Tā nosaka, kā var likt kopā dažādas apģērba daļas, kā tās var rotāt.
Tērps ir noteikta zīmju sistēma un noteiktās situācijās pauž noteiktu domu. Ja tautastērpā izej publiskā pasākumā, tu nes šo vēsti un savas tautas kultūras mantojumu un esi atbildīgs par to, cik skaisti, cik cēli un grezni to parādi. Jāizturas ar cieņu pret savām saknēm. Iepriekšējo paaudžu atstātais mantojums liek būt kārtīgam, skaistam, sapostam, uzvelkot tautastērpu, nedrīksti būt saņurcīts, netīrs vai nekārtīgs. Ja mēs esam nošņurkuši, kāpēc tad vispār velkam tautastērpu? Ja mēs tautastērpu mainām neatbilstoši tradīcijai, tā kļūst par vulgarizēšanu un tādā veidā mēs vairāk nepaužam savu kultūras mantojumu.
Vairāk lasiet portālā lvportals.lv.