Neattiekams uzdevums reformācijai bija draudžu reorganizācija. Šim nolūkam kūrfirsts no 1528. gada organizēja vizitācijas Kūrsaksijā un Meisenē. Komisijas, kurās laiku pa laikam piedalījās arī Luters, sastāvēja no diviem teologiem, kuri pārbaudīja mācības, dievkalpojumu un dzīvesveidu, un diviem juristiem tiesisko un finansiālo lietu pārbaudei. Tiesiskā puse attiecās uz baznīcas īpašumu, kuru daži laicīgie valdītāji pēc reformācijas ieviešanas bija piesavinājušies un kas vairs nenodrošināja mācītāju un skolotāju algošanu.
Vēl cita problēma bija mācītāju mazspēja un trūcīgā izglītība, tā kā tie varēja misi tasīt un grēksūdzi pieņemt tikai latīņu valodā un nespēja sprediķot un mācīt ticības mācību tautas valodā. Luters sūdzas par ietekmi uz dzīves apstākļiem draudzēs: ļaudis "nezina ne lūgšanu "Mūsu Tēvs", ne ticības apliecību vai desmit baušļus; viņi dzīvē, gluži kā lopi un nesaprātīgas cūkas, un nu, kad pie tiem ir nonācis evaņģēlijs, viņi tomēr iemācījušies gluži meistarīgi un pavisam brīvi to izmantot nelietīgi. Ak, jūs, bīskapi, kā gan jūs atbildēsit Kristus priekšā, ka esat ļāvuši tautai dzīvot tik negantu dzīvi un ne mirkti neesat apliecinājuši savu amatu?"
Tā tagad bija radies uzdevums mācītājiem, draudzēm un, jo īpaši, namatēviem ne vien norādīt uz viņu pienākumiem, bet arī šo viņu uzdevumu veikšanai sniegt konkrētus līdzekļus. Tā, sadarbojoties vairākiem teologiem un juristiem, radās palīglīdzekļi draudžu reorganizācijai mācībā un satversmē. Lutera Enchiridion, Rokas grāmatiņa jeb "Mazais katehisms vienkāršiem mācītājiem un sludinātājiem" (1528) un "Lietais katehisms" (1529) radās šajā sakarībā, proti, no Lutera sprediķu kopām, kurus viņš bija izveidojis par katehisma galvenajiem punktiem. Šeit jāuzsver: šie katehismi nesatur kaut kādu "Lutera teoloģiju", bet gan sprediķos un mācībā tiek iztirzāti kristīgās ticības pamati un saturs, kas apkopots piecos galvenajos punktos: Desmit baušļos (Dekalogs), Ticības apliecībā, Kunga Lūgšanā (Tēvreize), Svētajā kristībā, Altāra sakramentā (Vakarēdiens) kopā ar grēksūdzi.
Atbildīgi par mācībām nekādā ziņā nav tikai mācītāji, jo vairāk tādēļ, ka ne visur tādi varēja būt Tādēļ katehisms kā pamācība un pienākums ir domāts arī "namatēviem", kuriem bija jāmāca sava ģimene un saime, kā ari skolotājiem skolās Mācītājam, pirmoreiz pielaižot pie Vakarēdiena kādu dievgaldnieku vai kādu, kas tikko iesvētīts, bija pienākums katrā ziņā pārbauda, vai tas ir mācījies un zina, kas ir viņa ticība.
Līdzās pieciem galvenajiem punktiem, ar kuriem ierobežoti vairums katehisma uzdevumu, ir vēl citas ļoti svarīgas daļas. Vispirms tie ir Mazā un Lietā katehisma Ievadi. Bet Mazajam katehismam piederīgi ir vēl šādi gabali: Lūgšanu grāmatiņa ar Lutera Rīta un Vakara svētību vārdiem "Kā namatēvam jāmāca sava saime sevi svētīt rītos un vakaros", ar galda lūgšanām "Kā namatēvam jāmāca sava saime runāt svētības lūgšana pirms ēšanas un pateikšanās pēc ēšanas", "Mājas tāfele ar dažām Rakstu vietām" dažādām kārtām un amatiem, tātad bīskapiem, mācītājiem un sludinātājiem (baznīcas kārta), kristiešiem par izturēšanos pret saviem skolotājiem un dvēseļu kopējiem, laicīgajai varai un pavalstniekiem, vīriem, sievām, vecākiem un bērniem, saimei (kā darba ņēmējiem), namatēviem un namamātēm (kā darba devējiem), jauniešiem, atraitnēm, visiem kopīgi. "Lai katrs mācās cītīgi, tad saimei klāsies svētīgi." Tad seko "Laulību grāmatiņa" ar vienkāršu un skaidru laulību formu un laulību mācību ar vārdiem no Svētajiem Rakstiem. Pēc tam "Kristību grāmatiņa vāciski, no jauna sagatavota. "
Visi šie teksti ir vienkārši un skaidri, un būtu ļoti jāvēlas, lai teologi tos uzņemtu, saprastu un tad arī darītu tos pieejamus draudzei. Daudzu problēmu risinājumi, par kurām notiek sīkumaini strīdi un kuras tiek teoloģiski problematizētas, tad tiktu meklēti Svēto Rakstu skaidrībā. Par to dažas Lutera norādes.
Par desmit baušļiem: "ir taču tā, ka tam, kas labi pazīst desmit baušļus, jāzina arī visi Raksti, lai vienmēr varētu palīdzēt, mierināt un dot padomu, vērtēt un kārtot garīgās un laicīgās lietas un būtu tiesnesim pār visām mācībām, kārtām, gariem, tiesībām un visu, kas vien pasautē sastopams."
"Tādēļ, lai ikviens to ņem nopietni pie sirds un nedomā, ka tas ir cilvēka sacīts. Jo šis apsolījums tev dod vai nu mūžīgu svētību, laimi un prieku, vai arī mūžīgas dusmas, nelaimi un sirds ciešanas."
Te vēl Lutera padoms: arī tad, ja cilvēks uzskata, ka Viņš visu zina,"kas gan šai dzīvē nav iespējams, tad tomēr būtu vērts katehismu ikdienas lasīt, pārrunāt un pārdomāt, un tas nestu augļus. Proti, šādā lasīšanā, pārrunās un pārdomās Svētais Gars ir klātesošs un dod arvien vairāk gaismas un gara pacilātības, tā ka šī mācība kļūst tīkamāka un saprotamāka, kā to Kristus apsola Mateja evaņģēlijā 18:20: "Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū.""
Par to visu ir skaidrs: Dieva vārda liecība un sakraments nav kristīgas reliģiozitātes lieta, bet gan runa ir par pasaules kārtību, ko ar savu Vārdu ir radījis Dievs un to uztur un kas ir saistoša visiem cilvēkiem. Tajā pamatota arī kristīgā atbildība – tās Labākajā izpratnē. Vecāki un krustvecāki, kas Kristībā uzņēmušies atbildību par kristīgo audzināšanu, un arī laicīgā vara skolā un tiesiskumā ir atbildīga Dieva un cilvēku priekšā par to, lai Dieva noteiktā kārtība radības labā būtu zināma un tiktu ievērota.
Tādēļ Luters cieši piekodina: "Tāpat īpaši pamāci valdību un vecākus, lai viņi labi valdītu un sūtītu bērnus skolā, norādot, ka tas ir viņu pienākums un kādu postošu grēku viņi dara, ja to nepilda; jo līdz ar to viņi sagrauj un izposta gan Dieva, gan pasaules valstību, rīkodamies kā ļaunākie Dieva un cilvēku ienaidnieki."