Par interviju vienojamies ar Valijas meitu Modru Duļevsku, kura jau telefonsarunā novērš bažas, vai jubilāre vēlēsies runāt ar presi, – lai gan māmiņai šad tad uznākot asinsspiediena lēkmes, par veselību viņa nesūdzas.
Ierodoties Siguldā, Ķiparos, pie Valijas kundzes ģimenes mājas, uzreiz secinu, ka tik patīkama vide gan tuvākajā apkārtnē, gan pagalmā, gan pašā mājā noteikti ir devusi papildu spēku un iedvesmu tik ilgam mūžam. Tas, ka Valijas kundzi mīl un lutina visa ģimene, nojaušams jau no pirmajām sarunas minūtēm gan ar meitu Modru, gan viņu pašu. Ne velti pirms 40 gadiem izsapņotās ģimenes mājas pagalmā mazdēls Jānis viņai uzcēlis pašai savu māju, kurā abas kopā ar meitu saimnieko un pieņem viesus. Te, saules pielietajā istabā, nupat notika arī Valijas apaļās jubilejas svinības.
"Uzņēmām viesus visu pagājušo nedēļu – vispirms bija īpaši aicināto viesu pasākums, bet vēlāk nāca gan tuvāki, gan tālāki kaimiņi un paziņas. Bija arī novada mērs Uģis Mitrevics. Saņēmām apsveikumu arī no Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa," stāsta jubilāres meita Modra un piebilst: "Lai prezidentam laba veselība!"
Modras kundze ir tā, kura ikdienā rūpējas par Valijas kundzi. Viņa stāsta, ka mamma, lai gan āra pastaigās vairs nedodas, pa māju un kāpnēm ar atbalstu spēj paiet pati.
Abas kundzes intervijai īpaši gatavojušās – Modras kundze uzklājusi galdu, bet Valijas kundze saposusies baltā lakatiņā un mazmazmeitas Agneses dāvātā plecu lakatā. Visu sarunas laiku jubilāre ir atvērta sarunai un labprāt dalās ar savām pārdomām par darbu, dzīvi un cilvēkiem.
Jautāta, kāda ir atslēga tik ilgam mūžam, Valijas kundze nevilcinoties atbild: "Ticība Dievam! Jā, tikai ticība!"
Valijas kundzei ir apbrīnojama atmiņa. No viņas detalizētā stāstījuma pietiktu materiāla aizraujošam vēstures romānam. Tāpēc žēl, ka tikai tagad satikāmies un varam sniegt vien īsu ieskatu simtgadnieces dzīvē.
Palīdzēja spītība un lūgšanas
Savu dzīves stāstu Valijas kundze sāk ar atmiņām par pirmajām ganiņa gaitām. Viņas tēlainais un detalizētais stāstījums dzīvi uzbur astoņgadīgas meitenītes pirmo ganu vasaras ainu.
"Tā kā ģimenē ar iztikšanu nebija viegli, visus bērnus – mani, abas māsas un brāli – sūtīja strādāt. Būdama jaunākā no četriem bērniem, vēlējos ar savu darbu atvieglot ģimenes iztikšanu. Tā, jau astoņu gadu vecumā tiku nosūtīta strādāt pie saimniekiem. Pirmā darbavieta bija 40 kilometrus tālu, tāpēc, kā pavasarī pametu māju, tā tikai vēlā rudenī atgriezos. Lai gan pirmie saimnieki bija gana turīgi, ļoti maz deva ēst, un rudenī es mājās atgriezos pavisam novājējusi. Mamma brīnījās, kāpēc vēstulēs arvien teikusi, ka man klājas labi. Bet es i nedomāju sūdzēties! Visi bērni taču strādāja! Ja es sūdzētos, man atbrauktu pakaļ un no strādāšanas nekas nesanāktu.
Reiz, atceros, bija vēls rudens, liels vējš un pat sniega pārslas. Bet es basām kājām! Diena bija tik auksta! Pļavā bija dažas mežābeles, tad nu uzrāpos vienā no tām meklēt kādu ābolu. Notupos ābeles zarā, pierāvu klāt ceļgalus, lai mazliet siltāk. Mājās ejot, govis bija jādzen cauri mežam. Taka bija nobirusi ar egļu skujām, un tās tik asi dūrās nosalušajās pēdās! Ja būtu savās mājās, sasildītos pie krāsns. Bet kas to deva – saimniece jau gaidīja ar slauceni un lika slaukt govi. Tad nu govs sānu spalvā sildīju rokas, lai varētu paslaukt. Arī ēst neko karstu neiedeva, tikai vēsu putru. Tādi bija saimnieki... Bet lepnība neļāva sūdzēties. Brālis un māsas strādā, bet es sūdzēšos? Noslaucīju asaras un strādāju tālāk!
Mums ģimenē negāja viegli, jo nebija daudz zemes, ko apstrādāt. Un, ja laukos zemniekam nav zemes, viņš nevar izdzīvot. Tētis strādāja par kurpnieku, mamma mājās kopa lopus. Tāpēc mēs visi bērni vasarās strādājām, lai varētu uzcelt māju.
Kādu vasaru laukā stādīju mežu – bija jāstāda mazas priedītes. Tur maksāja pēc izstrādātā. Man šis darbiņš padevās, un es varēju vairāk nopelnīt. Un, kad beidzot māja tika uzcelta, likās, ka uz zemes nekā skaistāka nav. Lai gan bija tikai trīs istabiņas, man tā likās kā pils. Joprojām atceros pirmos Ziemassvētkus, ko tur sagaidījām.
Mana vecmamma bija ļoti reliģioza un vienmēr teica, ka ikreiz, kad dzīvē iet slikti, jālūdz Dieviņš. Arī toreiz, kad nosalusi sēdēju mežābelē, lūdzu Dieviņu un skaitīju: "Kam, mana sirds, tā bēdājies, kam gribi tik daudz raizēties, ko ēst un ģērbties būs? Uzticies savam Dievam vien, Tas gādā vēl šo pašu dien'." Noskaitīju šīs rindiņas, un man kļuva siltāk.
Brālis bija vecāks par mani un mācīja mani mīlēt darbu. Reiz, kad biju maza, piekususi karstumā grābjot sienu, savu grābekli tā lēnām vilku pa zāli. Pienāca brālis un teica, ka, ja strādā, grābeklis jālaiž tā, lai tas brīvi slīd. Un darbs, ko dari, ir jāmīl. Ja mīlēsi savu darbu, tas nekad nebūs par grūtu! To arī vienmēr atcerējos."
Kad 16 gados bija jāiet iesvētībās, man vajadzēja jaunas štātes. Tāpēc gāju uz Viļaku strādāt ceptuvē pie saimniekiem, kuri bija ebreji. Tie gan bija labi saimnieki – aicināja ēst pie kopēja galda. Tik labi sadzīvojām, ka citi uzskatīja mani par viņu meitu."
67 gadus bez strīdiem
"19 gados apprecējos. Ar vīru Gustavu, kurš pēc profesijas bija dzelzceļnieks, kopā nodzīvojām 67 gadus. Toreiz dzelzceļniekus, tāpat kā virsniekus, pārcēla strādāt tur, kur bija nepieciešams, un sievas vienmēr devās līdzi. Tā mēs daudz pārcēlāmies – padzīvojām gan Jūrmalā, gan citviet. Vīrs daudz strādāja un mācījās visādos kursos. Izmācījās līdz pat brigadierim, bet, kad kļuva par ceļu meistaru, 1950. gadā mums Piebalgā iedeva skaistu dzīvokli, arī alga bija laba.
Kad vīram bija 92 gadi, jau uz slimības gultas būdams, viņš man teica: "Tak esam kopā jau 67 gadus, bet ne reizi neesam sastrīdējušies!" Es viņam smejot teicu, ka mums tak nebija laika – tad māja jāceļ, tad jāstrādā. Mūsu ģimenē tā arī neviens neredzēja mūs strīdamies. Gustavs mani ļoti mīlēja un bija ļoti pozitīvs cilvēks. Viņš priecājās par svētkiem, sirdī vienmēr bija jauns un labi sapratās ar mazdēlu draugiem, kuri viņu par Gustiņu vien sauca. Ja kaut ko darīja, mūs ar meitu vienmēr pasauca, pajautāja viedokli, bet tik un tā izdarīja pa savam. Tad mēs smējām: ko ta sauca?"
Kara gadi paiet bēgļu gaitās
"Kad jau dzīvojām netālu no Gulbenes, Kamaldas stacijā, sākās karš. Vīru kā dzelzceļnieku karā nepaņēma, jo dzelzceļnieki vienmēr bija vajadzīgi tepat uz vietas.
Vācieši mūs izlika no dzīvokļa un lika doties uz Rīgas pusi. Visa mājas iedzīve palika. Vācieši neko neļāva ņemt līdzi. Traukus gan noslēpu dīķī, cerībā, ka atgriežoties tos tur atradīšu. Tikai gotiņu līdzi paņēmām. Vēlāk atklājām, ka dīķis bija izžuvis un kāds tos traukus bija paņēmis. Tādi, lūk, cilvēki bija!
Ar kājām tikām līdz Drustiem. Tur mūs panāca krievi. Pa ceļam visi ceļi bija bēgļu pilni. Visu kara laiku nostaigājām pa Latviju bēgļu gaitās, dzīvojām svešās mājās. Satikām daudz un dažādus cilvēkus. Pieredzējām gan vāciešus, gan krievus. Vācieši vienmēr bija sakopti, vienmēr centās nomazgāties un nodzīt bārdu. Krievu karavīri gan bija tādi nošļukušāki. Ne vācieši, ne krievi neko mums neņēma nost, bija solīdi. Arī mežabrāļi nebija ļauni, prasīja tikai ēst, bet nekad neizrēķinājās."
Sapnis par Siguldu
"Kad dzīvojām Piebalgā, visu laiku, ar vilcienu braucot cauri Siguldai, stāvēju pie loga un sapņoju, ka gribētu te dzīvot. Bet, kamēr vīrs strādāja uz dzelzceļa, mums vienmēr iedeva dzīvokli un bija, kur dzīvot. Toties, kad aizgāja pensijā, pašam bija jāmeklē sev mājvieta. Paņēmām no valsts zaimu [aizņēmumu – red.] un sākām būvēt māju Gulbenē. Tomēr vīram miera nebija, un reiz viņš atbrauca uz Siguldu apskatīt, vai nevar nopirkt te māju. Bet Siguldā mājas visos laikos bijušas dārgas. Metām mieru sapņiem un turpinājām būvēt Gulbenē.
Kad māja jau bija gatava, 1975. gadā no Siguldas piezvanīja sens vīra darbabiedrs un teica, ka ir iespēja nopirkt Ķiparos vāciešu māju par 20 tūkstošiem rubļu. Un tas jādara steidzami, jo Siguldā mājas ātri izķēra. Bet kur tad mums tāda nauda? Tomēr tas sapnis bija tik stiprs, ka steigšus pārdevām nupat uzcelto Gulbenes māju, aizņēmāmies naudu no draugiem, radiem un pēc trim dienām māju nopirkām. Brīnos, kā cilvēki uzticējās un to naudu bez kādiem papīriem aizdeva. Laikam jau tāpēc, ka mans vīrs bija goda cilvēks."
Pārdzīvotas dažādas varas
"Latvijas valsts dibināšanas laiku, protams, neatceros, bet Ulmaņlaikus gan ļoti labi atminos. Tie gan bija brīnišķīgi laiki! Skolā bija obligāta reliģijas stunda. Un, ja bērns mācās Dieva vārdus, nekas slikts nevar sanākt. Tagad gan pavisam cita attieksme.
Kad ap 1932. gadu dzīvojām Alūksnes novadā, satiku pašu Kārli Ulmani. Turpat kaimiņu šķūnī viņš teica runu. Tad viņš staigāja pa laukiem, piegāja pie grāvrača, kuram bija plika galva, un prasīja: "Vai tad tev karsti nemaz nav? Nevar tak tā ar pliku galvu!" Kad grāvracis atbildēja, ka viņam nav cepures, Ulmanis uzlika viņam savu. Tad prezidents ar pavadoņiem kādās mājās bija palūguši ieēst. Saimnieki uzklājuši maizi, biezpienu, sieru. Kad nu Ulmanis ar vīriem labi paēduši, katrs saimniekam bija atstājis pa 10 latiem.
Kad nāca padomju vara, pati pa radio dzirdēju, kā Ulmanis teica: "Palieciet katrs savā vietā, es palikšu savējā!"
Staļina laiki gan bija ļoti traki. Bija jāmaksā aizņēmums valstij – varēji vai nevarēji. Viss bija izpostīts, un bija jāatjauno.
Lai gan mums apkārt izsūtīja kaimiņus un paziņas, mūsu ģimene izsūtīšanas veiksmīgi pārdzīvoja, jo dzelzceļnieki bija vajadzīgi cilvēki, un nebija jau mums nekādas mantas.
Gan vācu, gan krievu laikā bija uzliktās normas, kas jāmaksā, – vai piens jādod, vai aitas jāatdod. Reiz aitai atskrēja jēriņš un pati aita bija jāatdod prom, un tas nabaga jēriņš viens pats pa pagalmu skraidīja.
Pēc kara, kad atgriezāmies no bēgļu gaitām, mūsu skaistā māja Kamaldā bija nodegusi. Mums gan piešķīra kādas izvestās ģimenes māju, bet mēs atteicāmies. Kā tad mēs varētu tādā dzīvot? Tā nu mēs ievācāmies kūtiņā turpat pie Kamaldas dzelzceļa stacijas. Vīrs no salmiem, smilts un ūdens sataisīja mājai apmetumu – bija tik silti un mājīgi!
Kad krievi staigāja pa mājām, prašņājot, vai ticam Dievam, mēs droši atbildējām, ka ticam gan. No kā mums baidīties?
Tagad skatos televizoru, sekoju līdzi, kas notiek valstī. Ceru, ka viss mums būs labi. Tik daudz ko esam pārcietuši, tad nu tagad jābūt labi. Tikai nesaprotu, kāpēc cilvēki brauc prom. Mēs pēc kara tādā nabadzībā dzīvojām, bet savu Latviju nepametām! Man par savu Latviju nav nekā skaistāka.
Kas tad tagad nekait! Dzīvojam kā pasakā – ir gan kanalizācija, gan ūdens, gan siltums. Nekad mūžam nevarēju iedomāties, ka pasaulē varētu būt tādas lietas kā tagad – telefoni, televizori, datori, veļasmašīnas. Mums bērnībā katra lidmašīna bija liels brīnums, ko skrējām skatīties. Bet vislielākais brīnums ir tas, ka varu runāt ar mazmeitu Anglijā un redzēt viņas seju (Skype – red.). Pati gan mobilo telefonu nekad neesmu lietojusi."
Nav lielāka prieka kā darīt citam labu
"Jūs jau zināt – veci cilvēki ir kā mazi bērni. Mani te tā lutina, ka izlaižos. Visi – meita, mazdēli un mazmazbērni – ir bezgala labi pret mani. Mazdēls Normunds no Stāmerienas gandrīz katru nedēļu ierodas ar gardumiem un vienmēr pajautā, ko vēl man atvest. Un mazdēls Jānis ar sieviņu Ivetu tepat par mani rūpējas, ieskrien, apvaicājas, kā man iet, ko man vajag, vienmēr samīļo. Kaimiņi arī tik labi! Visi saticīgi dzīvojam. Pieskatām arī labradoru Krosbiju, kurš ir traks uz bučošanos. Vakar viņam ļāvos, tad nu piespieda ar ķepām mani pie dīvāna un ņēmās laizīt seju.
Tomēr cilvēki ir tik dažādi! Toreiz kara laikā man nebija bail ne no krieviem, ne vāciešiem, ne mežabrāļiem. Bet tagad gan bail no cilvēkiem, vienai nekur negribētos iet.
Ir gadījies piedzīvot dažādu attieksmi. Kad vēl ar autobusu braucu uz kapiņiem, gadījās šoferis, kurš teica, ka, ja nevar iekāpt autobusā, tad nav ko braukt. Bet bija viens šoferītis, kurš vienmēr piestāja, kur lūdzu, un vēl vietu atbrīvoja, lai man ir kur sēdēt.
Tomēr visas dzīves laikā tik daudz labu cilvēku esmu satikusi! Mums daudzi ir darījuši tik daudz laba! Un man pašai ar nav lielāka prieka, kā kādam ko labu izdarīt. Vai tev ir vai nav, bet jādalās ar citiem. Tad cilvēks ir laimīgs. Ļoti labi var just, ja esi kādam izpalīdzējis, tad ir tāds prieks un laime!
Bet par dzīvi nesūdzos. Kad varēju vēl tamborēt, tad dienas ātri pagāja. Tagad kopš 99 gadu vecuma bez brilles vairs neredzu. Sāpīgi vien tas, ka, lai gan no mazām dienām smagi strādāju, man nav pensijas, jo neizdevās pierādīt darba stāžu, tā teikt, nenokārtojām "papīrus". Ir tikai 60 eiro sociālais pabalsts."
Lai plaukst Latvija!
"Latvijai drīz arī būs 100. Nu tik jālūdz Dieviņš, lai nedod mūsu valstij karus! Lai cilvēki ir laimīgi, saticīgi, draudzīgi, izpalīdzīgi. Lai Dievs svētī Latviju, un tad viss būs kārtībā! Lai var dzīvot un plaukt mūsu Latvija! Un arī skaistā Sigulda!"
Valija Staģe (dzim. Svārupa) dzimusi 1916. gada 18. februārī Alūksnes novadā kā jaunākā četru bērnu ģimenē. Tēvs bija kurpnieks, māte – mājsaimniece. Beigusi Bērziņu pamatskolu. Dzīvojusi Alūksnes novadā, Jūrmalā, pie Gulbenes Kamaldā, Piebalgā, Gulbenē, nu jau 40 gadus dzīvo Siguldā.
19 gados apprecējusies ar dzelzceļnieku Gustavu Staģi, ar kuru kopā nodzīvoja 67 gadus; vīrs miris pirms 15 gadiem. Meita Modra Duļevska visu mūžu bijusi pedagoģe, ilgus gadus strādājusi Siguldas 1.pamatskolā.
Divi mazdēli – Normunds un Jānis Duļevski. Normunds ir uzņēmējs Stāmerienā, Jānis – uzņēmējs, kopā ar sievu Ivetu saimnieko viesu namā Siguldā. Valijas kundzei ir divi mazmazbērni – Jāņa bērni Agnese (22)un Jorens (20).
Valijas kundzes mīļākie ēdieni ir rupjmaize, speķis un kāposti.