Uz kādām pārdomām jūs aicināt cilvēkus šajās Lieldienās?
Galvenais, lai cilvēki atceras, ka Lieldienas nav tikai zaķīši un olu krāsošana. Tieši pretēji – Lieldienas ir ciešanu laiks, Lielajā piektdienā Jēzu sit krustā. Taču tad seko Kristus augšāmcelšanās, tā ir pati nozīmīgākā šo svētku vēsts, un to nedrīkstam aizmirst. Dievs mūs tik ļoti ir mīlējis, ka atdevis par mums savu dēlu.
Olu krāsošana pati par sevi nav nekas slikts, šīs tradīcijas saknes nāk no kristīgās pasaules. Sākotnēji uz olām zīmēja krustiņus un krāsoja tās sarkanā krāsā kā simbolu Kristus asinīm un ciešanām. Mūsdienās svarīgi neaiziet otrā galējībā, lai olas nav vienīgais šo svētku saturs, kur krustam nav vietas. Tāpēc es aicinu – piedzīvojiet Jēzus nāvi pie krusta, lai vēlāk varētu piedzīvot arī augšāmcelšanos.
Bībele ikvienam no mums atgādina: lai augšāmceltos, vispirms ir jānomirst. Uz jaunu piedzimšanu mēs esam aicināti kristībā, kurā "vecais" cilvēks nomirst.
Vai ir vienkārši ļaut šim "vecajam" cilvēkam nomirt?
Luters saka – katru rītu pamostoties, "vecais" cilvēks sevī jānoslīcina, lai jaunais cilvēks varētu dzīvot! Protams, ka tas nav vienkārši, jo mūsu grēcīgā daba vēlas gūt virsroku un grēkā dzīvot ir vieglāk. Es to salīdzinu ar kāpšanu kalnā. Nokļūšana kalna galā prasa piepūli, bet gandarījums, kad esi nonācis virsotnē, skats, kāds paveras no augšas, tas ir neaprakstāmi! Savukārt laisties no kalna lejā, šļūkt pilnā ātrumā vienmēr ir vieglāk. Taču kas tevi sagaidīs lejā? Tikai tumsa, purvs un bezcerība.
Vai mūsdienu cilvēki vēlas dzirdēt atgādinājumus par grēkiem, ciešanām?
Nevēlas! Taču, ja cilvēks nepiedzīvo ciešanas, viņš nevar piedzīvot arī lielo mīlestības brīnumu, nesavtīgu labestību. Cilvēki bieži dzīvo ar "rozā brillēm", it kā mēģinot sevi no visa pasargāt, lai tikai paši justos labi. Kad šīs brilles krīt, cilvēks piedzīvo depresiju, kas ir viena no mūsu laikos izplatītākajām kaitēm. Cilvēks sevi visu laiku tik ļoti ir mēģinājis pasargāt no ciešanām, ka paniski no tām sāk baidīties. Un tad, ja kaut kas atgadās, cilvēks iekrīt bedrē, no kuras paša spēkiem ārā tikt ir grūti. Ir labs piemērs par bērniem – ja visu laiku mēģināsi pasargāt mazuli no karstas plīts, būs reize, kad bērns apdedzināsies pa īstam. Tāpat ar ciešanām, ja sevi nemitīgi sargāsi, piedzīvojot nelaimi, nespēsi atgūties. Labā ziņa ir tā, ka Dievs palīdz arī šādās situācijās.
Taču es kā mācītājs cilvēkus aicinu atcerēties, ka Jēzus nenāca cilvēkus izglābt no ciešanām, bet glābt caur ciešanām. Tikai tā mēs varam iepazīt patiesu mīlestību.
Vai cilvēks, kurš pieradis tikai patērēt, aizdomājas par eksistenciāliem jautājumiem?
Bieži cilvēki savās dzīvēs kaut ko maina pēc tam, kad piedzīvojuši nelaimes vai pārbaudījumus. Reizēm Dievs it kā piespēlē cilvēkiem šādas situācijas, lai izrautu no patērētāju sabiedrības kulta. Tikai brīžos, kad cilvēks ir nospiests uz ceļiem, viņš ir gatavs ieraudzīt patiesību.
No otras puses – lai sabiedrība mainītos, kristiešiem jāsāk sludināt savas vērtības ne tikai vārdos, bet arī darbos, tās jāparāda ar savu dzīvesveidu. Šobrīd laicīgā pasaule nemitīgi uzspiež savu vērtību sistēmu. Tas redzams visur, pat skolās. Mārtiņdienas, Helovīni tiek svinēti un atbalstīti. Bērniem Ziemassvētkos liek vilkt baļķi ap skolu un veikt citas rituālas darbības, bet Dieva vārdam pat netiek dota iespēja izskanēt.
Šeit atkal nonākam pie tā, ka pasaule mīl un aizstāv grēku. Kā Jēzus ir teicis: "Te nāk šīs pasaules valdnieks (sātans), man viņš neko nespēj darīt, bet jūs no viņa gan piesargieties." Un šobrīd mēs dzīvojam laikā, kad ļauns tiek uzskatīts par labu.
Kā varam sevi pasargāt?
Tas iespējams tikai tad, ja godājam Dieva vārdu. Šobrīd visi runā par terorismu. Jautājums ir – kāpēc islāmam Eiropā ir tik viegli ienākt? Jo ir redzams, ka mēs tā īsti nekam neticam. Jāuzdod jautājums sev – kādi mēs esam kā kristieši? Austrumu pasaules acīs mūsu ticība nav pietiekami dziļa, viņi redz šeit sev brīvu vietu, kur ienākt. Mīlestībā mums ir jāpieņem patiesie bēgļi, bet jābūt stingriem savā nostājā par šeit valdošo kārtību, jābūt nesatricināmiem savā ticībā. Jābeidz šī pārspīlētā tolerance pret visu un visiem.
Neklusēt tikai tāpēc, lai kādam būtu mierīgāk un ērtāk?
Noteikti! Izdabāšana visiem nav tolerance, tā ir gļēvulība. Piemēram, vajātie kristieši daudzus gadsimtus atpakaļ lika pamatus mūsdienu baznīcai. Bet viņi nebaidījās! Tāpat būtu jādara mums šodien. Bībele kristiešiem dod norādījumus, kā rīkoties dažādās situācijās, pie tā arī jāpaliek!