Ēka divus gadus tika remontēta, un nu lielākā daļa darbu ir paveikti. Ir lietas, kas palikušas nepadarītas, jo tam vienkārši pietrūcis līdzekļu.
Kad ienāku sētā, lai tiktos ar villas saimnieci Urzulu Grīnbergu, mani sagaida trīs suņi, kas godam pilda savu pienākumu apriet svešiniekus, bet jau drīz kļūst par labiem draugiem – sniedz ķepu un intervijas laikā pat ietraušas klēpī. Vaicāju Urzulai par mājas vēsturi, renovāciju un nākotnes plāniem.
– Kāds ir šīs mājas stāsts?
– Šī ir manas dzimtas māja, ko esam mantojuši no mana tēva mammas. Villa "Karmena" celta 1900. gadā, to cēla baltvācieši. Mājai bijuši trīs būvniecības periodi: sākumā tapusi centrālā mazā mājiņa, tad uzcēla vēl vienu pusi, tad otru pusi, tad verandas. To atklājām tagad, māju remontējot. Tas notika līdz Pirmajam pasaules karam. Divdesmitajos gados nams esot piederējis aktierim Rodrigo Kalniņam, jo pēc Pirmā pasaules kara īpašumus atņēma vāciešiem un deva radošajai inteliģencei.
Divdesmitajos gados māja pārgāja M.Priedītes-Jurevičas īpašumā, un šeit tika atvērta pansija, – mūsdienās to sauktu par viesu namu. 1934. gadā viņa māju zaudēja ūtrupē. Cik zinām, viņas vīrs esot to kārtīs nospēlējis... Tā, 1934. aprīlī māja nonāca manas vecmāmiņas Ženijas Neimanes (1904–1974) īpašumā. Viņa bija precējusies ar pulkvežleitnantu Teodoru Neimani (1896–1942), bet 1934. gadā viņi izšķīrās.
Teodors Neimanis, Villas Karmena īpašniece Ženija Neimane un mazais Edvīns Neimanis, Urzulas Grīnbergas tēvs
Pēc šķiršanās tika sadalīti Rīgas īpašumi Vienības gatvē, un Ženija nopirka villu "Karmena". Pansija turpināja darbību, M.Priedīte-Jureviča palika strādāt par saimniecības vadītāju. Cik man ir stāstījis tēvs Edvīns Neimanis (1929–2015), krustmāte un radi, kas trīsdesmitajos gados te dzīvoja, pansijā nereti viesojusies Latvijas radošā inteliģence, arī Emīla Dārziņa sieva ar dēlu Volfgangu, gleznotāji un mūziķi. Kaimiņu mājā Šveices ielā 19 dzīvojis Alfrēds Kalniņš. 1940. gadā īpašumu nacionalizēja, vācieši atdeva, krievi atkal atņēma.
Villa Karmena pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados
– Kādā stāvoklī īpašumu atguvāt?
– Esam dzirdējuši, ka padomju laikos ēka tika izmantota kā kultūras nams, bibliotēka, mūzikas skola un dzīvojamā māja. Nesaudzīgā ekspluatācija, izņemot pirmā stāva nesošās konstrukcijas, ēkas stāvokli ar katru gadu pasliktināja. Ēka tika iekļauta graustu sarakstā, kas jānojauc. Taču deviņdesmito gadu sākumā te dzīvoja cilvēki, un, tā kā nebija viņus kur likt, šo ēku nenojauca.
Kad sākās īpašumu denacionalizācijas process, mans tēvs E. Neimanis pieteicās atgūt īpašumu. Tas notika ātri, jo mums visi dokumenti bija saglabāti, vecmāmiņa visu bija rūpīgi cauri karam, padomju laikiem glabājusi. Tajā laikā mana mamma Baiba Neimane un tētis Edvīns dzīvoja un strādāja Rīgā, arī es. Kad atguvām māju, tā bija īsta katastrofa: pirmā stāva nesošās sienas bija nojauktas, otrā stāva grīdas pamatīgi ieliekušās uz leju... Mājas pamati 1900. gadā bija lieti no dolomīta un, gadiem ejot, sadrupuši. Tētis ar domkratiem cēla koka māju augšā, izraka vecos pamatus un lēja jaunus no betona.
Iepriekšējie iemītnieki pamazām nomira, un atbrīvojās vieta, kur dzīvot, taču otrais stāvs turpināja šļūkt uz leju. Tēvs mainīja dēļus, šo to piekrāsoja, pielaboja jumtu. Te bija sausā tualete, nebija ūdens, dzīvokļus apkurināja ar malku. Nevarēju noskatīties, kā vecāki mokās ar šo māju, un 2008. gadā kredītā nopirku viņiem citu māju Atbrīvotāju ielā. Tajā laikā villu nāca skatīties dažādi interesenti, bet nebija īsti gatavi pirkt īpašumu. Savukārt es dzīvoju Rīgā labā dzīvoklī un par šo māju daudz nedomāju.
– Kā nonācāt līdz lēmumam par mājas renovāciju?
– 2013. gads manā dzīvē bija ļoti grūts, cīnījos ar smagu slimību, kurai valsts nekompensēja zāles, un vienā brīdī mums vairs nebija naudas nākamajai ķīmijas devai. Piekritām pārdot villu, parakstījām nodomu līgumu, saņēmām pirmo iemaksu. Tie bija patīkami latviešu cilvēki, kuri gribēja pirkt māju, taču viņi pārdomāja. Bijām rēķinājušies ar mājas pārdošanas naudu, viss bija saplānots, dēlam vajadzēja apmaksāt dārgās pilota studijas. Tad pieņēmām lēmumu pārdot Rīgas dzīvokli un nācām dzīvot te. Tas bija 2014. gadā.
Mājas renovācijas process bija ļoti sarežģīts. Siguldas galvenā arhitekte Maija Geidāne un telpiskās attīstības plānotāja Zane Gatere bija ļoti atbalstošas. Brīžam man nolaidās rokas un gribēju pārtraukt darbus, taču, tikai pateicoties viņām, turpināju. Valsts iestāžu līmenī tika likti dažādi šķēršļi mājas renovācijai un prasīta liela nauda, lai savestu kārtībā dokumentāciju. Vēl šobrīd māja nav pilnībā pabeigta, jo gluži vienkārši trūkst līdzekļu.
Ēku tikpat kā uzcēlām no jauna, jo gandrīz viss koks bija sapuvis, nācās pa daļām visu mainīt. Renovācija izmaksāja krietni dārgāk, nekā sākotnēji bija plānots tāmē. Tie pat nebija 20 procenti plusā, bet vairāk. Pēc tēva nāves mana mamma atnāca dzīvot šeit pie mums, pārdevām māju Atbrīvotāju ielā, atdevām bankai kredītu un atlikušo naudu arī ieguldījām šeit. Taču ar to vienalga nepietika.
– Kā jūtaties, dzīvojot šajā vēsturiskajā vietā?
– Šeit dzīvoju es, mans vīrs Normunds, mana mamma Baiba, mūsu trīs bērni Pēteris, Māra Marija, Ieva un trīs suņi. Iepriekšējā ziemā teicu vīram, ka jūtos, it kā dzīvotu Sibīrijā, – ziemā pirmais stāvs bija pilnīgi neremontēts, aizsala ūdens, istabā bija 14 grādi. Tagad situācija jau ir uzlabojusies, iekšdarbi pabeigti.
Ja runājam par bērniem, vecākajam dēlam šī vieta ir mīļa, jo viņš šeit pavadījis lielu daļu bērnības, ciemojoties pie vecvecākiem. Taču sākumā viņam, protams, bija šoks, ka tagad būs jābraukā no Siguldas uz skolu Rīgā. Jaunākā meitiņa ātri adaptējās un nu jau šeit jūtas kā zivs ūdenī. Vidējā meita mācās Laurenčos un mākslas skolā. Citi bērni, uzzinājuši, kur viņa dzīvo, brīnījušies: "Tu dzīvo tajā spoku mājā?" Ceru, tagad siguldieši mūsu māju tā neuztver.
Priecājos, ka bērni ir atraduši sev draugus. Mēs, pieaugušie, tā lēnām mēģinām sadraudzēties, socializēties. Taču es īsti neteiktu, ka siguldieši ir ļoti atvērti, drīzāk noskatās no malas, vēro tā piesardzīgi. Bet ir patīkami reizēm pie mājas vārtiem satikt svešinieku, kurš saka paldies, jums ir ļoti skaista māja! Tad es ļoti priecājos, mana sirds gavilē, par spīti visam. Dažreiz ir gadījumi, kad grūti nesmieties, piemēram, pieeju pie loga un ieraugu pie vārtiem lielu grupu japāņu – visi stāv un fotografē māju.
Vēl, domājot par savām sajūtām šeit, jāatzīst, ka kaut kas neizskaidrojams vienmēr mūs vilka atpakaļ uz šo māju. Bija arī kāds pavisam savāds gadījums. Biju aizgājusi pie vecmāmiņas uz kapiem, grābu lapas un stāstīju, ka grasāmies māju pārdot un ka labi cilvēki gatavi to pirkt, kad pēkšņi metāla grābeklim izbira visi zari. Tāpat arī daudzi citi apstākļi sakārtojās tā, ka mums šajā mājā bija jāpaliek. Esam tajā ieguldījuši daudz naudas un enerģijas, bet darāmā tāpat vēl daudz. Tādēļ uztveru villu "Karmena" kā savu mūža projektu.
– Kādas ir jūsu nākotnes ieceres īpašuma attīstībai?
– Šī vieta prasa mākslu un mūziku. Teritorija ir plaša, aptuveni pushektāra, un zeme aiziet līdz pašai Gaujas gravai. Esmu ar mieru brīvdienās atvērt teritoriju publiskiem pasākumiem, lai vieta būtu interesanta ne tikai man, ģimenei, bet visiem siguldiešiem. Uzskatu, ka šī vēsturiskā ēka un vieta ir pelnījusi iesaistīties vietējā kultūras dzīvē. Iedomājos, ka te varētu izveidot rotaļu laukumu, skulptūru parku, skatuvīti, rīkot tirdziņus, uzstādīt senlaicīgu karuseli...
Esmu atvērta idejām, tādēļ aicinu siguldiešus iesaistīties. Ja kāds vēlas palīdzēt ar idejām, kontaktiem, ziedojumiem, ar mani var sazināties sociālajā vietnē "Facebook.com". Esmu jau runājusi par sadarbību ar mākslu skolu "Baltais flīģelis", arī viņi ir atvērti sarunām. Meitenes no mākslas nodaļas jau apgleznoja malkas šķūnīšus. Paldies viņām un skolotājām!
Zinu tikai to, ka personīgo līdzekļu teritorijas attīstībai man vairs nav, tādēļ ceru, ka izdosies piesaistīt dažādu projektu finansējumu, kas man būtu pilnīgi jauna pieredze. Visvienkāršāk būtu šeit iekopt ģimenes dārzu un viss, taču uzskatu, ka šai vietai jākalpo kopējam labumam. Ceru, ka ar laiku siguldieši iemīlēs villu "Karmena" kā vietu, kur mājo kultūra.