Ar ko vasaras saulgrieži ir īpaši?
Jau izsenis senajiem baltiem dzīves riti ir saistījušies ar Saules ceļu. Katros gadskārtu svētkos atbilstoši Saules virzībai notiek svinēšana, darbošanās, kas ietekmē gan fiziskā, gan enerģētiskā līmenī. Saulgriežos Saule beidzot ir sasniegusi augstāko punktu. Šajā laikā zeme ir pilnībā pamodusies, viss ir uzplaucis. Tā ir viskošākajā plaukumā, savā pilnbriedā.
Vai daba šajā laikā cilvēkam var palīdzēt vairāk nekā citkārt?
Svinot svētkus un vairāk izprotot mūsu tradīciju, saprotu, ka šajā tradīcijā nekad nav bijis tā, ka cilvēks būtu radības kronis, kas no dabas var ņemt neprasot. Šie svētki parāda, cik ļoti daba tikusi cienīta, cik ļoti cilvēks dabai bijis pateicīgs, kas izpaužas savstarpēji dodot un ņemot. Arī saulgriežos, pinot vainagus, ziedus nekad neplūca un zarus nekad nelauza tāpat vien, bet, dziedot dziesmas, piedomājot, lūdzot dabas svētību.
Ja ziedu plūc ar īpašu domu, tas kalpo cilvēkam un netiek izpostīts. Vasaras saulgriežos pin vainagus un mājas pušķo ne tikai, lai izrotātos, bet arī, lai sevi pasargātu. Kad enerģētiski daba ir savā visaugstākajā punktā, tad līdzās labajam ir arī ļaunais. Daudzi šodien pieraduši pie domas, ka Jāņu nakts jāpavada, esot nomodā, jāsagaida saullēkts, bet senie balti bērnus atstāja mājās kopā ar dzimtas vecākajiem ļaudīm. Visu Jāņu nakti negulēja cilvēki spēka gados. Viņus naktī sargāja Jāņuguns, bet mājas, kurās gulēja bērni, aizsardzībai pušķoja ar meijām.
Vasaras saulgriežu burvība neaprobežojas ar vienu vakaru, nakti. Tie ir rituāli vairāku dienu garumā, sākot ar to, ka brauc uz mežu pēc meijām, iet pirtī, tīra un pušķo māju, gatavo sieru, kur visa ģimene darbojas kopā. Sēdēt pie ugunskura ar šašliku un alu – tas ir tāpat kā nedarīt neko. Dziedot un dejojot, piesaisti sev dabas un Visuma palīdzību visam nākamajam gadam. Jo vairāk esi saistīts ar dabu, jo dziļāk pats dzīvo kā skaistas radības daļa.
Vai, svinot šos svētkus lielā pūlī, nezūd svētku īpašais gars, noskaņa?
Brīnišķīgi, ka mūsu tautas apziņā vispār vēl ir saglabājies impulss svinēt šos svētkus. Protams, apzinoties šo svētku spēku, nav saprātīgi piedzerties un aizvadīt šo Jāņu nakti bezjēdzīgi. Tautas vienotības izjūta veidojas uz stingra pamata, kas balstīts dabas procesos. Tāpat kā citos svētkos, kas saistās ar dabas ritu, arī vasaras saulgriežos notiek enerģētiskā izlīdzināšanās. Un šī enerģijas apmaiņa notiek ne tikai dabā, bet arī starp cilvēkiem. Vecāku – bērnu attiecībās, dzimtā, kā arī visu to cilvēku vidū, kuri sanāk kopā, lai veiktu vasaras saulgriežu rituālus. Enerģētiski tiekam savienoti. Arī ģimene tiek stiprināta. Gatavošanās Jāņu naktij ir komandas darbs. Lai viens kolektīvs, kuru grūti saliedēt, kopā nosvin Jāņus, veicot visus rituālus.
Internetā šodien var atrast tik daudz pamācību, kā iegūt veiksmi, naudu utt. Es saku – nosviniet pareizi Jāņus! Ja esi draudzīgs dabai, mainās dzīves uztvere. Zinu, ka daudziem ir aizspriedumi, ka rituāli ir kaut kas garīgi netīrs. Cilvēki baidās, domā, ka, piedaloties rituālā, sevi garīgi piesārņo. Manuprāt, garīgo izaugsmi tādējādi iespējams tikai bagātināt un paplašināt.
Tas nozīmē, ka arī kristietis var svinēt šos svētkus...
Daudzi nesaredz, ka caur savas tautas tradīciju var garīgi bagātināties. Līdz ar to – garīgo piepildījumu meklē citās reliģiskās praksēs vai mācībās. Ir daudz latviešu, kuri svin šos svētkus, taču ir kristieši vai budisti. Katram ir savs ceļš. Ir tādi mācību sekotāji, kuri domā, ka viss, kas ir ārpus viņa reliģiskās kopienas, viņu degradē, neredzot vispārējas sakarības. Man šķiet, ka gudrs kristietis saprot – dzīvot saskaņā ar dabu un tās principiem ir tikai labi.
Ikdienā nodarbojos ar raidījumu veidošanu, un kādā Lieldienu raidījumā pareizticīgo mācītājs stāstīja gan par Kristus augšāmcelšanos, gan arī atmodu dabā. Manuprāt, tas nozīmē, ka šis viedais cilvēks stāv pāri dogmatismam, redzot visa dziļāko jēgu. Ja izproti visu procesu saistību, nav arī baiļu. Bailes rodas no nezināšanas – ārprāts, šie pagāni! Ja veic latviskos rituālus, stiprini latviešu tautu. Ja atzīmē ieražas, kas raksturīgas citai tautai, attiecīgi stiprini citu tautu. Katrai tautai ir savs uzdevums. Ne velti katra reliģija ir radusies citā vietā.
Problēmas rodas, kad visus grib padarīt vienādus. Mēs visus nevaram padarīt par latviešiem, likt svinēt svētkus pēc Saules kalendāra. Līdzsvars ir dažādībā – vieni svin pēc Mēness kalendāra, citi – pēc Saules. Ja gribam, lai vienas tautas reliģija ir tā īstākā visiem, izaugsme apstājas.
Vai tiesa, ka, atšķirībā no citām reliģijām, balti patiešām nav citus galinājuši, vēloties pievērst savai mācībai?
Latviskā dzīvesziņa nav reliģija, bet gan dzīves skatījums. Reliģiska mācība un dzīves izpratne nav viens un tas pats. Tā ir dzīves filozofija, gudrība, pēc kuras zinām, kā dzīvot. Kad dzīvo pēc dzīves gudrības, nerodas vēlme otru pārmācīt vai uzspiest savu gudrību. Tāpat – nav vēlēšanās kādu nogalināt tikai tādēļ, ka kāds atšķiras, jo redzam, ka dabas procesi ir tikpat atšķirīgi, cik cilvēki.
Kad mācība kļūst par instrumentu, ar kuru valdīt, sākas kari, un tā vairs nav dievizpratne. Kurā vietā Bībelē Jēzus aicina nogalināt viņa vārdā... Krusta kari – tā ir Dieva pārprašana, sevis iecelšana Dieva vietā, pasakot, kas kā būs. Latviskā dzīvesziņa to nemāca. Tajā cilvēks ir labs vai nelabs. Nevis slikts. Vienkārši kādā brīdī labā ir mazāk. Nosaucot kādu par grēcīgu vai sliktu, vairs nav iespēju būt labam. Vajag kādu, kurš šo iespēju dod. Latviskajā dzīvesziņā nav vajadzīgs kāds, kurš pār mani valda. Līdz ar to – ne pār mani kāds valda, ne man ir vēlme valdīt pār kādu.
Kāpēc uguns šajos svētkos ir tik būtiska?
Tā ir gaismas avots. Kad Saule noriet, uguns palīdz pārlaist tumšo nakti. Līgo nakts uguns rituāli ir dažādi – dedzina pūdeli, no kalna laiž Saules riteni, ūdenī stumj plostu, uz kura sakurta uguns. Tagad pūdeli ierasts likt stabu galos, bet agrāk to lika augstākajā kalnā, ozolā, lai uguns būtu pēc iespējas augstāk. Lai gaismas ritējums nebeigtos. Uguns un dūmi simbolizē tiekšanos uz augšu. Pārim – vīram ar sievai – lēkt pāri ugunskuram ir īpaši svarīgi, jo tā var stiprināt ģimeni. Dūmi attīra, nošķirot veco no jaunā. Domu, kas ir prātā, lecot pāri ugunskuram, dūmi palīdz aiznest līdz debesīm. Uguns attīra un dod spēku un, protams, sadedzina arī visu slikto.
Un dziesma – tāpat?
Dziedot sevi dziedinām. Izdziedot spēcīgus vārdus, bagātinās un spēcinās arī pats dziedātājs. Jo dziesma ir senāka, jo monotonāka tā ir, līdz ar to – tā vairāk līdzinās meditācijai. Dziedot senajā dziedāšanas manierē var just, kā viss ķermenis it kā skan, kā pa to plūst enerģija. Dziesma arī māca, stāstot par lietu kārtību. Dziedot sevi gan izglīto, gan dziedini. Dziedāt var visi. Ja vari runāt, vari arī dziedāt. Daudzos gan šī pārliecība zūd, līdzko skolas kora vadītājs paziņo, ka zilonis uz ausīm uzkāpis. Pieaugušie sākumā kautrējas, bet, līdzko sāk dziedāt, viss tomēr izdodas!
Kā radās doma atkal iedzīvināt folkloras dzīvi Ādažos?
Mēs paši veidojam vidi sev apkārt. Savu ģimeni, sabiedrību. Ja man ir izpratne par to, kā gribu dzīvot, kādā vidē vēlos audzināt savus bērnus, pašai šī vide arī jāveido. Sākotnēji vairākas ģimenes pulcējāmies ap folkloristi Andu Ābeli, kura Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā bērniem māca etnogrāfisko kokles spēli. Vairāki vecāki lūdzām, vai arī mēs to varētu apgūt.
Kultūras centra iepriekšējā tradīciju kopa pārtrauca savu aktīvo darbību, sapratu, ka šis brīdis jāķer ciet. Ja gribi būt tuvāk ādažniekiem, kuri latvisko dzīvesziņu vēlētos apgūt, tradīciju kopai jābūt pieejamai. Kļūstot par Ādažu Kultūras centra tradīciju kopu, mēs tādi arī esam. Lūdzām folkloristi Andu Ābeli būt par mūsu kopas vadītāju, un tā mēs darbojamies kopš 2015. gada. Visiem, kuriem ir interese par latvisko dzīvesziņu, aicināti mums pievienoties! Arī tie, kuri nevēlas nākt uz mēģinājumiem un uzstāties koncertos, var pievienoties, lai kopā svinētu svētkus vai piedalītos nometnēs.
