Vai nepieciešami papildus dokumenti, kas regulētu šo sfēru un kādu pienesumu tas dotu?
Viens no pretrunīgi vērtētiem līdzekļiem vardarbības mazināšanai ir Stambulas konvencija, kuru Latvija šobrīd nav ne parakstījusi, ne ratificējusi. Ko šis dokuments sevī ietver, skaidro Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks (Nacionālā apvienība).
Kas ir Stambulas konvencija?
Iesalnieka kunga redzeslokā šī konvencija nonākusi pagājušā gada nogalē, kad bažas par atsevišķiem dokumenta punktiem paudušas vairākas nevalstiskās organizācijas. Jautājumus radījuši punkti, kas skar cilvēka sociālo dzimumu, jo līdz šim šāda veida termini Latvijas normatīvajos aktos nav bijuši sastopami.
Par šo tēmu notikusi arī starpministriju saskaņošanas sēde, kurā patiešām iezīmējušās neskaidrības konvencijas saturā.
Kā skaidro J. Iesalnieks, formulējums "Cīņa pret vardarbību ģimenē un pret sievietēm", protams, nevienam iebildumus neraisīja, krimināltiesiskie konvencijas aspekti nebija pamats diskusijām. Turklāt vairākas no dokumentā minētajām rekomendācijām Latvijā jau ir spēkā. Piemēram, 2014. gada martā pieņemtie Civillikuma grozījumi, kas paredz varmāku izolēšanu no mājokļa, arī policijai uz sava lēmuma pamata ir tiesības pāridarītāju izolēt uz laiku līdz astoņām diennaktīm.
Izstrādes procesā ir preventīvo piespiedu līdzekļu likums, tāpat arī likums, kas vērsts uz prevenciju bērnu aizsardzības jomā.
Pats būtiskākais – jau šobrīd tiek veikti pasākumi vardarbības mazināšanai un novēršanai, neatkarīgi no tā, ka Latvija šo konvenciju nav ne parakstījusi, ne ratificējusi.
Taču zem šī nosaukuma ir "paslēptas" dažas lietas, kas ir vairāk nekā diskutablas.
Konvencijas "zemūdens akmeņi"
Tieslietu ministrijai līdz aprīļa beigām ir uzdots veikt konvencijas juridisko analīzi, lai saprastu, vai esošās bažas ir pamatotas. Ja bažas ir pamatotas, jāizpēta vai tās, ratificējot konvenciju, var novērst ar kādas papildus deklarācijas palīdzību, kā tas ir izdarīts Lietuvā un Polijā. Abās minētajās valstīs deklarācija atrunā to, ka konvencija ir spēkā, kamēr nav pretrunā ar šo valstu konstitūciju.
Kā norāda Jānis Iesalnieks, pirmajā brīdī šķiet – kāds gan konvencijai pret vardarbību sakars ar valsts konstitūciju? Tomēr sakars ir tiešs. Tas saistīts ar sociālā dzimuma definīciju. Stambulas konvencijā minēts gan sociālais, gan bioloģiskais dzimums. Ja ir divi termini, rodas jautājums – vai tie pilnībā pārklājās? Vai dokumenta autori ir paredzējuši arī gadījumus, kas iepriekšminētie termini nepārklājās?
Sociālais dzimums tiek skaidrots kā sabiedrības priekšstati par to, kādam jābūt vīrietim un kādai jābūt sievietei. Diemžēl konvencijas paskaidrojošajā tekstā jeb anotācijā diskriminācijas kontekstā tiek minētas arī transpersonas – tās ir personas, kas izmanto pretējā dzimuma apģērbu ikdienā u. tml.
Jānis Iesalnieks norāda, ka jāizpēta vai saistības, ko valsts uzņemas caur šo konvenciju, tai skaitā veikt izmaiņas sabiedrības domāšanā un uzskatos par dzimumu lomu stereotipiem, ir jāpilda un ko valsts, parakstot šo konvenciju, patiesībā apņemas izskaust? Cik plaši to varēs interpretēt?
Piemēram, tāda sociāla norma kā atsevišķas vīriešu un sieviešu tualetes, kā šajā gadījumā jārīkojas? Vai var pieņemt, ka transpersona, piemēram, vīrietis, kas sevi uzskata par sievieti, būtu tiesīgs pieprasīt iet sieviešu labierīcībās, ģērbtuvēs vai dušās sporta zālē? Sanāk pretruna – konvencija ir par vardarbību pret sievietēm, bet jebkurai sievietei tā būtu emocionāla vardarbība, piemēram, likt pārģērbties vienā telpā ar svešiem vīriešiem/transpersonām.
Tas varētu šķist absurds, bet Iesalnieka kungs atgādina, ka ASV šādi precedenti ir bijuši. Proti, transpersonas vērsušās tiesā pret dažādām iestādēm, kur šīs viņu "tiesības" nav īstenotas. Tāpēc noteikti jāvērtē visi šī dokumenta aspekti.