25.02.2016 07:44

Bērns vai medicīnisks atkritums?

Autors  Jana Babre-Laime
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Bērns vai medicīnisks atkritums? blog.aarp.org

Bērna zaudējums ir viena no lielākajām traģēdijām, kas var piemeklēt vecākus. Bet kā justies tiem, kuriem pat nav iespējas atvadīties no sava bērniņa un viņu apbedīt? Diemžēl pagaidām Latvijas likumdošana nosaka to, ka par bērnu tiek atzīts tikai tāds mazulītis, kurš nācis pasaulē vismaz 22. grūtniecības nedēļā. Līdz tam – tas ir tikai medicīnisks atkritums.

Katru gadu Latvijā ir apmēram 3000 spontāno abortu. Aiz bezpersoniskajiem statistikas cipariem ir īstas ģimenes, īsti bērniņi un īstas vecāku sāpes – un nav nozīmes tam, kurā grūtniecības nedēļā bērniņš ir miris. Taču daudzi vecāki nespēj pienācīgi atvadīties no saviem priekšlaikus aizgājušajiem mazulīšiem likumdošanas dēļ. Sāpes ir neizturamas, bet ko iesākt, ja esi bezspēcīgs?


Andra un Santas ģimenē (vārdi mainīti) pirmā pieteicās meitiņa. Diemžēl 20. nedēļā meitenīte nāca pasaulē nedzīva. Jaunie vecāki bija izmisumā. "Tas ir šoks, sāpes, neticība, jautājums – kāpēc tā notika tieši ar mums?" stāsta Santa. "Visam klāt ir milzīga un neparakstāma tukšuma sajūta. Tikko es jutu meitiņas kustības, bet nu viņas vairs nav". Vēl jo lielāks bijis ģimenes šoks, kad vecākiem nav tikusi dota iespēja atvadīties no bērniņa.

"Mums viņu pat neļāva apskatīt, atvadīties, samīļot, jo 20. nedēļā bērniņš jau ir pietiekami liels. Mums tikai sausi tika pateikts – tādi ir noteikumi un viss. Apbedīt drīkstot tikai bērniņus, kas dzimuši vismaz 22. nedēļā vai vēlāk. Bet viņa bija, ir un būs mūsu bērns!" stāsta Andris.

Santa piebilst: "Tas, ka nevarējām no meitiņas atvadīties, velkas līdzi vēl šodien, kaut gan ir pagājuši jau seši gadi un mums ir citi bērni. Nevarējām viņu apglabāt un sērot. Šķita, visi gaida no mums, lai izliekamies, ka viņas nav bijis. Medicīnas personāls tā arī pateica – tas jau vēl nav īsts bērns. Bet ciešanas taču nekļūst mazākas bērna izmēra dēļ."

Šādu stāstu ir daudz. Šī tēma likusi aizdomāties arī Saeimas deputātei Ingai Bitei. Šobrīd izskatīšanai ir iesniegti likuma grozījumi, kas paredz, ka vecākiem būs iespēja saņemt sava bērna mirstīgās atliekas, arī ja mazulītis būs nācis pasaulē līdz 22. grūtniecības nedēļai.

I. Bite skaidro, ka šobrīd daudzi pieņēmumi šajā jomā izriet no daudzviet pasaulē, arī Latvijā, medicīnā atbalstītiem standartiem, kas atzīst, ka mazulītis līdz 22. grūtniecības nedēļai tiek saukts nevis par "bērnu", bet par augli. Deputāte norāda, ka vispārpieņemtā prakse ir tāda, ka bērniņš, kurš nāk pasaulē pēc 22. grūtniecības nedēļas, dzimst dzemdību nodaļā, pat ja mazulītis ir miris. Savukārt līdz 22. grūtniecības nedēļai iznēsātie bērniņi nāk pasaulē ginekoloģijas nodaļā. Un šīs sievietes diemžēl neviens nesauc par mammām.

Kā stāsta Inga Bite, no tā izriet viss pārējais: "Ja sieviete tiek nosaukta par mammu, ja auglis tiek nosaukts jau par bērniņu, tad arī oficiāli šim mazulītim ir dzimšanas un miršanas apliecība. Šāds bērniņš tiek atzīts par cilvēku, ar visām no tā izrietošajām sekām, tai skaitā viņu var pilnīgi oficiāli apbedīt. Diemžēl bieži mammas nemaz nezina, kur nonāk līdz 22. grūtniecības nedēļai dzimušie bērniņi. Bet šādām tiesībām vajadzētu būt visiem bērniņiem, neatkarīgi no grūtniecības laika. Tieši to mēs mēģinām risināt ar šiem likuma grozījumiem".

Deputāte skaidro, ka jaunie likuma grozījumi paredz "cilvēka cieņai atbilstošu attieksmi." Ko tas īsti nozīmē?

Galvenokārt tas nozīmē to, ka mammai šis ir bērns, vienalga, cik liels vai mazs, un ir pilnīgi vienalga, kā tas tiek saukts no medicīnas viedokļa. Mammām jāļauj sērot. Sievietēm jāļauj būt mammām arī šādā situācijā.

Nozīmīgs arguments ir arī tas, ka bērnu tēvi vēlas būt blakus savām sievietēm. "Dzemdību nodaļā tēvus ielaiž, ginekoloģijas nodaļā ne. Līdz ar to vīrietim nav iespējas būt blakus šādā brīdī. Bet situācijā, kad bērniņš ir aizgājis bojā, ir vieta arī tētim."

Pēc Ingas Bites teiktā, būtiski ir sievietei ļaut pierast pie domas, ka bērniņš ir aizgājis. Proti, ja, atnākot uz apskati, tiek secināts, ka mazulītis ir miris, sievietei jādod laiks saprast notiekošo. Nav medicīniski pierādīts, ka tajā pašā dienā mirušais bērniņš jāizņem no mātes miesām. Arī tā būtu cilvēka cienīga attieksme – dot mammai laiku sagatavoties tam, kas notiks tālāk.

Arī tad, kad mirušais bērniņš jau ir piedzimis, mammām, kuras to vēlas, būtu jādod laiks atvadīties no mazulīša un pabūt kopā. Un katram šis laiks var būt atšķirīgs. Bet tas ir iespējams tikai tad, ja to atzīstam par bērnu, nevis medicīnisku atkritumu.

Pats pēdējais posms, kā norāda I. Bite, jau būtu bērna apbedīšana. Šobrīd, ja bērniņš nācis pasaulē līdz 22. grūtniecības nedēļai, vecākiem nemaz nav tiesību bērnu oficiāli apglabāt kapsētā. Tādēļ šie grozījumi ieviestu būtiskas izmaiņas esošajā kārtībā.