Ilggadējais dabas aizsardzības inspektors, nu jau seniors un no 2009. gada vairs nestrādājošs valsts darbā, Māris Mitrevics nesen kopā ar Gaujas ilgtspējīgas attīstības biedrību viesojās Mērumā, lai iepazītu upes apsaimniekošanu un smeltos iedvesmu, kā Latvijas garākajā upē – Gaujā – palielināt zivju resursus un attīstīt civilizētu makšķerēšanas tūrismu.
Viss par lašiem tieši dabā
Kāds bija brauciena mērķis?
Braucienu organizēja Gaujas ilgtspējīgas attīstības biedrība, kurā apvienojušās pašvaldības, kuru teritorijā atrodas Gauja vai Gaujas pietekas, sākot ar Jaunpiebalgu, Api, Smilteni Gaujas augštecē un beidzot ar Ādažiem upes lejtecē. Organizācijas mērķis ir veikt zinātnisko izpēti, organizēt praktiskus pasākumus lašu un taimiņu nārsta iespēju palielināšanai un dzīvotņu saglabāšanai Gaujā, kā arī radīt iespēju licencētai lašveidīgo zivju makšķerēšanai.
Brauciens notika starptautiska mācību projekta ietvaros, un mani pasauca līdzi kā Mitro – cilvēku ar 35 gadu pieredzi dabas inspektora darbā, no kā lielu daļu esmu veltījis lašu aizsardzībai. Mērumā redzētais mūs patiešām pārsteidza, pozitīvā ziņā.
Kas tur tik īpašs?
Mērumā makšķerēšanas tradīcijas aizsākušās jau 1231. gadā, bet no 1941. gada šeit uzsākta sporta makšķerēšanas organizēšana. Visa pamatā ir ilgstošs un mērķtiecīgs darbs: zivju uzskaitīšana, pavairošana, nārsta vietu un dzīvotņu uzlabošana, migrācijas ceļu ierīkošana. Mērumas upe ietek Baltijas jūrā, bet lašveidīgo zivju apsaimniekošanai var izmantot tikai nedaudz vairāk par 30 upes kilometriem. Augšup pa straumi to traucē vairākas hidroelektrostacijas. Ieliekot lielu darbu, upes apsaimniekotāji ir panākuši, ka pirmajās trijās HES ir zivju ceļi, bet ceturtajai zivis vairs cauri netiek.
Lašu ceļš pie hidroelektrostacijas
Visa Mērumas zivsaimniecība ir uzņēmuma "Sveaskog" paspārnē, un šobrīd visu darbu paveic astoņi darbinieki. Kopējais saimnieciskais apgrozījums ir 5-6 miljoni eiro gadā. Cilvēki no visas pasaules brauc makšķerēt uz Mērumas upes, un netraucē pat tas, ka vienas dienas licences cena ir 100 eiro. Laikā no marta sākuma līdz septembra beigām ik dienas tiek izsniegtas 100 vienas dienas licences.
Mūsu viesošanās laikā novērojām, ka gribētāju bija vairāk nekā makšķerēšanas vietu upē. Trijās dienās bijām liecinieki 12 lielu lašu nozvejai ar mušiņmakšķerēšanas paņēmienu. Lielākais loms bija 16 kg smags lasis. Lašus līdz 50 cm garumam ir jālaiž upē atpakaļ. Lielākus pēc makšķernieka izvēles var paturēt vai arī darboties pēc principa "ķer un atlaid". No tajās dienās 12 kopā noķertajām zivīm tikai viena bija 7 kg smaga, pārējās 11–14 kg. Savukārt upē palaista šoreiz tika tikai viena. Jāpiebilst, ka ar spiningiem zivis ķer tikai 10 % gadījumu.
Maija lasis – virs 16 kg
Kas vēl piesaista tūristus šai vietai?
Noteikti nelielā pilsētiņa Mēruma ar 3000 iedzīvotājiem. Šeit visa saimnieciskā dzīve balstās uz lašiem un makšķerēšanu. Mērumā atrodas muzejs, veikali, restorāni, viesnīcas, un visās vietās tiek atspoguļots tas, ka šī ir īsta makšķernieku pilsēta – uz sienām izliktas fotogrāfijas, dažāda makšķernieku atribūtika, piemēram, vienā viesnīcā bija milzīga siena ar mākslīgo mušu un vizuļu kolekciju.
Pie informācijas centra ir īpaša ēka, kur visas noķertās zivis tiek mērītas un svērtas, un katrs laimīgais makšķernieks pats izpilda īpašu anketu, kurā norāda savus personas datus, tautību, zivs parametrus u.c. Konkrētās dienas anketa skatāma visas dienas garumā, un tūristi, kas paši nemakšķerē, šeit pulcējas, lai priecātos kopā ar laimīgajiem lomu ieguvējiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka Mērumas kā makšķernieku tūrisma galamērķa panākumi vistiešākā veidā saistīti arī ar mērķtiecīgo tēla veidošanu.
Laimīgais ar lomu
Vai ir plānots ko līdzīgu paveikt saistībā ar Gauju?
Mērķis ir uzsvērts jau biedrības nosaukumā – ilgtspējība. Ir daudz jāstrādā – zinātniskā izpēte, lašu un taimiņu dabiskā nārsta vietu un dzīvotņu saglabāšana, varbūt arī paplašināšana un jaunu vietu radīšana. Tas viss jāveic tikai, precīzi ievērojot dabiskuma prasības un pastāvošos normatīvos aktus. Vislielākais darbs tomēr ir sabiedrības apziņas mērķtiecīga veidošana gan pašvaldību līmenī, gan Gaujas un tās pieteku krastu iedzīvotājiem.
Liela problēma ir šī brīža situācijas pakāpeniskas, bet radikālas pārmaiņas. Runa nav tikai par maluzvejniekiem, kas ar elektroietaisēm, tīkliem un žebērkļiem bendē lašus to nārsta laikā. Pēdējos gados spiningošanai labvēlīgā ziemā – kad upe nav aizsalusi – katru brīvo brīdi taimiņus ar spiningu mēģina iegūt ap 10 vīri pie Cēsīm, 5 pie Līgatnes un 20 pie Siguldas. Ir drošas liecības, ka bezledus ziemās prasmīgākie no viņiem noķer pat 100 lašveidīgās zivis, galvenokārt taimiņus, bet lašus tikai dažus procentus.
Tie nav rūdīti maluzvejnieki, bet lielākoties inteliģenti, azartiski vīri, kam šāda veida hobijs dod lielu garīgo baudījumu. Ja tajā ļoti interesantajā ilgtspējības projekta stadijā, kad Gaujā tiek uzsākta licencēta lašu un taimiņu makšķerēšana, šiem vīriem nebūs licenču maksas atlaide vismaz 50 % apmērā, tad pasākumu var uzskatīt par izgāzušos.
Gauja ir bagātākā upe Baltijas valstīs ar lašu dabiskā nārsta vietām. Biedrības darbības mērķis ir apsveicams, un tā ir apņēmības pilna ķerties pie darba.
Lašu mazuļu (smoltu) uzskaites ierīce