Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

"Pēc izsūtīšanas bijām spiesti dzīvot un izdzīvot tajos apstākļos, kā arī pēc tam vēl saņemt spēkus, lai atgrieztos atpakaļ." Viņu kā mazu puiku kopā ar ģimeni 1941. gada 14. jūnijā izveda no toreizējām mājām Liepājas rajona Vaiņodes pagastā uz tālo Krasnojarskas apgabalu Sibīrijā.

Cilvēcība necilvēcīgajā
Vaiņodē, uz Lietuvas robežas pusi no militārā aerodroma atradās Valteru ģimenes mājas. Vietai ir sena vēsture. Pirmā pasaules kara laikā tur tika izvietoti vācu cepelīni. Vēlāk militārie angāri iesakņojās Rīgas ainavā, kļūstot par Centrāltirgu.

A. Valtera tēvs bija aizsargu priekšnieks, tādēļ jau pirms izvešanas vairākas reizes tika pratināts: "Viņu sauca uz visām malām, tad pa naktīm tikai veda mājās. Protams, ieročus uzreiz lika nodot. Tēvs to arī izdarīja. Taču padomju iekārtai, kā jau parasti, likās, ka kaut kas ir paturēts, ka tēvs gatavo kaut kādas provokācijas. Mierā nelika ilgu laiku."

Liktenīgajā vasarā A. Valteram bija tikai deviņi gadi, taču liktenis bija lēmis, ka viņam kā bērnam jāiepazīst dzīves skaudrā puse. Sirmais kungs atminas, ka tajā dienā visi apkaimes zemnieki bija norīkoti talkas darbos. Bija jānes akmeņi aerodroma celtniecībai. "Tēvs, sakrāvis akmeņus, bija ceļā uz aerodromu, mamma devās uz pienotavu. Abu ceļu šķērsoja auto. Cilvēki tajā paziņoja, ka jāgatavojas izbraukšanai," atminas izsūtītais.

Viņš vēl toreiz nesaprata, ko nozīmē šī lielā rosība. Māja pilna ar cilvēkiem. Mamma krāmēja mantas un cēla augšā mazo brāli un māsu. "Tie cilvēki, kuri organizēja mūsu ģimenes izvešanu, nesteidzināja. Ļāva kravāties trīs stundas, kas tajos apstākļos bija daudz. Tāpat pieteica, lai obligāti ņem līdzi siltās drēbes. Noderēs!" stāsta A. Valters, piebilstot, ka viņa ģimenei tādā ziņā vismaz paveicās - no ielas taisnā ceļā uz vilcienu nesūtīja.

Par izvešanu atbildīgie ļāva paņemt līdzi visu nepieciešamo. Taču tā arī bija pēdējā reize, kad mazais puika, viņa brālis un māsa redzēja savu tēvu. Toreiz gan solīts, ka galā ģimene atkal satiksies, taču vārdi izplēnēja vējā. Uzreiz pēc izsūtīšanas tēvs tika nosūtīts uz darba nometni Kirovas apgabalā, kur izturēja trīs gadus un turpat arī mira.

Gultas vietā vagona lāvas
Ģimene, kas vēl vakar bija saldi dusējusi gultās, nu par savu guļasvietu sauca cietas vagona lāvas. Tad sākās ilgais ceļš. Vispirms uz Liepāju, pēc tam pa Glūdas ceļu uz Jelgavu, līdz nonāca līdz Krustpilij. "Tā tālāk. Projām no dzimtās puses un Latvijas, caur visai Krievijai, līdz Krasnojarskai," atminas izsūtītais.

Par spīti skarbajai situācijai, arī šoreiz tajā visā bijusi kripatiņa cilvēcības. Nonākot aiz Urāliem, vilciens apstājās un cilvēki, kuriem bija līdzi paņemta nauda, varēja iet uz pēdējo vagonu un iegādāties pārtiku. Gan līdzi paņemtā pārtika, gan iespēja to iegādāties ļāva ģimenei vismaz smagajā brauciena laikā nepalikt ar tukšiem vēderiem. Nonākot Krasnojarskā, mazajam Arvim nācās pieaugt daudz ātrāk, lai spētu palīdzēt ģimenei izdzīvot.

Balandu zupa un nātru salāti
Valteri tika nomitināti sādžā 300 kilometrus no Krasnojarskas. Labi bija tas, ka tur zemi varēja lauksaimnieciski apstrādāt. "Kad aizbraucām, tad jau, protams, bija par vēlu kaut ko stādīt, taču vismaz bija iespēja kaut ko nopirkt par naudu. Tāpat maizi deva. Sākumā strādājošajam dienā pienācās 600 gramu, bet bērniem - 400 gramu. Vēlāk gan normas mainījās no tā, cik pieejami bija produkti. Bija reizes, kad nesaņēmām neko," atminas A. Valters.

Visgrūtākais esot bijis 1942. gads un nākamā gada ziema. Naudai nebija vērtības. Spēkā bija pirmatnējais barters. Vissliktākais bija tas, ka varasvīri nepiešķīra zemi. Gan Valteru ģimene, gan citi sādžā mītošie latvieši bija gatavi strādāt savā piemājas dārzā. Atlika vien sarunāt ar vietējiem krieviem, ka par palīdzību viņu piemājas dārziņos tika iedots zemes pleķītis. Kad Arvim bija 10 gadu, viņš kopā ar citiem sādžas puišeļiem devās uz taigu un lasīja visu, kas vien ir ēdams - sēnes, ogas, pat balandas un nātres. Jau no 11 gadu vecuma sācis stādāt visus iespējamos darbus, ko parasti dara pieaugušie. Sākot no malkas zāģēšanas līdz pat kartupeļu kaltēšanai. Tos sūtīja karavīriem uz fronti. Par spīti tam, dzīves apstākļi bija ļoti smagi.

"42. gadā mums bija veģetārā diēta. Nātru zupa pusdienās, balandas vakariņās... Tā arī dzīvojām. Kad izvārījām pirmos kartupeļus, to garša man likās tāda jocīga. Biju pieradis jau pie šādiem produktiem," ironiski smej 80 gadīgais kungs, kuram Sibīrijas skarbie apstākļi deva rūdījumu visai dzīvē. Kolhoza dārzeņus ņemt nedrīkstēja. Par to varēja saņemt ļoti smagu sodu. Pārtika Sibīrijā bija zelta vērtē.  "Es gan vienu reizi gandrīz tiku pieķerts. Biju aizgājis uz mežu pēc sēnēm. Nākot atpakaļ, kolhoza vagās izrāvu dažus kartupeļus. Tos paslēpu pa vidu sēnēm. Taču uz ceļa sastapu kolhoznieču baru un vienu mazu puiku. Prasa, ko nesu. Sūtīja to puiku taustīt, vai tiešām kuļķenē sēnes. Viņš aptaustīja un kartupeļus nesajuta. Tā es par mata tiesu izglābos," stāsta izsūtītais siguldietis. Veiksme viņam uzspīdējusi arī dažus gadus vēlāk.

"Sibīrijas bērns" atgriežas
1946. gada augustā sākās tobrīd 14 gadīgā Arvja ilgais ceļojums uz mājām. Tajā laikā Krasnojarskā bija ieradušies cilvēki, kuri vāca kopā tos Sibīrijas bērnus, kuri svešumā bija kļuvuši par bāreņiem. Mērķis - vest atpakaļ uz Latviju: "Mūs iesēdināja milicijas mašīnā. Vispirms braucām uz Krasnojarsku un pēc tam jau uz mājām. Es biju kā izmēģinājuma trusītis. Ja nonākšu līdz galam veiksmīgi, tad sūtīs arī brāli un māsu."

Viņš zina stāstīt, ka daži vecāki no citām sādžām veduši savas atvases, lai arī tās piereģistrētu kā bāreņus un viņi tiktu atpakaļ uz dzimto zemi. Tā kā vecvecākus neizsūtīja, Arvim, kurš vēl nebija sasniedzis pat 16 gadus, bija kur atgriezties.

Pirms došanās ceļā vēl nedēļu nācās uzturēties Krasnojarskā. "Atceros, ka mums deva ēst zupu, kurā bija zaļi tomāti un nedaudz putraimu," tā Arvis, norādot, ka šajā laikā arī bez darba nav sēdējis. Kopā ar citiem savas sādžas puišiem devušies zāģēt malku. Par to saņēmuši papildus porcijas. Tad pienāca laiks doties mājās. Aptuveni nedēļu vilciens cauri Krievijai brauca uz Maskavu. Tur dažas dienas vajadzēja uzkavēties. "Vienu dienu mums absolūti nebija, ko ēst. Tad tie cilvēki, kuri mūs veda atpakaļ uz Latviju, par savu naudu nopirka maizi, lai vismaz katram iedotu pa vienai šķēlītei." Pēc dažām dienām Maskavas ainavas nomainīja dzimtā Rīga. Kādu laiciņu sabijis bērnu namā, Arvis pēc pieciem gadiem sastapās ar vecvecākiem un dzimto Vaiņodes pusi.

Mammu izsūta divas reizes
Pēc diviem mēnešiem uz Latviju atbrauca arī brālis un māsa. "Viņi bija klāt ātrāk, bet ilgu laiku sabija Rīgā. Mums nebija laicīgi izziņots, ka māsa un brālis jau ir tur. Es atbraucu septembrī un novembrī mēs jau satikāmies," teic Arvis. 1947. gadā nelegāli uz mājām atbēga arī mamma.

Taču pēc diviem gadiem, 1949. gadā, sekoja vēl viens deportācijas vilnis. Valteru ģimenes mamma atkal tika izsūtīta uz Sibīriju. Tur viņa sabija gandrīz desmit gadus, bet tēvs dzimto Latviju vairs savām acīm neskatīja. Arī paša Arvja dzīves ceļš aizvedīs viņu prom no dzimtās Kurzemes puses.

Kurzemnieks Siguldā
Pēc toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas, tagad universitātes, pabeigšanas, jaunais Arvis tika norīkots darbā uz Madonas rajona Vestienu, kur nostrādāja četrus ar pusi gadus: "Tad izlasīju avīzē sludinājumu par darbu Siguldā. Atbraucu, mani te pieņēma un kopš 1966. gada esmu siguldietis."

Lai gan darba gaitas jau beigušās, sirmais kungs bez rosības nesēž arī tagad. Viņš aktīvi darbojās vietējā represēto biedrībā. Viņš grib, lai cilvēki zina, ka 14. jūnijs nav tikai kārtējā diena, kad pie mājas jāuzvelk karogs ar sēru lenti. Tā ir diena, kurā pirms 71 gada tika salauzti daudzu latviešu likteņi, izpostītas ģimenes, un sapņi izkūpēja kā dūmi lopu vagonos vai Sibīrijā.